— Pēdējo reizi saku tev: apdomājies! Tavs deguns — tā ir tava bagatiba!
— Kur tu aizķēries, Sebastjan? Izsauc pa tālruni taksi!
IV
Šoreiz avīzes nebija melojušas: doktors Sorokins patiešām eksistēja un «darīja brīnumus». Presto bez sevišķām pūlēm uzmeklēja viņa dziedniecības iestādi. Tā atradās gleznainā ielejā netālu no Sakrarnento pi-lsētas. Skaists priežu parks aptvēra veselu pilsētiņu ar baltām ēkām. Visa šī pilsētiņa piederēja vietējam ārstam, pazīstamajam hirurgam Kruksam, kas bija ataicinājis Sorokinu, lai ieviestu jaunas ārstēšanas metodes.
Presto ļoti iepatikās dziedniecības iestāde un tanī nodibinātā kārtība. Sorokins nenoteica slimajiem stingru slimnīcas režīmu un ļāva tiem diezgan lielu brīvību. Daļēji to veicināja arī pati ārstēšanas metode. Slimie noteiktās stundās dzēra pulverus vai mikstūru, dažus apstaroja ar rentgena stariem, un visiem bija jāierodas uz pārbaudi ik pēc trim dienām. Tad viņus nosvēra, izmērīja augumu, locekļu garumu, fotografēja. Pārējā laikā viņi jutās samērā brīvi: pieaugušie dzīvoja savu parasto dzīvi, ēda iemīļotos ēdienus un rīkojās ar savu laiku pēc patikas. Viņiem tikai neļāva atstāt slimnīcas teritoriju bez ārsta atļaujas.
Presto ierādīja nelielu, atsevišķu kotedžu ar skaistu puķu dārzu. Ziedu un priežu smarža piepildīja istabas.
Pēc.lielās un krāšņās villas kotedža Presto šķita ļoti maza un pat trūcīgi iekārtota. Tas viņu tomēr nemaz neapbēdināja. Viņš taču dzirās sākt jaunu dzīvi, tāpēc arī visai apkārtnei vajadzēja būt jaunai un neparastai.
Pirmā Presto sastapšanās ar doktoru Sorokinu notika ārsta kabinetā pieņemšanas laikā. Doktors bija pārsteigts, ieraudzījis Presto kā savu pacientu, taču labi prata noslēpt savu izbrīnu un, galvenais, nesmējās, ar ko tūliņ iekaroja Tonio simpātijas.
— Par ko jūs sūdzaties, mister Presto?
— Par likteni, — Presto atbildēja.
Sorokins ar izpratnes pilnu seju klusēdams un līdzjūtīgi pamāja ar galvu un sacīja:
— Mums, šolaiku cilvēkiem, «nepielūdzamais liktenis» ir tikai cēlonības likums. Tāpēc mēs vairs nelūdzamies likteni, bet saņemam to stingri aiz dziesmas. Jūs esat pēdējais slimnieks, pieņemšana beigusies. Iesim pastaigāt pa parku un parunāsimies tur, — viņš piebilda, ielūkojies pulkstenī.
Bija skaists vasaras vakars. Presto un Sorokins soļoja pa celiņu, kas bija nokaisīts ar dzeltenām smiltīm un veda uz tālāku parka nostūri.
— Tātad jūs sūdzaties par likteni? — Sorokins atkārtoja.
— Jā, — Presto dedzīgi atsaucās. — Kāpēc cilvēks var pārmainīt uzvārdu, dzīves vietu, profesiju, pavalstniecību, bet nevar pārmainīt savu seju? Tā ir nemainīga kā lāsts, kā Kaina zīme, ja nerēķinām gauso pārvēršanos gadu gaitā no bērnības līdz vecumam.
Doktors papurināja galvu.
— Jums nav taisnība. Jums nepavisam nav taisnība! Ne tikai mūsu seja, bet arī visas mūsu ķermeņa formas nav nekas pastāvīgs, nemainīgs. Tās ir mainīgas un plūstošas kā straume. Mūsu miesa nepārtraukti deg, gaist, un izgaisušā vietā visu laiku veidojas kas jauns. Pēc mirkļa jūs vairs neesat tas, kas bijāt, un pēc dažiem gadiem jūsu miesā nebūs ne atoma no tiem, kas tagad to sastāda.
— Un tomēr mans vakarējais «es» tikpat līdzīgs manam šodienas «es» kā viena ola otrai, — Presto nopūzdamies sacīja. Sorokins pasmaidīja. Taču šis smaids Presto neapvainoja, jo doktors smaidīja par viņa vārdiem, nevis žestiem.
— Jā, pastāv ilūzija par formu nemainību. Taču šī ilūzija rodas tāpēc, ka ķermeņa formas tiek no jauna veidotas pēc tā paša parauga kā mūsu «izgaisusi» miesa, kas sadegusi un izzudusi vielu maiņā. Un tas notiek tikai tāpēc, ka iekšējās sekrēcijas orgāni ar saviem hormoniem virza celtniecību pēc reiz jau nosprausta plana.
— Vai tad tas neliecina par formu pastāvību?
— Nekādā gadījumā. No bronzas izlieta statuete nemainās, kamēr laika zobs to nesagrauž. Tai ir nemainīgas formas. Mūsu ķermeņa formas ir pavisam kas cits. Ja vien kāds no iekšējās sekrēcijas dziedzeriem sāks savā darbā kaut mazliet novirzīties no noteiktā plāna, kad jau mūsu ķermeņa formas sāks pārvērsties kā vasks uguns tuvumā. Mūsu plūstošās formas sāks gaist, un galu gala radīsies pilnīgi jaunas formas. Labāk paskatieties uz šiem slimniekiem.
Pa dārza celiņu viņiem pretim nāca milzīga auguma cilvēks. Viņa ķermeņa proporcijas bija nepareizas. Viņam bija pārāk garas kājas un rokas, turpretim īss augums un maza galva. Par spīti raženajam augumam, milzim bija gluži bērnišķīga seja, un, doktoram tuvojoties, viņš sāka kārtot apģērbu kā zēns, kurš baidās saņemt' pieaugušā piezīmi.
Milzis palocījās ārstam un pagāja garām.
— Vai redzējāt, kāds milzis! Normālais eiropieša augums svārstās no simt sešdesmit diviem centimetriem (tādi ir jūsu tautasbrāļi itālieši) līdz simt septiņdesmit septiņiem — tādi ir norvēģi. Sis jauneklis ir divi simti trīsdesmit centimetru garš. Viņam ir tikai astoņpadsmit gadu. Līdz desmitajam dzīvības gadam viņš audzis kā visi normāli bērni, bet tad sācis neapturami stiepties garumā. Kāpēc? Tāpēc, ka viņam sākusi pārāk strauji attīstīties smadzeņu piedēkļa — hipofīzes priekšējā daļa jeb, kā mēs, ārsti, sakām, tās ir hipofīzes priekšējās daivas hiperfunkcijas sekas. Un tur irpundurīte — paskatieties uz labo pusi. Viņai trīsdesmit septiņi gadi, bet viņas augums ir tikai deviņdesmit septiņi centimetri. Augšana apstājusies tāpēc, ka viņai ir pavājināta tās pašas hipofīzes priekšējās daivas funkcija.
— Bet visas šīs pārmaiņas taču notikušas bērnībā.
— Jā gan, bet tās var notikt arī brieduma gados. Aiziesim līdz tai mājiņai pakalnē. Varbūt mums izdosies ieraudzit mis Vēdi.
Uz mājiņas verandas sēdēja sieviete, atlaidusies lielā atzveltnes krēslā. Nepaceldama galvu, viņa pameta skatienu uz garāmgājējiem, uzsmaidīja ārstam un sveicināja viņu.
— Labvakar, mis Vēde! — Sorokins laipni atņēma sveicienu.
Presto paskatījās uz sievieti un nodrebēja. Tas bija briesmonis ar pagarinātu seju, krasi izvirzītu zodu un pakausi, nenormāli resnu degunu un lūpām, ar ķēmīgi milzīgām rokām un kājām.
— Baismīga kā himēra Notrdamas katedrāles tornī, — Presto sacīja, kad viņi bija pagājuši garām slimniecei.
— Jā, neglīta, — ārsts piekrita. — Bet vai jūs varat noticēt, ka šī sieviete vēl nesen staroja dailē, ka vēl pirms gada viņai Čikāgā piešķīra balvu par skaistumu? Un viņa- patiešām izskatījās burvīga. Man ir viņas fotogrāfija, es jums to parādīšu.
— Bet kas tad viņu tā izķēmojis?
— Bez kādiem redzamiem iemesliem viņai sāka kroplīgi izplesties sejas, galvenokārt, zoda kauli, roku un kāju pirkstgali, kā arī ribas un skriemeļu akotainie izaugumi. Slimiba sākās ar vispārīgu vārgumu. Akro- megālija — tā saucas šī slimība, un tā ir atkarīga no hipofīzes priekšējās daivas slimīgas palielināšanās. Ja tas būtu noticis bērnibā, viņa būtu kļuvusi par milzi, bet divdesmit gadu vecumā radās šāds ķēmīgums. Tomēr mākslīgi es varētu kuru katru cilvēku pārvērst par milzi!