No rīta Presto bija jāstājas nevis prokurora, bet tiesneša vaiga priekšā. Tiesnesis bija īsts burta kalps. Kaut gan Tonio visai pārliecinoši pierādīja, ka viņš ir Antonio Presto, tikai pārmainījis savu ārieni, un tāpēc par zādzību nevar būt runas, tiesnesis palika pie saviem uzskatiem.
— Pieņemsim, ka jūsu fotogrāfijas ir īstas un nevis veikli sameklēta līdzigu cilvēku uzņēmumu kolekcija; pieņemsim, ka doktors Sorokins, ja es apmierināšu jūsu
lūgumu un izaicināšu viņu par liecinieku, apstiprinās visu, ko jūs sacījāt; pieņemsim, ka slavenais kinoaktieris, kurš ari man pašam sagādājis ne mazumu jautru brīžu, un jūs, jauneklis, kas viņam nepavisam nelīdzinās, — esat viena un tā pati persona, kaut arī izskats jums katram savs. Tas tomēr nemaina stāvokli. Jau senie Romas juristi bija nākuši pie slēdziena, ka vārds «zādzība» — «furtum» — cēlies no vārda «furvus» — «tumšs», jo zādzību parasti izdara «clam, obscuro et plerumque nocte». O! — tiesnesis pacēla pirkstu. — Tas nozīmē: slepeni, tumsā un galvenokārt naktī. Ari jūs esat rīkojies slepeni, tumsā un naktī.
— Bet atļaujiet! — Presto attrauca. — Cik man zināms, tad zagt var tikai svešu mantu, taču šī manta ir mana.
— Jūs arī to neesat vēl pierādījis. Vispirms jums likumīgā ceļā jāatjauno sava personība.
— Tas ir, jādabū atpakaļ mans agrākais izskats?
— Tas, protams, būtu pats labākais, ja ne, tad jums vismaz tiesas ceļā ar visu jūsu rīcībā esošo dokumentu palīdzību jāpierāda, ka jūs un nozudušais Tonio Presto esat viena un tā pati persona.
— Bet tad man taču jāsavāc dokumenti, jādabū izziņas un tā tālāk. Es lūdzu atbrīvot mani no aresta līdz tiesas dienai.
— Pret pieci tūkstoši dolāru lielu iemaksu.
— Vai tad nepietiek ar to, ko man atņēma policijā? Tur bija apmēram simttūkstoš dolāru.
— Tā vēl ir apstrīdama manta.
— Citas man nav. Bet paklausieties, — kāds nodrošinājums jums vēl vajadzīgs? — Presto lūdzās. — Vai tad es bēgšu projām, ja no šīs lietas-atrisinājuma atkarīga visa mana labklājība? Mans īpašums pārsniedz trīssimt miljonus! Vai tad es bēgšu projām no tiem?
Tiesnesis tapa domīgs. Arguments likās viņam ievērības cienīgs. Taču tobrīd viņam pasniedza steidzamu vēstuli no prokurora, kurš lūdza atlikt uz laiku tā dēvētā Tonio Presto lietas iztiesāšanu, jo šai lietā esot daži apstākļi, kas prasot prokurora iejaukšanos.
Tiesnesis izlasīja vēstuli un, pavicinājis papīru, noteica:
— Itin neko nevaru darīt! Jūsu lietas iztiesāšanā piedalīsies arī prokurors. Pagaidām jums jadodas uz cietumu.
Nekādi argumenti vairs nelīdzēja. No policijas iecirkņa Presto nosūtīja uz cietumu.
Un nu sākās viena no sarežģītākajām un ērmīgākajām prāvām, kāda jebkad bija iztiesāta Amerikas tiesās. Avīžu korespondentiem šī prāva bija īsta zelta bedre. Ne vien avīzes, arī biezie žurnāli apsprieda apstākļu kazuistisko režģi.
Vai cilvēkam tiesības pārmainīt savu ārieni?
Vai paša mantas piesavināšanās ir zādzība?
Vai patiešām Presto pārvērties par jaunu personību?
Vai jaunais Presto apstiprināms mantošanas tiesībās, lai varētu rīkoties ar vecā Presto īpašumu, jeb vai pietiek ar to, ka jaunais Presto pierāda savu identitāti ar veco Presto?
Vai Presto sievai, ja viņš būtu precējies, būtu tiesības pieprasīt šķiršanos uz tā pamata, ka viņas virs pārvērties lidz nepazīšanai?
Vai noziedznieki šādā kārtā nevar iegūt «burvju cepuri», ar kuras palīdzību var paslēpties no varas orgānu vajāšanas?
Kā raugās uz šādām pārvērtībām baznīca no morāles un reliģijas normu viedokļa?
Vai šādas metamorfozas neapdraud mūsu sabiedriskās iekārtas pamatus?
Katrs no šiem jautājumiem pavēra žurnālistiem nepārredzamas iespējas izcelties ar savu asprātību un parādīt savu erudīciju.
Tikmēr prokuratūra bija savākusi jaunus datus, kas runāja Presto par ļaunu.
Viesnīcas kalpotājs, kurā Presto bija apmeties, atbraucis no doktora Sorokina dziedniecības iestādes, paziņoja, ka pats Presto, pierakstīdamies viesnīcā, atzinies, ka viņš nav īstais Presto, bet tikai slavenā aktiera vārdabrālis. Turklāt no tiesas civildaļas pienāca ziņojums, ka misters Pitčs paspējis dienu pirms zādzības apķīlāt Presto kapitālus un nekustamo īpašumu, lai nodrošinātu sava pieprasījuma apmaksu. Tādā kārtā Presto varēja apvainot par mēģinājumu nobēdzināt
īpašumu, kam jānodrošina pieprasījuma apmaksa. Presto iepriecināja tikai tas, ka doktora Sorokina un vairāku slimnieku liecības runāja viņam par labu. Tie apgalvoja, ka Presto nav krāpnieks, bet īstais Antonio Presto, kurš pārmainījis izskatu. Tas tomēr maz palīdzēja. Prokurors, kurš pats bija apmeklējis Sorokina dziedniecības iestādi, bija ārkārtīgi pārsteigts. Pretēji paradumam- viņš bija sniedzis interviju laikrakstu korespondentiem un izsacījis savu viedokli.
— Mūsu valsts iekārtas pamatos ir privātīpašuma tiesības. Taču katram īpašumam ir ne vien īpašumtiesību objekts, bet arī subjekts, vienkāršāk izsakoties — nav īpašuma bez īpašnieka. Vai tas ir individuāls īpašums vai grupas, piemēram, akciju sabiedrības īpašums, vienmēr primārais īpašumtiesību nesējs ir cilvēks, fiziska persona, personība. Kas notiks ar sabiedrību, ja īpašuma valdītājs sāks mainīt savu fizisko personu kā cimdus? Kam mēs iesniegsim pieprasījumus? No kā piedzīsim maksājumus, kā cīnīsimies ar ļaunprātīgiem bankrotiem? Bet pats galvenais — kā varēsim cīnīties ar noziedzniekiem, ja tie sāks viltot sejas, lai līdzinātos miljonāriem, tāpat kā tagad tie vilto parakstus? Kā mēs atšķirsim īstu kapitālistu no viltota? Radīsies briesmīgs haoss. Darījumu dzive tiks pārtraukta. Valsts ies bojā aiz anarhijas. Nē, mēs nedrīkstam pieļaut savā zemē cilvēka ārienes pārveidošanas brīvību. Varbūt tas nebūtu bīstami tur, kur cilvēkam nav stimula izdarīt savtīgus noziegumus, — tādā valstī, kur nebūs kapitālisma. Taču tā ir utopija. Mēs negrasāmies apbedīt kapitālismu un tāpēc nedrīkstam pieļaut bīstamo rotaļāšanos ar metamor- fozām.
Sorokina metodes pielietošanu varbūt vēl varētu pieļaut agrā bērnībā ārstnieciskos nolūkos, taču pieaugušiem nekad ne. Tāpēc es iesniegšu kongresam priekšlikumu nekavējoties izdot likumu, kas aizliedz pieaugušiem pārmainīt savu ārējo izskatu, vienalga, ar kādiem līdzekļiem, izņemot gadījumus, kad nepieciešama hirur- ģiska iejaukšanās, lai glābtu dzīvību.
Kaut gan parasti likumam nav atpakaļejoša spēka, tomēr, runājot par misteru Presto, es domāju attiecināt uz viņu šā izdodamā likuma sankciju un atņemt misteram Presto visas īpašuma tiesības. Tas noderēs par brīdinājumu citiem, nemaz nerunājot par šāda veida pārvērtību kaitīgo, demoralizējošo ietekmi uz cilvēku prātiem. Bīstamie teorētiķi, Darvina mācības piekritēji, nepalaidīs garām izdevību izmantot šīs pārvērtības, lai pierādītu sugu mainīguma teoriju, bet šī teorija ved tiešā ceļā uz bezdievību.
— Vai jūs paturēsiet Presto cietumā jeb vai atradīsiet par iespējamu izlaist viņu brīvībā?
— Tā kā noskaidrojies, ka Presto ir Presto, tad subjektīvi viņa vaina mazinājusies. Viņš patiešām varēja maldīties attiecībā uz savām tiesībām nozagt pats savu īpašumu. No mana viedokļa raugoties, tas, protams, nemazina viņa nozieguma smagumu, taču dod man iespēju palaist viņu pret parakstu brīvībā, kamēr kongress izskatīs manu priekšlikumu un pieņems jaunu likumu. Atkarīgi no šā likuma formulēšanas Presto vai nu attaisnos, vai apvainos zādzībā.