Policijas priekšnieks kļuva jautrs. Nepazīstamo vajadzēja notvert iespējami ātrāk. Politisko partiju līderi pēc savstarpējas apspļaudīšanās vērsa visas savas dusmas pret nepazīstamo, kas bija izzadzis Kurcam dokumentus un piesūtījis avīzēm. Gan gubernators, gan prokurors un tiesnesis, kuri bija cietuši no avīžu atmaskojumiem, gan ierēdņi, kas bija atcelti no posteņiem pēc tam, kad daži no viņu noziegumiem bija apspriesti presē, vārdu sakot, visi cietušie (un to nebija mazums) kategoriski pieprasīja, lai policija nekavējoties notver pārdrošo noziedznieku un nodod tiesas rokās.
Pagāja dažas dienas pēc Karaļa ziņas, un tieši pusnaktī policijas priekšnieka kabinetā nošķinda telefons un kāda smalka balstiņa sacīja:
— Aplaupīšana! Uzbrukums tiesneša mājai. Steidzieties! Ziņotājs ir kontrabandists… Pasakiet par to Karalim.
Policija bija kaujas gatavībā, un liela, līdz zobiem apbruņojusies grupa aizjoņoja divos automobiļos uz tiesneša māju. Otrā un trešā grupa, ko izsauca pa tele
fonu no tuvākajām policijas nodajām, arī traucās uz aplaupīšanas vietu.
Tiesneša nams bija spoži apgaismots, it kā tur notiktu viesības. Policijas priekšnieks izlika piketus ap māju un pats lielas grupas priekšgalā devās augšā pa marmora kāpnēm. Uz tām mētājās tukšas kārbiņas, kādās parasti glabā kaklarotas, gredzenus, rokassprādzes un spraudes. Acīm redzot noziedznieki bija aizbēguši, pa ceļam izsvaidīdami kārbas, lai dārglietas būtu ērtāk iebāzt kabatās. Priekšnieks steidzās augšā un, izskrējis cauri vairākām istabām ar apgāztām mēbelēm un vaļējām galdiņu un skapīšu atvilktnēm, iegāja kabinetā.
Tiesnesis ar sasietām rokām un kājām gulēja uz lielā rakstāmgalda kā līķis, taču viņš bija dzīvs. Vismaz mirušie vēl nekad nav izklieguši tādus lamu vārdus un lāstus, kā to darīja tiesnesis, ieraudzījis policijas priekšnieku.
— Var domāt, ka esat sadziedājies ar šiem bandītiem: vispirms dodat viņiem iespēju aplaupīt mani un nesodītiem aizbēgt un tad tikai ierodaties ar saviem ļaudīm! — viņš brēca.
Policijas priekšnieks klusēdams noklausījās lamās un aizskarošajās piezīmēs un aši atbrīvoja tiesnesi no saitēm. Tikai pēc tam, kad tiesneša dusmas bija mazliet aprimušas, priekšnieks paskaidroja, ka ieradies tūliņ, līdzko saņēmis paziņojumu.
Uzbrukums tiesneša namam visos sīkumos līdzinājās prokurora nama izlaupīšanai. Bandīti bija lauzuši vaļā skapjus un galdus, bāzuši kabatās dārglietas, bet atamans nebija ņēmis sev neko. Ar dažu bandītu palīdzību viņš bija sasējis tiesnesi, noguldījis uz «operācijas galda» un… ielējis mutē dažus pilienus nezināma šķidruma.
Tiesnesis bija bailīgāks par prokuroru. Viņš ļoti bijās no «sātana eliksīra» kaitīgajām sekām.
— Ja mēs ar prokuroru līdz šim vēl esam sveiki un veseli, tad tas tikai pierāda, ka atamans nav pieļāvis nekādu kļūdu, pamielodams mūs ar savu dziru Tā ir bez garšas, ne rūgta, ne skāba. To norijis, es nemanīju nekādās nepatīkamas sajūtas un nemanu arī vēl tagad, —
tiesnesis stāstīja paziņām dažas dienas pēc uzbrukuma. —• Tomēr tas neko vēl nepierāda. Ir indes, kas nogalina ārkārtīgi gausi. Un, kas zina, varbūt pēc diviem vai trim mēnešiem… — tiesnesis nodrebēja. — Tam vienreiz jādara gals! Noziedznieks jānotver un jāsoda ar nāvi, lai tur vai kas! Un viņu notvers un sodīs, jo nu policijai ir visi pavedieni rokās.
Policija bija uz pareizām pēdām. Notvert bandu nozieguma vietā nebija izdevies tāpēc, ka kontrabandists, kurš tikpat daudz baidījās no bandas atamana, kā no Karaļa, bija izvēlējies vidusceļu un paziņojis policijai par uzbrukumu ar tādu aprēķinu, lai banda pagūtu noslēpties, iekams policija ierodas. Un tomēr policijas priekšnieks bija pārliecināts, ka bandas atamans ir viņa rokās. Pirmkārt, policijas priekšnieka rīcībā bija bandas atamana fotogrāfija. Par šo dāvanu priekšnieks varēja pateikties tiesneša asredzībai. Tiesnesis bija spriedis tā: ja nezināmais noziedznieks uzbrucis prokuroram, tad tas droši vien ir kāds notiesātais, kas grib atriebt tiesnešiem. Daži tādi atriebēji izraugās par atriebības objektu prokuroru, citi — tiesnesi, citi cenšas atriebties visiem tiesu darbiniekiem. Pēc uzbrukuma prokuroram tiesnesim bija pamats gaidīt līdzīgu apciemojumu, un viņš bija spēris zināmus drošības soļus. Tiesa, daudzi no tiem nebija attaisnojušies: elektriskā signalizācija nebija darbojusies uzbrukuma brīdī, un tikai vēlāk atklājās, ka vadi bija pārgriezti. Automātiskie revolveri bija gan izšāvuši, taču tikai sadragājuši vāzi un ķēruši gleznu. Toties sienā noslēptais automātiskais fotoaparāts bija labi veicis savu darbu. Tiesnesis bija to iedarbinājis, kad bandīti jau lauzās iekšā kabinetā, un uzņēmumā, pateicoties lielajai spuldzei ar tūkstoš sveču gaismu, bija redzami kādi desmit bandīti un arī atamans, neliela auguma kalsnējs tumšmatis ar ļoti bālu seju, smailu degunu un iekritušām acīm. No šā uzņēmuma iztaisīja klišeju, iespieda tūkstošiem eksemplāru un piesūtīja visiem policijas iecirkņiem un pārvaldēm. Arī visas avīzes ievietoja šo uzņēmumu. Diezin vai visā pilsētā bija atrodams cilvēks, kas nebūtu redzējis šo fotogrāfiju. Tagad ne tikai policija un Karaļa «pavalstnieki», bet arī visi pilsoņi vērīgi sekoja ikvienai šaubīgai personai. Nepazīstamais
bandīts nevarēja spert ne soli, neriskēdams, ka viņu noķers.
Taču pašu galveno policija noklusēja, taupīdama svarīgāko efektu sev. Pēc uzbrukuma tiesneša namam policijas priekšnieks nebija veltīgi šķiedis laiku. Labākos slepenpolicistus palaida pa svaigām pēdām, un tiem izdevās izsekot, kur palika bandas vadoņa mašīna. Automobiļa riepu pēdas noveda pie neliela, šķietami apdzīvota nama jūdzes četras no pilsētas, ceļā uz Sakrarnento. Tā kā uz klauvēšanu neviens neatsaucās, slepenpolicisti uzlauza durvis un izdarīja kratīšanu, kaut gan, kā par brīnumu, neko neatrada. Tomēr nebija nekādu šaubu, ka noziedznieks noslēpies šai namā. Pie pašām durvīm atradās pamestais automobilis — tas pats, kuru bija ievērojis tiesneša sulainis bandītu uzbrukuma laikā.
Kāds vecs slepenpolicists brīdi domāja un tad sacīja:
— Nams ir vecmodīgs, istabu izkārtojums visai sarežģīts. Ļoti iespējams, ka tanī ir slepenas istabas, kurās slēpjas noziedznieks. Bet, velns lai parauj, pat es neesmu spējīgs atklāt šo slepeno midzeni! Galu galā tas arī nav tik svarīgi. Ja vien te nav apakšzemes ejas, par ko es gan ļoti šaubos, tad noziedznieks ilgi nenocietīsies ieslēdzies. Namā nav it nekādu pārtikas krājumu. Noziedznieks nāks ārā, un mēs viņu notversim. Izvietosim novērotāju posteņus pieklājīgā atstatumā no nama.
Slepenpolicisti aizvēra durvis un «aizgāja».
Kaut gan nams atradās nepārtrauktā uzraudzībā, slepenpolicistiem vairāku dienu laikā neizdevās pamanīt nevienu cilvēku, kas būtu iznācis no nama. Policijas priekšnieka nepacietība bija tik liela, ka viņš bija gatavs namu nodedzināt, lai beidzot tiktu galā ar noziedznieku, un droši vien būtu to izdarījis, ja nebūtu baidījies iznīcināt pierādījumu, ka viņam izdevies nobeigt tieši to, kas vajadzīgs.
— Sagrausim namu, — ierosināja priekšnieka palīgs, — vai vismaz izjauksim visas starpsienas.
Priekšniekam šī doma iepatikās, un viņi nolēma otrā dienā no rīta stāties pie darba.
Tās pašas dienas vakarā kāds no sargiem ziņoja, ka savā dežūras laikā nekā aizdomīga nav manījis. No
nama neviens nav iznācis. Arī apkārtnē nav manīts nekas aizdomīgs. Tikai pulksten astoņos vakarā, saulei rietot, no nama iznācis vidēja auguma nēģeris un pagājis garām slepenpolicistam, dodamies Sanfrancisko virzienā.