— Vai nav nekādu cerību?
— Kā tad ne! Līdzko mums izdosies smadzeņu piedēkli atdabūt normālā stāvoklī, tā viņas ķermeņa formas izmainīsies pašas no sevis.
— Vai jūs gribat sacīt, ka' viņas kauli atkal kļūs īsāki un viņa atgūs agrāko izskatu?
Sorokins piekrītoši pamāja.
— Vai ne, tas viss šķiet īsti brīnumi? Un jūs vēl runājat par cilvēka miesas formu nemainību. Nav nekā nemainīga. Viss plūst, viss mainās!
V
Pirmajā vakarā, kad Presto palika viens savā namiņā, viņš ilgi nevarēja iemigt. Viss redzētais bija viņu pārāk stipri iespaidojis. Apburošā sieviete, ko ļaunīī kaite pārvērtusi par baismīgu raganu, punduri, milži un doktors Sorokins šo ķēmu un briesmoņu barā kā burvis, kurš grasās «atburt» visus šos ērmus un pārvērst par normāliem, veseliem cilvēkiem!
Presto iegrima snaudā, un tad viņam šķita, ka drausmīgā sieviete ar milzīgo zodu pieceļas no sēdekļa, nāk pie Tonio un, izstiepusi kroplīgi rņilzigās rokas, runa:
— Es tevi mīlu, Tonio! Līgavainis mani pameta, bet tu man esi vairāk pa prātam nekā viņš. Mēs abi esam ķēmi. Mēs esam viens otra vērti. Mūsu bērni būs tādi ērmi, kādi vēl pasaulē nav redzēti. Viņi būs tik smieklīgi, ka visi nobeigsies aiz smiekliem. Un tad zemi mantos mūsu pēcnācēji. Par viņiem neviens vairs nesmiesies, jo visi būs tikpat baismīgi kropļi. Tad kroplību atzīs par skaistumu un pašu ķēmīgāko pasludinas par pašu skaistāko …
Tonio pamodās ar saltiem sviedriem uz pieres.
«Cik riebīgs sapnis!» viņš nodomāja. Un pēkšņi strauji atsēdās uz gultas malas un saķēra galvu. Kāda doma pārsteidza viņu.
— Es bēgu sapnī no drausmīgās mis Vēdes. Bet vai es pats neizskatos tikpat drausmīgs? Jā, Hedai Luksai bija taisnība, tūkstošķārt taisnība, kad viņa mani atraidīja! Cik netaisns un nežēlīgs es biju pret viņu pēdējo reizi! Un ja nu Heda patiešām nomirusi aiz smiekliem? Es viņu pametu nesamaņā. Varbūt viņai ir vāja sirds?
Tonio izlēca no gultas un sāka staigāt pa istabu.
— Vajadzēs telegrafēt Hofmanim, apjautāties. Ak nē, viņš droši vien ir jau aizceļojis ^ Ja es patiešām esmu Hedu nosmīdinājis līdz nāvei, tad mani arestēs, varbūt vēl apvainos slepkavībā un sodīs ar nāvi… Un es nomiršu tāds pats kroplis. Nē, nē! Ja Heda mirusi, tad neko vairs nevar līdzēt. Izņemot Hofmani, neviens nezina, uz kurieni esmu aizbraucis. Vispirms jāatbrīvojas no kroplības. Bet nervi gan man nekur neder! Jāsavaldās …
Tonio atgulās gan, bet līdz pat rītam nevarēja iemigt. «Neglītums ir visļaunākā'kaite!» viņš murgos atkārtoja. Tikai kad pirmie saules stari apzeltīja priežu galotnes, Tonio pārņēma snauda, un miegā viņš atkārtoja dzirdētos gudros nosaukumus, kas skanēja kā bu- ramvārdi: «Hipofīze. Hormons. Akromegālija. Hiper- funkcija …»
— Nē, tā var prātu zaudēt, — viņš noteica, pamodies ap pulksten vienpadsmitiem. — Man jāzina pilnīgi skaidri, kas ir visi šie hormoni un hipofīzes; man jāzina visa šī mehānika, tad migla izklīdīs un galvā būs kārtība.
Nomazgājies Presto piegāja pie liela spoguļa vannas istaba un vērīgi aplūkoja pats sevi. O, ne par velti viņš bija kinoaktieris! Viņš pazina katru milimetru šai nejaukajā un smieklīgajā sejā.
— Tu ērms ar pīles degunu un nolēkušajām ausīm, — Presto uzrunāja savu attēlu spogulī. — Drīz tev būs gals klāt. Tu sadegsi, izgaisīsi, izzudisi, un tavā vietā radīsies… es gan gribētu redzēt, kāds es izskatīšos pēc izārstēšanās! — viņš noteica jau citādā balsī. Atri apģērbies, viņš devās pie doktora Sorokina, bet pēdējais pieņēma slimniekus, un Presto izgāja paklaiņot pa parku.
Gada tirgus balagāna īpašniekam acis iedegtos, redzot visus šos ķēmus. No tiem varētu sastādīt vairākas milžu un punduru trupas. Presto sastapa mucām līdzīgus cilvēkus, kas ar mokām cilāja kājas kā resnus blu-< ķus, šķeistām līdzīgus skeletus, vīriešus ar sieviešu krūtīm, sievietes ar bārdām… Tie visi bija cilvēka organisma dzīlēs paslēpušos nezināmu spēku rotaļas upuri. Tie bija brāķis, dabas lielās ražošanas atkritumi.
Nāk kāds ērms ar lielu galvu un mazām kājelēm. Tas ir kretīns. Viņš "v^'^gi aplūko Presto un pēkšņi sāk smiet idiota smieklus.
— Džim, Džim! Nāc ātrāk, paskaties uz šo brīnumu! Tonio Presto nonācis no ekrāna un pagodinājis mūs ar savu ierašanos. Nāc, nāc, paskaties bezmaksas kinematogrāfu! — viņš uzsauca otram slimniekam.
Visi pazina Presto, kas vien bija redzējuši viņu uz ekrāna. Un kurš tad neiet uz kino? Kretīni un neattīstīti milži sekoja Presto, alkdami redzēt «dzīvu» kinovaroni. Tas nokaitināja Presto. Viņš krasi apsviedās un devās atpakaj uz savu namiņu, kuru neatstāja līdz pat vakaram. Tikai tumsai iestājoties, kad vairums slimo bija aizgājuši uz savām telpām, Presto devās pie doktora.
Viņš satika Sorokinu pusceļā.
— Es gāju pie jums, — doktors sacīja. — Iesim pastaigāties. Pirms gulēt iešanas tas ir ieteicami. Kā jūs gulējāt pagājušo nakti? ,
— Slikti. Manuprāt, tur vainīgas jūsu hipofīzes.- Es gribu zināt, kas tās ir par zvēriem, citādi man liksies, ka esmu ļaunu dēmonu apstāts, kā tas varēja šķisties manam tālajam sencim.
— Nu, labi, iepazīsimies ar «dēmoniem». Vieni un tie paši «dēmoni» var būt gan labi, gan Jauni.
— Ja var, doktor, iesim pa šo celiņu! — Un Presto norādija uz nomaļu celiņu, pa kuru gandrīz neviens nestaigāja.
Sorokins piekrītoši pamāja ar galvu.
— Kad mēs stāsimies pie ārstēšanas, jūs neviens vairš nepazīs un jums nevajadzēs staigāt pa nomaļus celiņiem, — Sorokins sacija. — Nu, tad klausieties. Jūs, protams, zināt, ka cilvēka ķermenis sastāv no daudziem miljardiem dzīvu šūniņu, tas ir, no vissīkākajām dzīvas vielas piciņām. Šīs mazās, dzīvās būtnes, kas sastāda mūsu ķermeni, ir it kā sadalījušās atsevišķās ražošanas nozarēs, turklāt visas dzīvo un darbojas apbrīnojamā sadraudzībā un pilnīgā saskaņā cita ar citu. Jo vairāk pētām ķermeņa dzīvi, jo vairāk jābrīnās par šo atsevišķo daļu harmoniju, par šo kārtību un vienprātību, kas valda starp visām šūniņām un organisma daļām. Kas nodibinājis šo kārtību? Tas ir jautājums, kas sen jau interesējis zinātniekus. Deviņpadsmitajā gadsimtā zinātnieki domāja, ka visas organisma šūniņas un daļas saista un apvieno nervu sistēma un smadzenes ir, tā sakot, neierobežots monarhs, kam akli pakļaujas visi apakšnieki, proti, šūniņas. Tomēr divdesmitajā gadsimtā monarhiem vispār nelaimējās. Nolidoja no sava troņa arī smadzenes, šīs «galvas valdnieces». Smadzenēm piešķirta pieticīgāka, kaut ari visai svarīga loma. Smadzenes ir centrs, kas pārraida kairinājumu no viena ķermeņa punkta uz otru. Sāda pārraide saucas par «refleksu». Šī smadzeņu darbība ir tikpat svarīga kā, teiksim, kādas centrālās telefona stacijas darbība. Virs numura iedegas spuldzīte, un telefoniste savieno vienu numuru ar otru. Taču būtu nepareizi domāt, ka telefoniste ir neierobežots monarhs, kas pēc savas gribas liek vienam abonentam runāt ar otru. Viņa ir tikai vidutājs, un tāds pats vidutājs ir nervu sistēma un smadzenes. Vismaz tagad zinātnieki nākuši pie pārliecības, ka ar refleksiem nebūt vēl nav izsmeltas organisma dzīvības izpausmes, ka nervu sistēma nav galvenā sistēma un smadzenes nav visa ķermeņa centrs. Kā izrādās, mūsu ķermeņa «valsts iekārta» nav monarhija, bet, ja tā varētu izteikties, «strādnieku pašvaldība». Strādnieki — šūniņas — izstrādā īpašas ķīmiskas vielas, kas saucas par hormoniem. Sīs vielas ir aķtīvie darbinieki. Viņu nozīme kārtības un harmonijas nodibināšanā daudz lielāka par smadzeņu nozīmi. Gandrīz visas cilvēka ķermeņa daļas izstrādā hormonus jeb, kā mēs tos dažreiz dēvējam, «ķīmiskos sūtņus».