Sis ziņojums ne ar ko neatšķīrās no dučiem līdzīgu, un tam nepievērsa uzmanības. Otrā dienā strādnieki izjauca neapdzīvotajā mājā visas starpsienas, pie kam vecā slepenpolicista aizdomas attaisnojās: mājas iekšienē bija neliela, labi nomaskēta istaba, no kuras varēja iekļūt citās caur šķērssienu. Istabā bija sausiņi, ūdens un konservi. Taču putniņš bija paguvis izlaisties no krātiņa …
Kontrabandists, kuru Karalis bija «pamatīgi ietekmējis» par to, ka nabags nebija laikā paziņojis par uzbrukumu tiesnesim, tagad pavēstīja Karalim jaunas un diezgan neparastas ziņas. Bandas atamans atgriezies, tikai tagad viņš ir nēģeris un tomēr reizē tas pats bandas vadonis. Kontrabandists nejauši ieraudzījis viņu, ejot pa ielu kopā ar plikpauri. Pēdējais piesaucis kontrabandistu un pateicis:
— Šonakt uzbrukums gubernatora namam.
Karalis piezvanīja policijas priekšniekam, kurš nekavējoties nosūtīja uz gubernatora lepno savrupmāju spēcīgu policijas vienību. Policisti novietojās visās telpās un labi noslēpās.
Tieši pulksten divpadsmitos naktī bandīti piebrauca divās lielās mašīnās, pielika kāpnes pie loga, izspieda rūti un iebruka istabā. Policisti izturējās visai aukstasinīgi. Kad viņi bija pārliecinājušies, ka pēdējais bandīts iekļuvis namā, tikai tad viņi kā vajā palaists suņu bars pēkšņi metās ārā no savām slēptuvēm un noslēdza atkāpšanās ceļu. Norisinājās neaprakstāms kautiņš. Sprakšķēja revolveru šāvieni, šķindēja izdauzītās rūtis, rībēja mēbeles, ko abas puses drīz vien laida darbā kā aizsardzības un uzbrukuma ieroci tuvcīņā. Abas puses parādīja savā ierastajā darbā lielu profesionālu aukstasinību, un lodes kapāja cilvēkus kā krusa. Kā ikvienā kaujā, tā arī te bija drošsirdīgie, kas krita «varoņa nāvē», bija gļēvuļi, kas bēga no kaujas lauka, un bija gūstekņi. Tā kā skaitliskais pārsvars bija policijas pusē un uzvara palika tai, tad gustekņu liktenis piemekleja tos bandītus, kas palika dzīvi.
Bandas atamans, nēģeris, kurš pirmais bija ielēcis pa logu, paspēja ieskriet gubernatora kabinetā, iekams policisti parādījās uz skatuves, un starp atamanu un gubernatoru, dūšīgu vīru, sākās nikna cīņa. Tai darīja galu policijas priekšnieks, iznākdams no nišas aiz portjeras. Viņam gan ļoti gribējās saņemt bandas atamanu dzīvu, bet, kad viņš ieraudzīja revolvera stobru acu priekšā, tad pasteidzās izšaut savu «koltu», tēmēdams uz atamana galvu. Divi šāvieni noskanēja reizē, bet gubernators paspēja iesist atamanam pa roku, un tā šāviens neķēra priekšnieku. Toties priekšnieka lode izskrēja cauri atamana galvai.
Policijas priekšnieks un gubernators noliecās pār nošauto.
— Cik žēl, ka cilvēku var nonāvēt tikai vienu reizi! — gubernators izjusti noteica. Aplūkojis nošauto, viņš piebilda: — Nēģeris!
Kontrabandista apgalvojums, ka atamans bijis viens un tas pats cilvēks ar dažādu ārieni, tika noraidīts, jo tas runāja pretī veselīgam saprātam. Tiesa, daži no arestētajiem arī apgalvoja, ka atamans uz katru jaunu darbu ieradies citā izskatā — te kalsnējs, te drukns, te bāls, te iededzis, tomēr viņu vārdiem vispār maz ticēja. Iespējams, ka viņi visi bija sazvērējušies un «dzēsa pēdas». Sā vai tā, bet pēc bandas sagrāves un bandīta nošaušanas neparastie uzbrukumi lieliem ierēdņiem izbeidzās, tāpat arī «indēšana» ar nezināmu «indi», kuras sekas līdz šim vēl nebija manāmas. Daudz kas palika nenoskaidrots. Publika nosodīja policijas priekšnieka rīcību, jo viņš nebija pratis notvert zvēru dzīvu un tā laupījis pūlim izpriecu, ko tam sagādātu noziedznieku tiesāšana un sodīšana.
Sabiedrība jutās vīlusies un neapmierināta, it kā pēdējais, pats interesantākais cēliens, kurā atklātos visas slepenās intrigas, būtu palicis nenospēlēts «no teātra direkcijas neatkarīgu apstākļu dēļ».
Viena diena seko otrai, katra nes ko jaunu un liek aizmirst to, kas saviļņojis cilvēku sirdis vēl tikai vakar.
Aizmirsts Tonio Presto, aizmirsti bandītu uzbrukumi, aizmirsta tiesneša un prokurora nekaitīgā saindēšana. Dzīve iet savu gaitu. Nepabeigtās filmas «Mīla un nāve» vietā misters Pitčs uzņem jaunu filmu «Mīlas uzvara» ar Lorenco Marru un Hedu Luksu galvenajās lomās. Misters Pitčs rosīgi gatavo jauno inscenējumu. Viņa kabinetā kopš agra rīta apspriežas galveno lomu tēlotāji, režisori, operatori un arhitekti.
Mis Luksa nupat kā atbraukusi. Viņa ieiet mistera Pitča kabinetā un sniedz viņam roku pāri galdam:
— Labrīt, mister Pitč! Jūs vēl aizvien pieņematies svarā!
— Pieņemos velnišķīgā kārtā, — misters Pitčs atbild.
Ar viņu patiešām notika kaut kas neparasts. Ik dienas viņš pieņēmās svarā par vairākām mārciņām un nu izskatījās kā baroklis.
— Bet jūs laikam esat aizsteigusies modei priekšā, — Pitčs piezīmēja, uzmezdams acis mis Luksas īsajiem svārkiem. Svārki patiešām bija pārākMsi — līdz ceļgaliem trūka vismaz četru pirkstu platuma. Heda apmulsusi paskatījās lejup.
— Es neesmu uzšuvusi tos īsākus, — viņa atbildēja.
— Pati nesaprotu, kas notiek ar manām drēbēm. Visas it kā sarāvušās, kļuvušas īsākas.
— Manuprāt, jūs augat, — Pitčs jokodamies atteica.
— Bet jūs, Lorenco, kļūstat ar katru dienu vājāks.
Lorenco smagi nopūtās un noplātīja rokas. Viņš bija
tā novājējis, ka svārki karājās uz viņa pleciem kā uz pakaramā. Šķita, ka skaistulis Marrs pat augumā kļuvis mazāks, jo bikses bija viņam kļuvušas par garām un krokās gulās uz kurpēm.
— Es jau biju pie ārsta. Ieteica pastiprināti baroties.
— Jā, jums jau vaigi iekrituši. Ja tā turpināsies, tad jūs vairs nevarēsiet filmēties. Nekāds grims nespēs līdzēt. Jums būs jāņem atvaļinājums un jāārstējas.
Brīdi vēl parunājuši par darbiem un lomām, viņi devās uz ateljē.
Operators Hofmanis jau rosījās ap savu aparātu. Viņš palūdza Luksu nostāties uz grīdas atzīmētaja vietā, paskatījās vizierī un sacīja:
— Jūs neietilpstat kadrā!
Heda palūkojās uz aparātu un uz grīdu. Tas nevarēja būt. Viņa atradās gandrīz fokusa centrā.
— Jūsu galva tik tuvā plānā nav redzama. Jūs esat izaugusi garāka, mis Luksa!
Ateljē bija dzirdami smiekli.
— Es nejokoju, — Hofmanis turpināja. — Piektdien es jūs uzņēmu šai pašā vietā: te ir novilkta svītra, aparāts stāv nekustīgi. Tad jūs ietilpāt kadrā, bet tagad jūsu galvas augšdaļa paliek ārpusē.
Luksa nobālēja. Viņa izbailēs paskatījās uz saviem īsajiem svārkiem. Vai tiešām viņa sākusi augt? Tas taču nav ticams! Viņa nav nekāds skuķis. Un tomēr ne vien svārki, bet arī uzrāvušās piedurknes liecina, ka viņa stiepjas ārā no savām drēbēm kā pusaudze.
Hofmaņa rūdītā acs konstatēja vēl ko jaunu: Lo- renco ir ne tikai novājējis, bet kļuvis par centimetriem trim mazāks. Tas jau skanēja pavisam neticami, taču Hofmanis pierādīja, ka viņam taisnība.
Visi nesapratnē saskatījās. Otrās šķiras aktieri, kas ari bija ieaicināti Presto rīkotajā atvadu vakarā, iedrošinājās pazinot, ka ar viņiem arī notiekot kaut kas nesaprotams. Daži bija uzbarojušies tikpat straujos tempos kā mistfers Pitčs, daži novājējuši, citi auga, citi kļuva mazāki. Visus «cietušos» pārņēma paniskas bailes. Heda paģība. Lorenco činkstēja, sēdēdams ar kokgriezumiem rotātā atzveltnes krēslā.
Steigšus atsauca ārstu, un visi sastājās rindā — pēc rangiem: kā pirmais Pitčs (viņš pat Hedai neatdeva savu vietu), tad atžilbinātā Heda, Lorenco un pārējie.
Ārsts rūpīgi izmeklēja savus pacientus, bet neatrada nekādas organiskas saslimšanas pazīmes. Viņš neziņā grozīja galvu un plātīja rokas. Visi orgāni veseli. Liekas, viss ir kārtībā. Vienīgi misteram Pitčam ārsts konstatēja sirds aptaukošanos, kas pie tāda resnuma neizbēgams.