— Varbūt jūsu senči? … — ārsts izteica aizdomas.
Gubernators gandrīz vai nosita viņu.
Metamorfoza ar gubernatoru, tiesnesi un prokuroru
notika dažas nedēļas pēc tam, kad nepazīstamais bandīts bija piespiedis viņus norīt dīvaino šķidrumu. Tā ka nāve šim gadījumam nesekoja un nekādas saindēšanās pazīmes arī turpmāk nebija manāmas, tad cietušie pamazām nomierinājās un iegalvoja sev, ka viss būs labi, taču cerības viņus pievīla. Drīz vien tiesnesis izblīda, prokurors pārvērtās pundurītī, bet gubernators kļuva par nēģeri.
— Kāpēc par nēģeri? Kā tas varēja notikt, — gubernators neizpratnē jautāja ārstam. — Bandīts man taču neko neielēja mutē.
— Viņš varēja uzpirkt jūsu kalpotājus, lai tie ielej attiecīgo šķidrumu dzērienā, — Sorokins paskaidroja. — Tas viss ir hipofīzes — smadzeņu piedēkļa — darbs. Hipofīze izdala sevišķu vielu, kam piemīt interesanta īpašība. Gluži niecīgs šās vielas daudzums, iešļircināts asinīs, paplašina šūniņas, kuras satur krāsvielas. Zinātnieki jau pirms vairākiem gadiem izdarījuši tādu eksperimentu: iešļircinājuši ekstraktu gaišādainas vardes asinīs. Vardes āda straujos tempos kļuvusi tumša. Varde kļuvusi par «nēģeri».
Gubernators saviebās: šis joks viņam nebija pa prātam.
— Hipofīze iedarbojas arī uz cilvēka ādas krāsu, — Sorokins turpināja.
— Un ārstēšana?
— Iedarbošanās uz to pašu hipofīzi.
— Tad iedarbojieties uz to! — gubernators izsaucās tik dedzīgi, it kā hipofīze būtu viņa nāvīgākais ienaidnieks.
Un Sorokins iedarbojās. Visi slimie bija ceļā uz pilnīgu atveseļošanos. Heda Luksa bija atguvusi agrāko augumu un skaistumu. Arī Lorenco pieauga ar katru dienu. Viņu gan apbēdināja tas, ka viņa deguns it kā esot mazliet platāks. Viņš baidījās, ka neizdosies pabeigt iesākto filmēšanos un ka publikai viņš vairs nepatiks. Tomēr drīz izzuda arī šis defekts. Visi slimie nolēma izrakstīties vienā dienā. Sorokins piekrita šim lēmumam, jo tad viņš varēja pārbaudīt ārstēšanas rezultātus ar savstarpējas salīdzināšanas palīdzību; turklāt pacientiem nenāca par ļaunu uzturēties šeit vēl dažas pārbaudes dienas, lai ārsts varētu pārliecināties par sasniegto panākumu stabilitāti.
Beidzot pienāca šī ilgi gaidītā diena. Visi, kas bija dabūjuši ciest no Presto atriebības, sapulcējās kūrorta zālē. Lai gan Sorokins bija netieši vainīgs pie viņu likstām, izārstētie dedzīgi pateicās viņam par sekmīgo ārstēšanu. Sevišķi izjustu runu teica gubernators, kurš bija bezgala priecīgs, ka pārvērties atkal par balto cilvēku, gubernatoru un kapitālistu. Taču viņa runas beigas bija diezgan negaidītas.
— Mēs nekad neaizmirsīsim jūsu pakalpojumu. Jūsu zināšanas, jūsu talants deva mums iespēju atgriezties dzīvē. Mēs, — gubernators paskatījās uz tiesnesi un prokuroru, — neierosināsim jūsu saukšanu pie tiesas par to Jaunumu, ko mums visiem nodarījušas jūsu hipofīzes, jūsu ekstrakti, jūsu eksperimenti, jūsu gaišādainās un tumšādainās vardes. Es uzņēmos nokārtot jūsu lietu. Jums vajadzēs iespējami drīz pamest mūsu zemi. Četrdesmit astoņas stundas — vairāk es jums nevaru atvēlēt, lai jūs sapostos ceļam un aizbrauktu.
— O, pateicos! — Sorokins atbildēja. — Man pilnīgi pietiek ar divpadsmit stundām, lai pamestu jūsu viesmīlīgo zemi…
Okeāna tvaikonis devās uz Eiropu (Ņujorka—Londona). Uz klāja sēdēja doktors Sorokins un bez nožēlas vērās gaistošajos krastos. Viņam blakus bija atsēdies jauns vīrietis rūtainā mētelī. So vīrieti Sorokins bija ievērojis jau vagonā, kad viņš šķērsoja kontinentu no rietumiem uz austrumiem.
— Vai braucat uz Eiropu? — jaunais vīrietis jautāja un, negaidījis atbildi, atkārtoja: — Uz Eiropu?
— Vai jūs mani pazīstat? — Sorokins nobrīnījās.
— Jā, es esmu viens no jūsu pacientiem.
— No tiem, kuri cietuši no Tonio Presto atriebības? Es jūs vis neatceros. Laime gan, ka Presto pagalam! Gubernators aiz dusmām, ka Presto pārvērta viņu par nēģeri, droši vien sadedzinātu Presto uz lēnas elektriskās uguns, ja vien tas nonāktu viņa rokās!
— Jā, tā ir mana laime, — jaunais vīrietis atbildēja. — Laime, ka neesmu Amerikā. Atļaujiet paspiest jūsu roku un atvainoties par jūsu brīnumdarītāju zāļu nozagšanu un par nepatikšanām, ko esmu jums sagādājis. Es esmu Tonio Presto. Es iedzēru pašu homeopātiskāko devu no jūsu zālēm un, kā redzat, mazliet pārmainīju savu ārieni.
— Bet jūs taču … Tonio Presto tak nošauts nēģera izskatā!
— Ak vai, nabaga nēģeris nošauts sava paša izskatā. Tolaik es patiesi «pārveidoju» sevi par nēģeri ar jūsu zā]u palīdzību, bet manā, hm … bandā bija divi nēģeri. Viltotais biju es. īsto nošāva, es paliku dzīvs un visai sekmīgi pārvērtos atkal par balto. Es labi iegaumēju, kas atrodas katrā traukā, — atcerieties,jūs man to paskaidrojāt, — un tāpēc… Amerikas gaiss man kaitīgs, bet viņus visus es, šķiet, esmu labi pārmācījis!
Un Tonio iesmējās tik aizraujoši jautri, kā nekad nebija smējies kroplis Presto!
Текст преведен по изданиям:
Александр Беляев, Человек-амфибия, Избранное I, Изд. «Молодая гвардия» 1956.
Александр Беляев, Человек, потерявший лицо. Остров погибших кораблей, Госиздат, Кишинев 1959.
Redaktors I. Lasmanis. Mākslin. redaktori I. Zvagūzis. Tehn. redaktore M. Krasovska.
Korektore B. Kalniņa. Nodota salikšanai 1960. g. 7. decembrī. Parakstīta iespiešanai 1961. g. 21. janvāri. Papīra formāts 84X108>/a2. 8 fiz. iespiedi. 13,12 uzsk. iespiedi. 13,68 izdevn. 1. Metiens 30000 eks. Maksā 50 kap. Latvijas Valsts izdevniecība Rīgā, Padomju bulv. 24. Izd. Nr. 13871-J1369. Iespiesta Latvijas PSR Kultūras ministrijas Poligrāfiskās rūpniecības pārvaldes 3. tipogrāfijā Rīgā, Ļeņina ielā 137/139. Pas. Nr. 844. K2
PAZAUDĒTĀ SEJA (romāns)……………………………………… 175
[1] presto (itāl.) — mūzikas termins, kas nozīmē «ļoti atri» (izpildes temps).
[1] Lux (lat.) — gaisma.
[1]
[2] asv dienvidu štatos nēģeriem aizliegts uzturēties publiskās bibliotēkās un parkos; dzelzceļa stacijās viņiem ierīkotas atsevišķas uzgaidamās telpas. Viņi nedrīkst ēst restorānos, apmesties labās viesnīcās, apmeklēt teātrus. Braucot pa dzelzceļu vai tramvajā, viņiem jāsēž atsevišķos netīros vagonos, ko dēvē «Jim Crow» Džims Vārna. Par džimkrovismu sauc visus nēģeru tiesību ierobežojumus.