— Jāārstējas no aptaukošanās. Diēta, vingrošana, pastaigas…
— Ir jau izmēģināts… Nepalīdz, — Pitčs bezcerīgi atbildēja. — Vai tikai Presto nav mani saindējis tais vakariņās? — Ārsts protestēdams pacēla roku. — Nav nekāds brīnums! — Pitčs turpināja. — Ievērojiet, ka ar aptaukošanos vai novājēšanu saslimuši visi, kas bija Presto atvadu mielastā.
— Medicīnai tādas indes nav pazīstamas, — doktors atbildēja.
Misters Pitčs neapmierinājās ar ārsta padomiem un pēc dažām dienām sasauca ārstu konsiliju. Taču ari konsilijs nevarēja pateikt misteram Pitčam neko apmierinošu. Viņam ieteica braukt uz minerālūdeņu avotiem un ārstēties speciālā slimnīcā no aptaukošanās.
Misters Pitčs interesējās, kā jūtas Heda Luksa un Lorenco un piezvanīja viņiem. Heda asarainā balsī atbildēja, ka viņa augot, neapturami augot un nezinot, ar ko tas beigsies. Viņa nespējot kleitas pārtaisīt. Beidzot viņa uzšuvusi kaut ko togai līdzīgu un ik dienas to pagarinot.
— Par filmēšanos nav ko domāt, — viņa šņukstēja. — Mani tagad var tikai gada tirgos rādīt. Jūs nevarat iedomāties, kā esmu pārvērtusies.
— Arī jūs nevarat iedomāties, kā es esmu pārvērties, — sēca misters Pitčs. — Es vairs nevaru iesēsties savā atzveltnes krēslā, bet sēžu uz trim krēsliem. Sarunas laikā man uzmācas miegs, tauki slāpē nost.
Piezvanījis Lorenco, misters Pitčs nepazina viņa balsi. Lorenco runāja tik spalgi un spiedzīgi, ka misters Pitčs divas reizes noprasīja, kas runā. Lorenco bija pašam savas bēdas: viņš bija kļuvis par pundurīti. Un pats ļaunākais — viņa seja bija drausmīgi pārvērtusies: virsdegune iekritusi, deguna gals plats un uzsliets, ausis atkārušās, mute iepletusies.
— Es līdzinos krupim! — Lorenco spiedza. — Presto ir mani nobūris!
— Es to pašu saku. Bet ķā viņš to varēja izdarīt?
— Varbūt viņam palīdzēji doktors Sorokins, pie kura viņš ārstējās.
— Sorokins! — Pitčs iesaucās. — Vai viņš palīdzēja Presto mūs noburt, to es nezinu, bet Sorokins var palīdzēt mums! Neviens cits nevar mūs glābt, vienīgi Sorokins, Es tūliņ piezvanīšu viņam. Brauksim pie viņa!
Dīvaina procesija tuvojās doktora Sorokina dziedniecības iestādei. Vesela virkne automobiļu veda neparastus ērmus, it kā ceļojošs cirks pārceltos uz jaunu vietu. Misters Pitčs, apaļš kā milzu balons, tikko ietilpa lielā mašīnā. Mis Luksa bija saskatāma par jūdzi kā žirafe ar augsti izslietu kaklu. Toties Lorenco, pazaudējis visu savu daiļumu, bija tā sarucis, ka tapis gluži neredzams, jo viņa galva nesniedzās pāri vaļējā automobiļa malai. Kādā mašīnā brauca drausmīgs ķēms — jaunais, cerību pilnais aktieris, kuram bija skaidri redzamas akromegālijas pazīmes.
Jaunos pacientus ātri izvietoja pa namiņiem.
Kā visur, tā arī šoreiz misters Pitčs bija pirmais pie doktora Sorokina. Ārsts paziņoja misteram Pitčam ļoti interesantu vēsti. Nelaimīgā atvadu mielasta priekšvakarā kāds bija izzadzis no Sorokina laboratorijas burkas ar dažādu dziedzeru ekstraktiem. Sie ekstrakti, iejaukti vīnā, pilnīgi spējīgi izdarīt visas pārvērtības ar mielasta dalībniekiem. Tagad ne misters Pitčs, ne doktors Soro- kins vairs nešaubījās, ka visas mistera Pitča un viņa kinoaktieru likstas ir Presto roku darbs, jo viņš acīm redzot gribējis tādā savdabīgā veidā atriebties visiem tiem, kas bija tik vieglprātīgi novērsušies no viņa.
— Vai ir cerības uz izārstēšanos? — misters Pitčs jautāja.
— Pilnīgas, — Sorokins pārliecinoši atbildēja. — Vajag tikai iedarboties uz jūsu smadzeņu piedēkli, un jūs ātri vien zaudēsiet svaru.
Doktoram bija taisnība. Trīs nedēļās misters Pitčs atbrīvojās no trešdaļas svara, turklāt Sorokins apgalvoja, ka «līdz taukiem mēs nemaz neesam tikuši, jo atbrīvojāmies tikai no ūdens».
Vispār ar misteru Pit<ju raižu bija maz, jo viņa kaite izrādījās viegli ārstējama. Sarežģītāka bija Lorenco un Hedas slimība. Doktors Sorokins izmērīja viņu augumu un pārsteigumā izmeta centimetru mēru no rokām. Lorenco bija tikai simt divpadsmit centimetru garš. Tas vēl nebūtu tik liels brīnums, bet Heda! Sorokins, neticēdams savām acīm, nomērīja viņu divas reizes. Viņš nebija kļūdījies. Heda bija divi simti astoņdesmit septiņus centimetrus gara. Viņa varēja bez kādiem palīglīdzekļiem ērti uzsēsties mugurā zilonim vai kamielim.
— Tas ir pārsteidzoši! — Sorokins izsaucās. — Praksē tas ir pirmais gadījums. Visgarākais augums, kas zinātnei pazīstams, ir divi simti piecdesmit pieci centimetri. Tiesa, stāsta, ka krievu milzis Mahnovs esot bijis vēl garāks, proti, divi simti astoņdesmit piecus centimetrus garš, taču šo skaitli uzskata par pārspīlētu. Jūs, mis, esat garāka par teiksmaino milzi Mahnovu.
Un, atgāzis galvu tā, ka viņam noteikti nokristu cepure, ja tā būtu uzlikta, Sorokins turpināja, uzrunādams mis Luksas galvu, kura šūpojās kaut kur augstu, gluži kā telegrāfa stabā:
— Vai nav tiesa, mis, garam augumam ir savas priekšrocības? Jums atklājas jauni, plaši apvāršņi!
— Diemžēl, visai bēdīgi! — Viņš izdzirdēja balsi no augstienes.
— Kāpēc gan? Pūlī jums neviens netraucēs redzēt visu, kas notiek visapkārt] Jūs nekur nenomaldisieties. Visiem būs ļoti ērti sagaidīt jūs stacijās…
— Es būšu laimīga tikai tad, kad atgūšu savu agrāko augumu.
— Pacentīsimies, — Sorokins viņu mierināja.
Novājējušais misters Pitčs centās pierunāt Lorenco
un Hedu, lai viņi patur savu tagadējo izskatu, kādu tiem sagādājušas Presto «indes».
— Jūs radīsiet tādu pašu sensāciju kā vecais Presto! — viņš mēģināja iegalvot un solīja miljonus, tā ka Lorenco jau sāka svārstīties, taču, paskatījies uz Hedu, atsacījās no vilinošā piedāvājuma.
Pagāja vēl divas nedēļas, un visi pamazām atguva agrāko izskatu. Heda Luksa kļuva mazāka, punduris Lorenco acīm redzami pieauga, bet misters Pitčs bija gandrīz sasniedzis savus iepriekšējos apmērus. Visi jau runāja par drīzu došanos uz mājām.
Kad vēl bija atlikušas tikai pāris dienas līdz prombraukšanai, pie Sorokina ieradās jauni pacienti: tiesnesis, prokurors un gubernators, bet kādā izskatā! Prokurors bija kļuvis par pundurīti, līdzīgu Lorenco, tiesnesis izblīdis kā misters Pitčs, bet gubernators kļuvis par īstu nēģeri. Būt nēģerim Amerikā nebūt nav jauki, it īpaši, ja viņš ir gubernators. Viņam bija jāiztur īsta mocība un jāiepazīstas ar visiem džimkrovisma [2] jaukumiem, iekams viņš nokļuva pie Sorokina. Kad gubernators bija iegājis vagona restorānā, par nēģera bezkaunību sašutušie pasažteri tikko nebija izmetuši viņu pa logu ārā. Tāpat stacijā bija notikušas visādas sadursmes.
Gubernators šausmīgi baidījās, kaut tikai nebūtu jāpaliek uz visu mūžu par nēģeri. Viņš nelaida ne soli projām divus uzticamus kalpotājus, kuri bija novērojuši viņa pakāpenisko pārvēršanos par nēģeri un visos sadursmju un pārpratumu gadījumos liecināja, ka gubernators nav nēģeris. Jā, Presto bija sagādājis gubernatoram lielas nepatikšanas, likdams viņam padzīvot kādu laiku nēģera ādā! Gubernators pavēlēja, lai viņu mazgā, lai lej virsū veselas mucas ūdens un izziepē veselas kastes ziepju, taču āda gaišāka netika. Ataicinātais ārsts konstatēja, ko gubernatora āda nav nokrāsojusies no ārpuses, bet tanī radies tumšs pigments kā nēģeriem.