Sī runa, kuras vidusdaļa skanēja mazliet dīvaini, noslēgumā iepatikās visiem. Visi aplaudēja. Korespondenti rakstīja, cik jaudas.
Presto izdzēra kausu, palocījās un izgāja uz verandas.
— Nē, nudien, varens zellis! — runāja sajūsminātais Pitčs. — Pat vecajam Presto nepiemita tādas spējas pašam sevi reklamēt. No viņa patiešām vērts iztaisīt cilvēku ar vārdu! Kur viņš palika? Es gribu sadzert ar viņu!
— Es arī! — negaidot pievienojās Heda Luksa un piecēlās reizē ar Pitču. Viņi izgāja uz verandas. Tur Presto nebija.
— Presto! Tonio Presto! Kur jūs esat? — klaigāja misters Pitčs, izšļakstinādams vīnu no kausa. — Tonio! Manu zēn!
— Tonio! — arī Heda sauca melodiskā balsī.
Taču Presto nekur nebija. Likās, ka viņš iegrimis zemē. Viņi apstaigāja visu viesnīcas dārzu, kas šovakar Dija nodots pilnīgā dzīru dalībnieku lietošanā. Tonio nebija atrodams. Viņi atgriezās zālē. Beidzot viesi, zaudējuši pacietību, nemanot sāka izklīst cits pēc cita, prātodami par namatēva dīvaino uzvešanos.
— Varbūt arī tas ir reklāmas dēļ, — sacīja Pitčs, braukdams mājup automobilī kopā ar Luksu. — Taču viņš pārcentās, šis jokupēteris Tonio! Visam ir savas robežas. — Un, nekautrēdamies no Luksas, Pitčs saldi nožāvājās.
Tonio bija pazudis. Misters Pitčs un Luksa gan gaidīja uz viņa ierašanos, bet galu galā viņiem bija jāsamierinās ar domu, ka Tonio Presto pazudis uz visiem laikiem. Avīzes un sabiedrība arī pamazām piemirsa Presto. Sabiedrības uzmanību piesaistīja jauni notikumi, kuri Sanfrancisko policijā radīja izbrīnu un pat sašutumu. Nezināmi bandīti bija izdarījuši vairākas pārdrošas laupīšanas.
Viens no bandītu upuriem bija baņķieris Kurcs. Starp citām nolaupītajām vērtībām bandīti bija pievākuši vairākus sainīšus vēstuļu, kurām acīm redzot baņķiera acīs bija liela vērtība. Sais sainīšos baņķieris bija savācis dokumentus, kas kompromitēja liela mēroga politiskus darbiniekus. Ja baņķierim vajadzēja nokārtot kādu izdevīgu darījumu, viņš visai piesardzīgi lika manīt iespaidīgajai personai, ka viņa — Kurca rīcībā ir iespaidīgā vīra rakstīta vēstule, adresēta tādam vai tādai, un iespaidīgais vīrs ātri nokārtoja Kurcam vēlamo darījumu, atmaksai saņemdams attiecīgo vēstuli, ko tūliņ iznīcināja.
Kurcs ilgi un rūpīgi vāca savu kolekciju, netaupīdams līdzekļus un pūles. Dažas vēstules viņš bija nopircis, bet visu lielo vairumu dažādi «speciālisti» bija nozaguši attiecīgajām personām. Sīs «valūtas» zaudēšana apbēflināja Kurcu daudz vairāk nekā 'nolaupītie simttūkstoš dolāri. Kurcs atsauca policijas priekšnieku un apsolīja milzu summu par nolaupīto dokumentu uzmeklēšanu un atdošanu.
— Kas attiecas uz naudu, ko bandīti izzaguši no seifa, tad varat arī nepūlēties to meklēt, — un Kurcs zīmīgi pamāja.
Policijas priekšnieks saprata: Kurcs atļauj policijai paturēt bandītiem atņemto naudu. Baņķieris un policijas priekšnieks laipni atvadījās, pie kam priekšnieks apgalvoja Kurcam, ka pēc dažām dienām sainīši ar vēstulēm jau atradīšoties uz Kurca rakstāmgalda.
Policijas priekšnieks piebrauca pie policijas pārvaldes savā milzīgajā, garajā, zemūdenei līdzīgajā mašīnā un, jautri svilpodams, ieskrēja kabinetā. Viņš piezvanīja, un tūliņ iesteidzās palīgi. Priekšnieks pastāstīja par sarunu ar Kurcu un nosprauda darbības plānu.
Policijai nebija sevišķi grūti uzzināt, kas nolaupījis Kurcam naudu un dokumentus. Sanfrancisko policijai visa noziedznieku pasaule bija stingrā uzskaitē. To prasīja tās neoficiālās, lietišķās attieksmes, kuras jau sen bija nodibinājušās starp kriminālistiem un policiju. Zagji un bandīti bija teicami noorganizēti. Atsevišķas bandas bija sadalījušas visu pilsētu sektoros. Katras bandas priekšgalā atradās «vecākais», kura pienākums bija uzdot «darbu», sadalīt laupījumu un uzturēt sakarus ar policiju. Bandītu grāmatvedība bija priekšzīmīgā kārtībā. Visi ienākumi tika ierakstīti grāmatās, kuras policija laiku pa laikam pārbaudīja. Policija saņēma no visiem ienākumiem diezgan augstus procentus.
Priekšnieks pazvanīja pa telefonu un izsauca kādu. Pēc piecpadsmit minūtēm pie policijas pārvaldes ēkas piebrauca mašīna un no tās izkāpa eleganti tērpies džentlmenis. Tas bija tuvākā rajona bandītu vecākais. Atbraukušais džentlmenis, iesaukts par «lordu Radklifu», jo viņam bija izdevies sešas reizes apprecēt titulētas vecmeitas, īstas lēdijas, kuras viņš pēc tam bija «aptīrījis», ar cieņu ienāca kabinetā.
— Vai baņķiera Kurca nams ir Karaja rajonā? — priekšnieks uzprasīja «lordam Radklifam», pamezdams nevērīgi ar galvu. — Vai tu esi viņu saticis? Nauda un dokumenti noteikti jāatdod Kurcam atpakaļ. Tā ir tieslietu ministra pavēle! — priekšnieks diplomātiski meloja, nevēlēdamies atklāt, ka pats ir materiāli ieinteresēts.
— Baņķiera Kurca nams atrodas Karaļa rajonā, ser, bet Karalis ar savu bandu nav izdarījuši uzbrukumu, ser. Karalis ir sašutis, ka viņa teritoriālās tiesības tikušas tik bezkaunīgi pārkāptas.
— Nekavējoties atsaukt Karali! — policijas priekšnieks deva rīkojumu.
Pēc piecpadsmit minūtēm pie parādes durvīm nodūca Karaļa sarkanā mašīna. Karalis klaudzoši atrāva durvis un ienāca kabinetā.
— Tu sauci? Ko tev vajag?
— Kas izdarījis ielaušanos pie Kurca?
— Ser!
— Kas izdarījis ielaušanos pie Kurca, es tev prasu!
— Ser!
— Kas izdarījis ielaušanos pie Kurca, ser! Kaut tu stāvus zemē iegrimtu!
— Kaut tu stāvus iegrimtu zemē kopā ar mani, arī tad es tev prasītu to pašu.
— Bet varbūt tomēr jūs, ser?
Karaļa bālā seja piesarka. Viņš savilka dūres un tuvojās priekšniekam.
— Izrunā vien līdz galam! — Karalis draudoši nošņācās.
— Varbūt kāds no jūsējiem?
— Par katru no savējiem es atbildu tāpat kā par sevi pašu. Mums bija vecāko sapulce, un mēs visu noskaidrojām. Neviens no mūsējiem nav piedalījies baņķiera Kurca aplaupīšanā. Ne tas darbs, ne tie paņēmieni. Redzams, ka to darījis iesācējs, bet iesācējs ar galvu.
— Viens pats?
— Tur jau ir tas joks, ka nevis viens, bet ar veselu bandu.
Policijas priekšnieka un viņa palīga sejas pauda ārkārtīgu pārsteigumu un sašutumu.
— Banda, par kuru nezinu ne es, ne jūs? Banda, kas neatzīst ne organizāciju, ne priekšniecību? Tad jau tie ir kādi anarhisti.
• — Pēdīgie bandīti un anarhisti! — piekrita Karalis. — Ielauzties manā teritorijā!
— Un palikt nesodītiem! — priekšnieks pakūdīja.
Karaļa bālā seja atkal piesarka.
— Nekas nebūs! Vēl nevienam nav izdevies nesodītam aizskart manas svētās tiesības. Viņi neizbēgs no taisnās tiesas soda! — Un Karalis pakratīja savu milzīgo dūri.
— Jā, jā! Viņi jāsoda, bet tas jāizdara labi drīz. Ja vajadzīgs, varu dot palīgā savus aģentus.
Karalis nicinoši nosprauslojās.
— Neraizējieties! Es paziņošu, kad viss būs galā, un tad jūs varēsiet atsūtīt viņus, lai pievāc laurus. Ardievu! — Karalis pagriezās uz durvju pusi un, garām ejot, pametis ar galvu, strupi un pavēloši noteica: