Выбрать главу

— Lord, aiziet!

«Lords Radklifs» paklausīgi kā suns sekoja viņam.

Un tad nu policijas priekšnieks Jāva vaļu savām dus­mām. Viņš nedusmojās uz Karali un Lordu, o nē! Tie bija godīgi bandīti. Viņš dusmojās uz to nepazīstamo, kas bija tik pārdroši noorganizējis pats savu bandu un strādāja, neatzīdams ne bandītu, ne policijas varu un nemaksādams policijai nekādas nodevas. Tas jau bija kaut kas līdzīgs revolūcijai, tas iedragāja sabiedriskās iekārtas nesatricināmos pamatus.

Nepazīstamajam acīm redzot piemita ne vien tik liela bezkaunība, ka viņš ņirgājās par varas orgānu autori­tāti, bet arī apbrīnojama personiskā drosme. Bandīti bija nežēlīgi kā paši īstenākie amerikāņu tiesneši pret visiem, kas pārkāpa viņu konstitūciju, viņu nerakstītos likumus, kuros bija nosacīta pilsoņu aplaupīšanas kār­tība. Nepaklausīgajam uzglūnēja nāve aiz katra stūra. Tūkstošiem acu uzmanīja viņu. No nāves viņš nevarēja izbēgt.

Un tomēr pagāja diena pēc dienas, bet Karaļa sodī­tājs zobens vēl nebija nocirtis noziedznieka galvu. Vēl vairāk — nepazīstamais bandīts parādījās sabiedrībai gluži negaidītā gaismā. Redzams, viņš bija ļoti labi iz­pratis Kurca seifā nolaupīto vēstuļu vērtību. Bandīts bija sašķirojis tās divās dalās: vienā atlicis vēstules un dokumentus, kas atmaskoja demokrātiskās partijas pār­stāvju — lielu ierēdņu, augstmaņu un politisku darbi­nieku dažādus noziegumus un negodīgu rīcību, otrā — dokumentus, kas kompromitēja republikāņu partijas lie­los vīrus un līderus. Demokrātu «tikumu» kolekciju viņš bija piesūtījis republikāņu laikrakstiem, bet republi­kāņu — demokrātu laikrakstiem. Tiesa, ar šādu rīcību viņš iemantoja ienaidniekus abās partijās, taču bandīts, redzams, diezin kā nerūpējās, lai iemantotu draugus. Avī­zes ļoti nopriecājās par iespēju nokārtot rēķinus ar sa­vas partijas pretiniekiem. Izcēlās nedzirdēta avīžu pole­mika. Tai sekoja īsta tiesas prāvu epidēmija, kurai par cēloni bija avīžu raksti: tiesājās par neslavas celšanu, par apmelošanu, par kukuļu ņemšanu, dienesta noslē­pumu izpaušanu, viltojumiem un tā tālāk. Tas bija īsts dubļu vulkāna izvirdums, kurā šķitās nogrimstam visi sabiedrības pīlāri, viss naudas un dienesta aristokrāti­jas zieds.

Galu galā abas puses sagrāba šausmas, kad tas ieraudzīja, cik tālu nonākušas. Nepazīstamais bija tās izprovocējis un izspēlējis ar tām ļaunu joku, piespiez­dams noraut maskas un atsegties visā savā neglītumā.

Kurcs nevarēja valdīt niknumu, noskatīdamies, ka visa nolaupīto vēstuļu «atomenerģija» eksplodē pa tukšu, neatnesot nevienam nekāda materiāla labuma. Sī nepazīstamā rīcība vēl jo vairāk uztrauca policijas priekšnieku. No kriminālpersonas nepazīstamais pārvēr­tās par sazin kādu idejisku sabiedrības ienaidnieku. Viņš taču būtu varējis ar vēstuļu palīdzību iedzīvoties veselā bagātībā, šantažējot to autorus, taču nebija to darījis. Tāpat uztrauca viņa nenotveramība. «Lords Radklifs» plātīja rokas, Karalis plosījās un ārdījās sa­šutumā, taču nepazīstamais dzīvoja joprojām netraucēts, un, kas bija pilnīgi nesaprotami, pat nekādas pēdas ne­bija manāmas no viņa bandas. Svešais bandīts neizbei­dza savu darbību. Driz vien viņš ar savu bandu iebruka prokurora dzīvoklī, apgrieza visu otrādi, sadedzināja kamīnā kriminālprāvu dokumentus un pastrādaja ne­dzirdēti dīvainus varasdarbus: nepazīstamā bandīta līdzdalībnieki bija sasējuši prokuroru, pats nepazīsta­mais bija tam ar naža galu atdarījis sakostos zobus un ielējis mutē dažus pilienus kaut kāda šķidruma un tikai tad atbrīvojis prokuroru, kad tas šo šķidrumu norijis.

Prokurors nešaubījās par to, ka nezināmais noziedz­nieks viņu noindējis, un gaidīja savu galu. Tomēr, laiks steidzās uz priekšu, bet saindētais prokurors nemanīja ne krampjus, ne miegainību vai nelabumu. Vārdu sakot, fiziski viņš jutās pilnīgi vesels un pat ar zināmu inte­resi vēroja bandītu darbu. Prokuroram nepalika nepa­manīts tas apstāklis, ka bandas vadonis, drukns vidēja auguma vīrs, nepiedalījās vērtslietu laupīšanā, kaut ari necēla iebildumus, ka to dara bandas dalībnieki. Pro­kurors secināja, ka bandas vadonis nav vienkāršs ban­dīts, kas laupa, lai iedzīvotos, bet bandīts ar idejisku novirzi. Tā kā bandīts iznīcināja krimināllietas, tad va­rēja domāt, ka viņš pats kādreiz tiesāts un tagad atrieb­jas prokuroram par kādreizējo apvainošanu. Taču pro­kurors, par spīti labajai redzes atmiņai, nevarēja atcerē- rēties, ka būtu tiesājis vai vispār kādreiz sastapis ban­das vadoni. Prokurors pazina tikai vienu no bandas dalībniekiem — sīka auguma šaudīgu vīreli, ko kādreiz bija apsūdzējuši par kontrabandas tirgošanos ar alkoho­liskiem dzērieniem. Par lielu brīnumu pašam prokuroram un policijai, prokurors palika dzīvs un neskarts. Ārsts, kurš ieradās pēc bandītu aiziešanas, izskaloja proku­roram kuņģi un rūpīgi izpētīja tā saturu. Nekādu sain­dēšanās pazīmju nebija. Tie pāris pilieni nezināmā šķid­ruma, kas prokuroram bija ielieti mutē un norīti, bija uzsūkušies bez pēdām un bez redzamām sekām organis­mam. Nesaprotamās operācijas mērķis palika neno­skaidrots.

Sā vai tā, bet tagad policijas un Karaļa rokās bija daži pavedieni. Kriminālistu pasaulē mazo spirta kon­trabandistu visi pazina. Viņu sameklēja un atveda Ka­raļa bargā vaiga priekšā. Karalis pratināja kontraban­distu tik nešpetni, ka mazais vīrelis izpļāpāja divreiz vairāk par to, ko pats zināja. Taču arī ar patiesību vien pietiktu, lai Karalis taptu domīgs un pat izbrīnītos, lai gan pats mēdza atkārtot, ka brīnīšanās esot muļķu īpa­šība. Kontrabandists nepazina savus līdzdalībniekus un nezināja, kur katrs dzīvo. Viņu pašu aicinājis «darbā» kāds «plikpauris kungs», bet, kur tas dzīvo, to kontra­bandists arī nezināja. Tas viss vēl nebija nekas sevišķs, vīrelis runāja meliem līdzīgu patiesību vai visai ticami meloja, — tā bieži atgadījās, taču, kad viņš sāka runāt par bandas vadoni, tad muldēja tādas aplamības, ka Karalis sagrāba nīkulīgo vīreli savās ķetnās un, pama­tīgi sapurinājis, norēcās:

— Tev putra galvā. Lai tā nostājas, un tad sāc no gala. Es piemirsu, ka tevi vajag sakratīt pirms lieto­šanas.

Taču arī šī enerģiskā iejaukšanās neieviesa skaidrību kontrabandista domās un vārdos. Viņš zvērēja, dievo­jās un sita sev pie krūtīm, apgalvodams, ka runājot īstu patiesību un bandas vadonis esot burvis, vilkacis un sa- zin kas vēl, bet, ja tas neesot ne burvis, ne vilkacis, tad bandas vadoņi esot vairāki. Katru reizi jauns un tomēr viens un tas pats.

—   Viņš pārģērbjas? Grimējas? — Karalis tincināja.

—   Nekā tamlīdzīga. Viņš iet projām pēc darba un saka: «Pielūkojiet, puiši, es atnākšu pie jums citāds, bet tas būšu es pats. Te jums būs parole.» IJn patiešām nā­košo reizi ierodas it kā cits. Te izkaltis, te izblīdis, te garš, te it kā zemāks.

Karalis pasmīnēja.

—   Kāpēc tad tu domā, ka tas ir viens un tas pats, ja atnāk gluži cits cilvēks?

—   Bet parole?

—   Nav nekā vieglāka kā pateikt citam paroli.

—   Ne tikai paroli. Viņš zina visu, ko var zināt vie­nīgi atamans. Nē, viņš ir vilkacis!

—   Lai viņš būtu kas būdams, mēs viņu noķersim. Tev jāpaziņo mums, līdzko tavs plikpauris kungs aicina tevi uz jaunu darbu. Un pielūko: ja tu nepaziņosi, tad vairs nekādā darbā neiesi! Tu mani pazīsti!

Kontrabandists trīcēja kā apšu lapa. Par viņa pade­vību nebija ko šaubīties.

Karalis paziņoja policijai, ka zvērs izsekots un poli­cija drīz varēs pavēstīt par savu jauno uzvaru.