— Presto bija tik smieklīgs, ka es pati tik tikko nenomiru aiz smiekliem, — istabene izteikusies.
Pārējās avīzes nepārdrukāja šo ziņojumu, uzskatīdamas to par pārāk neticamu. Presto varēja bildināt Luksu un tikt noraidīts, taču mirt aiz smiekliem — tas ir kaut kas nedzirdēts!
Vēl pēc kādas dienas tai pašā avīželē bija iespiests rakstiņš par to, ka Tonio Presto esot noteikti kāds sakars ar mis Luksas dīvaino lēkmi. Vairāki liecinieki apgalvojuši, ka redzējuši torīt Presto iznākam no Luksas villas. Drīz pēc Presto aiziešanas ieradusies ātrās palīdzības kariete. Iespējams, ka Presto, sarūgtināts par noraidījumu, mēģinājis noindēt Luksu. Sā vai tā, bet mis Luksa ne par ko nesūdzējās, un izmeklēšanas orgāniem nebija nekāda iegansta stāties pie darba. Aizdomas, kas krita uz Tonio Presto, pastiprinājās vēl tāpēc, ka viņš bija negaidot nozudis, laikam bīdamies no atbildības par savu rīcību. Pēc kinooperatora Hofmaņa vārdiem, Presto esot aizbraucis uz Eiropu ārstēties. Pats Hofmanis gandrīz vienlaicīgi ar Presto aizbraucis uz Tahiti salām.
Vēl pēc kādas dienas tā pati mazā tenku lapele pavēstīja pasaulei, ka Presto «noziedzīgā» un «zaimojošā» rīcība esot pierādīta. Tonio Presto patiešām bijis tik nekaunīgs, ka apvainojis Luksu ar savu bildinājumu. 5o vēsti uztvēra arī citas avīzes, un Hedas Luksas pielūdzējas un pielūdzēji sūtīja uz redakciju tūkstošiem vēstuļu, paužot sašutumu par Presto rīcību un izsakot nožēlu un līdzjūtību «apvainotajai un nozaimotajai» Hedai Luksai.
Ak, ja tagad Presto būtu nokļuvis pūļa rokās! Tas būtu saplosījis gabalos savu neseno mīluli. Cik tomēr labi, ka Presto drīz atbrīvosies no savas šausmīgās maskas!
Presto piegāja pie spoguļa un vēlreiz vērīgi aplūkoja savu seju. Ne mazāko pārmaiņu.
«Luksa tomēr negribēja izpaust manu noslēpumu,» Presto nodomāja. «Droši vien istabene izpļāpājusies. Luksa! Kā viņa saņems mani, kad ieradīšos pie viņas citā izskatā?!»
Presto pēkšņi pārņēma tāda nepacietība, ka viņš aizsteidzās pie doktora Sorokina, kaut arī dārzā atradās daudzi slimnieki un viņam pakaļ uzsitās smieklu šaltis kā putojošas svītras, kas iezīmē strauji ejoša tvaikoņa pēdas.
— Klausieties, doktor! Es vairs ilgāk nevaru izturēt! Jūsu zāles mani nemaz neietekmē, — viņš uzrunāja ārstu.
— Neuztraucieties, — Sorokins mierīgi atbildēja. — Manas zāles iedarbosies, taču tas nenotiek tik ātri kā filmās. Zāles iedarbojas uz hipofīzi un vairogdziedzeri. Tiem jāizstrādā vajadzīgais hormonu daudzums. Hormoni iedarbojas uz šūniņām. Redziet, cik te daudz pārraižu! Turklāt nepiemirstiet, ka jums nav desmit gadu un jūsu kauli tik viegli nepadodas kā bērna kauli. Kad dziedzeri, ja tā var izteikties, uzkrās spēkus, tad izmaiņu procesi noritēs daudz ātrāk.
Presto atskatījās un ieraudzīja skaistu jaunu dāmu jeb meiteni sēžam atzveltnes krēslā. Tikai tagad viņš attapās, ka ieskrējis ārsta kabinetā pieņemšanas laikā bez brīdinājuma.
— Piedodiet, — viņš apmulsis pavērsās pret dāmu. Paciente pasmaidīja un atteica:
— Mēs jau visu esam pārrunājuši ar doktoru. — Un, pamājusi ar galvu, viņa vieglā gaitā izgāja no kabineta.
— Jauna slimniece? — Presto apvaicājās.
— Gluži otrādi, veca! — Sorokins pasmaidīja.
— Es gan tādu neesmu manījis starp slimniekiem.
— Jā, tādu jūs neesat manījis, kaut arī redzējāt viņu. Tā pati meitene, kura sēdēja atzveltnī uz savas verandas, — atceraties?
— Briesmīgā himēra no Notrdamas katedrāles torņa?
— Tā pati.
Presto metās pie ārsta un sāka spiest viņam rokas.
— Piedodiet, doktor, ka iedrošinājos apšaubīt jūsu visspēcību!
— Līdz visspēcībai tālu, taču šo to mūslaiku medicīna jau var izdarīt Ejiet un pacietīgi gaidiet.
Pēc šās sarunas pagāja veselas desmit dienas, tikpat vienmuļas kā visas iepriekšējās. Bet vienpadsmitajā' dienā sākās «iemiesošanās jaunā veidā», kā Presto izsacījās, pabeidzis no rīta savas sejas apskati.
Spogulis nevarēja vilt: iegrimusī virsdegune bija mazliet pacēlusies. Presto nomierinājās un tūliņ kļuva jautrāks. Nu vairs nevarēja būt nekādu šaubu: doktora Sorokina tabletes bija pamodinājušas Presto organismi «apakšzemes spēkus», nu organismā sākās «kroku kalnu» veidošanās un citas «ģeoloģiskas» pārvērtības.
Katra diena sniedza kaut ko jaunu. Virsdegune izlīdzinājās ļoti ātri. Platā deguna gaļīgais gals it kā «sa- žuva», ievilkās uz iekšu, vārdu sakot, samazinājās. Sarāvās un pamazinājas ari ausis. Galvaskauss kļuva proporcionālāks. Un brīnumi — Presto sāka augt! Pirksti, rokas un kājas kļuva garākas; to varēja manīt no biksēm un piedurknēm, kas kļuva aizvien īsākas.
Iekšējie spēki strādāja aizvien enerģiskāk. Salauzuši sastingušās formas, tie sāka pārveidot organismu neticami straujos tempos. Tonio drīz pazaudēja skaitu visiem jaunajiem ieguvumiem un pārvērtībām. Un, kad pirmā «metamorfožu» mēneša beigās viņš salidzinaja savu agrāko fotogrāfiju ar tagadējo seju, tad sākuma nopriecājās, bet tūliņ pat nobijās: spogulis rādīja jaunu, svešu seju. Tas vairs nebija Antonio Presto, kādu viņš to atcerējās kopš bērnības. Tonio Presto bija pazaudējis savu seju! Tas bija baismīgi. Likās, ka Tonio Presto apziņa būtu pārvietojusies nepazīstama cilvēka ķermenī. Presto mēģināja kustināt rokas — tās bija jaunas, diezgan līganas, pat graciozas kustības, taču svešas. Fiziskās izjūtas bija jaunas un savādas. Likās, ka visas Presto ķermeņa «locīklas» būtu ieeļļojuši un ielikuši labus lodīšgultņus. Katrs žests raisījās apbrīnojami viegli. Locekļi bija kļuvuši lokani un kustīgi, stūrainums pazudis. Presto gaita, kas atgādināja sikspārņa kustibas, tagad bija viegla un līgana. Tas viss būtu ļoti patīkami, ja tikai nebūtu tik neparasts — neparasts līdz baigumam.
Tonio stundām ilgi neatkāpās no spoguļa. Viņš pētīja savu atjaunoto ķermeni. Viņš tīksminājās ap to un apbrīnoja zinātnes spējas. Jā, tagad viņš ticēja, ka cilvēka ķermenis nav uz mūžiem izlieta forma, bet ka šīs formas mainīgas un plūstošas kā ūdens. Vajag tikai prast pamodināt «apakšzemes spēkus», dzīvas miesas veidotājus — hormonus.
«Hormoni», «hipofīze», «vairogdziedzeris» — nu šie vārdi Presto vairs nelikās nesaprotami buramvārdu fragmenti.
— Un tomēr tas ir ļoti dīvaini, — viņš sacīja, lūkodamies spogulī. No turienes viņā vērās elegants jauns vīrietis ar skaistu, smalki veidotu degunu, diezgan gara auguma, ļoti slaids, kalsnējs.
Un šis jaunais augums bija tērpts jaunā uzvalkā, jo visi Presto vecie uzvalki bija pārāk īsi un šauri. Presto pameta acis uz agrāko uzvalku, kas bija nolikts uz krēsla, — uz maziem, rūtainiem svārciņiem, īsām zēna bikšelēm. Pēkšņi viņam likās šis uzvalks nožēlojams un aizkustinošs. Šķita, tas palicis piemiņai no miruša pusaudža — dēla vai brāļa.-
— Tonio Presto ir miris. Viņa vairs nav, — Presto klusu noteica. Negaidot viņam kļuva žēl šī kroplīša, kura miesās bija nodzīvojis pāri par diviem gadu desmitiem, iepazinies ar trūkumu, ar dzīvi uz ielas, aizvadījis skarbu bērnību.
Tonio atcerējās, kā zēna gados, meklēdams maizes kumosu, bija pametis dzimtos* kalnus un devies uz Neapoli. Tur kopā ar kādiem pašiem puskailiem puikām viņš vāca mēslus un atkritumus uz ielas tieši ar rokām, kas bija notrieptas melnas līdz elkoņiem, krāva visu ratiņos, kuros bija iejūgts ēzelītis, veda uz izgāztuvi un saņēma par to grašus. Izgāztuvē, izsviedis atkritumus, viņš rakņājās pa tiem, meklēdams kādu apelsīna mizu vai iebojājušos zivs galvu. Viņš gulēja Neapoles līča krastā — vienā no skaistākajiem līčiem pasaulē, ja raugās iztālēm… Krastmala bija piegružota ar visādiem atkritumiem: pūstošām zivīm, gliemežnīcām, tukšām pudelēm; no tuvīnajām būdām plūda šurp neciešami skāņā ģērētu ādu, sīpolu un ķiploku smaka . .. Taču te bija silti un zēns jutās kā mājās …