Tonio Presto parasti pats vadīja to filmu režiju, kurās piedalījās. Arī šoreiz pirms Hedas Luksas ierašanās viņš sāka mēģināt ar statistiem dažas masu scēnas. Kāda jauna, nepieredzējusi statiste nepareizi pārsoļoja pār skatuvi. Presto ievaidējās un lūdza viņu pāriet vēlreiz. Atkal nepareizi! Presto sāka svaidīties ar rokām kā vējdzirnavu spārniem un spiegt smalkā bērna balstiņā:
— Vai tad tik grūti staigāt pa grīdu? Es jums tūliņ parādīšu, kā to dara. — Un, nolēcis no paaugstinājuma, Presto «parādīja». Viņš parādīja ļoti uzskatāmi un pareizi. Visi saprata, kas vajadzīgs, bet reizē ar to tas bija tik smieklīgi, ka statisti nenovaldijās un sāka skaļi smieties. Presto sanāca dusmas. Kad viņš dusmojās, tad kļuva divkārt smieklīgs. Statistu smiekli kļuva jau ho- mēriski. Baroni un bruņinieki tvēra pie vēderiem un vārtījās pa grīdu, galma dāmas smējās līdz asarām, sabojādamas grimu. Karalim nokrita parūka. Presto skatījās uz šo stihisko nelaimi, kam par cēloni bija viņa neparastais talants, tad pēkšņi piecirta kāju, saķēra galvu un aizskrēja aiz kulisēm. Nomierinājies viņš atgriezās «pili» un gluži bāls sacīja:
— Es došu rīkojumus, stāvot aiz ekrāna.
Mēģinājums turpinājās. Visi Presto aizrādījumi bija
ļoti saprātīgi un apliecināja viņa lielo režisora pieredzi un talantu.
— Mis Heda Luksa atbraukusi! — paziņoja režisora palīgs.
Presto nodeva vadības grožus palīga rokās un devās pārģērbties un nogrimēties.
Pēc divdesmit minūtēm viņš ienāca ateljē jau meis- tardziedoņa tērpā. Ne kostīms, ne grims nespēja noslēpt viņa ķēmīgumu. Ak, cik smieklīgs viņš bija! Statisti ar pūlēm novaldīja smieklus un raudzījās sānis.
— Kur tad Luksa? — Tonio nepacietīgi jautāja. Partnere kavējās. Jebkurai citai māksliniecei tas nebūtu
pagājis bez sekām, taču Luksa varēja atļauties šādus untumus.
Beidzot viņa parādījās, un viņas ierašanās, kā vienmēr, radīja lielu efektu. Sās sievietes skaistums bija neparasts. Ari Hedu Luksu varēja nosaukt par akumulatoru, tikai cita veida. Šķita, ka daba būtu krājusi pa drusciņai simtiem gadu ilgi visu to, kas var apburt cii- : vēkus, krājusi pa drupatiņai, izdarījusi «atlasi» vecmā- ! muļām un vectētiņiem, lai beidzot pēkšņi savāktu vienuviet visu spožo skaistuma un sievišķīgās burvības arsenālu.
Antonio Presto nervozi sakustējās platais pīles deguns, kad viņš paskatījās uz Luksu. Un visi, sākot ar režisoru un beidzot ar pēdējo namdari, pievērsa acis Hedai. Statistes lūkojās viņā gandrīz vai ar dievināšanu.
Presto deguns kustējās aizvien rosīgāk, it kā ostot gaisu.
— Gaismu! — Presto iesaucās smalkā balsī, kas aiz uztraukuma bija kļuvusi vēl spalgāka un griezīgāka.
Vesela gaismas jūra pārplūdināja ateljē. Šķita, ka Heda Luksa atnesusi šo gaismu līdzi. Hedas pseidonīms 1 viņai tikpat labi atbilda kā Presto viņējais.
Pirms uzņemšanas Presto nolēma izmēģināt galveno kadru — meistardziedoņa izskaidrošanos ar karaļa- meitu.
Luksa apsēdās augstā atzveltnes krēslā pie loga, uzlika ar zeltu izšūtā kurpītē auto kāju uz koķgriezumiem rotātā soliņa un paņēma rokā šuvekli. Lielisks dogs tīģera krāsā nogulās viņai pie kājām. Godbijīgā atstatumā no princeses nostājās Presto un sāka «dziedāt» par cēlu mīlestību pret dāmu. Karaļa meita neskatās uz viņu. Viņa noliec galvu aizvien zemāk un smaida par kaut ko. Varbūt viņa šobrīd domā par skaisto bruņinieku, kurš pēdējā turnīrā viņai par godu uzveicis visus pretiniekus un apbalvots ar viņas debešķīgo smaidu. Taču meistardziedonis iztulko šo smaidu citādi — ne velti viņš ir dzejnieks.
Viņš tuvojas princesei, dzied aizvien dedzīgāk.
viņš… nokrīt princeses priekšā ceļos un sāk runāt par savu mīlestību.
Nedzirdēta bezkaunība. Neticams apvainojums. Briesmīgs noziegums …
Princese, nepaceldama galvu no šuvekļa, sarauc pieri. Viņas acis met zibeņus, viņa trīs reizes uzsit ar zeltītajā kurpītē ieauto kājiņu pa soliņu. Ieskrien kalpotāji, saķer meistardziedoni un aizved uz cietumu. Meistardziedonis zina, ka viņu gaida spīdzināšana un nāve, bet viņš nenožēlo padarīto un raida savai iemīļotajai pēdējo skatienu, pilnu mīlas un padevības. Viņš labprat dosies nāvē.
Skats noritēja teicami. Presto ir apmierināts.
— Var uzņemt, — viņš saka Hofmanim. OpeTators jau stāv pie aparāta. Visu scēnu viņš noskatījies pa savu vizierstiklu. Presto atkal nostājas godbijīgā pozā pie Hedas krēsla.
— Uzņemu! — Hofmanis brīdina.
Aparāta rokturis sāk griezties. Skats atkārtojas nevainojami. Meistardziedonis dzied, princese noliec galvu aizvien zemāk un smaida. Meistardziedonis tuvojas princesei, nometas ceļos un sāk savu dedzīgo runu. Lai aktieriem radītu attiecīgu noskaņojumu, ateljē spēlē labs stigu orķestris. Presto aizrāvies. Viņš tēlo ne tikai ar žestiem un savas sejas bagātīgo mīmiku vien. Viņš arī runā kā īsts dramatisks aktieris, viņš čukst kaislīgos atzīšanās vārdus ar tādu izjūtu un spēku, ka Luksa, aizmirsusi desmitiem reižu atkārtoto kustību un žestu secību, mazliet paceļ galvu un drusku pārsteigta pašķielē uz partneri.
Un šai momentā notiek kaut kas tāds, ko nav paredzējis ne scenārists, ne režisors.
Presto, šis cilvēciņš ar īsajām kājelēm, lielo galvu, ar kustīgo pīles degunu atzīstas mīlestībā. Tas likās He- dai Luksai tik aplami, nejēdzīgi, komiski, neiespējami, ka viņa pēkšņi iesmējās neapturamus smieklus.
Tie bija homēriski smiekli, kas piepeši uzbrūk cilvēkam kā briesmīgas slimības lēkme un nelaiž vaļā, turot ķermeni krampjainā sasprindzinājumā, laupot spēku, izraisot asaras. Luksa smējās tā, kā vēl nekad nebija smējusies savā mūžā. Viņa tikko vairs spēja atvilkt elpu, kad no jauna izplūda bezgalīgos, sudrabainos smieklos. Šuveklis izkrita no rokām, viena no zeltainajām bizēm nokārās līdz grīdai. Sabiedētais dogs pietrūkās kājās un neizpratnē lūkojās uz savu saimnieci. Ari apjukušais Presto piecēlās un raudzījās Hedā, drūmi savilcis uzacis.
Smiekli tikpat lipīgi kā žāvas. Nepagāja ne mirklis, kad smieklu dārdi jau skanēja visā ateljē. Statisti, namdari, montieri, dekoratori, grimētāji — visi bija smieklu varā.
Presto vēl stāvēja kādu sekundi, tad pēkšņi pacēla rokas un izvaibstītu seju, sažņaudzis dūres, paspēra soli uz Luksas pusi. Šobrīd viņš izskatījās drīzāk briesmīgs nekā smieklīgs.
Heda paskatījās uz Presto, un viņas smiekli piepeši aprāvās. Tikpat pēkšņi apklusa smiekli visā ateljē. Orķestris sen jau bija beidzis spēlēt, jo muzikantiem smejoties lociņi bija izkrituši no rokām. Nu ateljē iestājās klusums.
Šis piepešais klusums it kā atžilbināja Presto. Viņš lēni nolaida rokas, lēni apgriežas un, šļūkdams kājas, nogāja līdz lielam dīvānam un iekrita tanī uz mutes.
— Piedodiet, Presto, — Heda negaidot pārtrauca klusumu. — Es uzvedos kā skuķe, un manu muļķīgo smieklu dēļ sabojāti tik daudzi metri filmas.
Presto grieza zobus. Viņa domā tikai par sabojāto filmu . ..
— Jūs veltīgi atvainojaties, — Presto vietā atbildēja Hofmanis. — Es tīšuprāt nepārtraucu uzņemšanu un nebūt neuzskatu filmu par sabojātu. No mana viedokļa šis jaunais kadra variants ir lielisks. Patiešām, iznīcinoši smiekli, kas neatstāj nekādu cerību, mīļotas sievietes smiekli par atbildi uz kaislīgu atzīšanos, —yai iemīlējušos tas nesatriec vairāk nekā visbriesmīgākās mokas? Vai šie smiekli vienā mirklī nepārvērš meistardziedoņa mīlestību degošā naidā? Presto bija neatdarināms, ģeniāls. O, es pazīstu mūsu amerikāņu publiku, — Hofmanis nobeidza, — tā smiesies kā vēl nekad Meistardziedoņa izvalbītās acis, vaļējā mute… Nedusmojies, Presto, bet tu nekad vēl neesi bijis tik efektīgs. Un, ja es nebūtu sevi «norūdījis», tad nebūtu spējis pakustināt aparāta rokturi. Bet es izsmiešos pēc patikas vēlāk.