- Ceru, ka tuvākajā gadsimtā nāve tevi nepiemeklēs, - Andrejs kā pienācās atbildēja.
- Mana vienīgā cerība ir redzēt jūs savās bērēs, - sacīja kalnietis.
- Es nepieļauju šādu domu, - sacīja Andrejs. - nomirt agrāk pa jums ir mans sapnis.
Andrejs ieskatījās BrendijU mantinieka acīs.
Necaurredzamas acis ieurbās viņa sejā.
Šeit nevar būt nekādu nejaušību, Andrejs domāja. Ir neiedomājami sajaukt mūs ar kādu citu. Neviens, izņemot mūs, neuzvilks Kosmosa flotes mundieri. Un mūs gaidīja. Tieši pie pašas mājas. Un tieši īstajā brīdī.
Protams, bija arī cita versija. Viens no PetriA radiniekiem nojauta, redzēja, aprēķināja. Un cenšas nosargāt ģimenes godu. Bet pat izlaidīgais brālis nekad nenoslīdētu tik zemu, lai izdzēstu zīmi uz bultas kāta. Vai varbūt tu, Andrej, teica sev KF aģents, esi sev ieguvis ienaidnieku, par to pat nenojaušot?
Vitass tikmēr arī atbildēja uz visiem jautājumiem. Aiz cieņas pret reto ciemiņu Prugs runāja Kosmolingva valodā. Neviens nebūtu uzdrošinājies liegt BrendijU mantiniekam retu saprātīgumu un šai pasaulei neraksturīgu retu izglītību. Lai gan, cik Andrejs zināja, resnais nekad nebija pametis Pe-U.
Sagaidījis, kad Vitass atbrīvosies, Andrejs lēnām veda viņu pa zāli, lai panāktu Olsenu un VaraijU. VaraijU bija vienīgais šajā papagaiļu pasaulē, kurš atļāvās ierasties dienas togā. Ja to izdarītu kāds cits, tas tiktu uzskatīts par nāvējošu apvainojumu namam. Bet VaraijU ar to parādīja, ka paliek dienestā. Un, ja viņš ar to aizvainoja mājas īpašnieku, tad nedeva formālu iemeslu apvainoties. Dižciltīgās dāmas sačukstējās, dendiji saviebās, taču šī klusā, smalkā, ļoti mierīgā cilvēka spēks bija tik smags, lai arī ne acīmredzams, ka ap viņu vienmēr veidojās tukša telpa. Andrejs zināja, ka VaraijU nav augstdzimis, un tikai ar neuzkrītošās neatlaidības spēku pārvērta galvaspilsētas apsargus par īstu tikai viņam pakļautu spēku.
Paklanījušies policistam un Olsenam, piloti gāja blakus. Viņi atradās visas telpas uzmanības centrā.
- Ir jauna informācija, - teica VaraijU. - Mūsu informators runāja ar klaidoni, kurš vakar vakarā redzēja automašīnu piebraucam pie tālajiem moliem. No tās ticis izvilkts audumā ietīts ķermenis. Līķis iemests no mola ūdenī. Tur ir dziļš, un apakšā ir daudz siekstu. Tagad tur ir mani ūdenslīdēji.
– Kāpēc, jūsuprāt, tas ir saistīts ar arheologu? - Olsens jautāja.
– Tagad nav kara starp klaniem. Laupītāji līķi uz ezeru automašīnā nevedīs. Un neizmantos bultas.
- Ko?
- Saindētas bultas. Tas nav laupītāju ierocis. Bet bultai, kas tika atrasta uz mola, ir dīvaina iezīme...
- Tai nodzēsta zīme, - negaidīti sacīja Andrejs.
VaraijU apstājās. Viņam uzskrēja premjera brālēns. Pūlī iestājās pauze. Prugs BrendijU strauji apgriezās.
- Atvainojiet, - VaraijU teica premjerministra brālēnam. - Es aizdomājos.
Viņi gāja klusēdami. Varbūt minūti. Galvenais sargs klusēja. Tad viņš klusi un piesardzīgi pajautāja:
– Kāpēc tu teici par bultu?
– Jo tāda bulta ar dzēstu zīmi guļ arī man kabatā. Uz mums šāva. Šeit, blakus mantinieka mājai.
Andrejs uzmanīgi, slēpdams savu kustību no svešiem skatieniem, izvilka no kabatas bultu un ielika to sarga izstieptajā plaukstā. Bulta uzreiz pazuda. neko nepamanīja pat Olsens.
Kāpēc viņi netrāpīja? – VaraijU domīgi jautāja.
Viņam bija taisnība. Karotāji tās izšāva no pūšamajām caurulēm bez kļūdān. To mācīja no bērnības.
- Es to sajutu, - Andrejs teica, - un nokritu.
VaraijU pamāja. Viņš ticēja intuīcijai.
-Tu nokriti? - Olsens sadzirdēja. - Kāpēc?
- Ielas ir slikti apgaismotas, - sacīja VaraijU. - Ļoti slikti. Būs stigri jāparunā pilsētas padomē.
- Jā, - Olsens piekrita, - apgaismojums patiešām slikts.
VaraijU devās nedaudz ātrāk, apsteidzot Olsenu. Un viņš pačukstēja Andejam:
– Tā bija kļūda. Esmu pārliecināts.
- Varbūt, - sacīja Andrejs. - Man nav ienaidnieku.
Prugs piecēlās no troņa. Mīksti, bet skaļi viņš sasita plaukstas.
- Mani kalpi un sievas, - viņš teica, - ir sagatavojuši ciemiņu cienīgus svētkus. Man ir kaitīgi ēst daudz, un es lūdzu jūs apžēloties par mani un dalīties ar mani šajās vakariņās.
Istabā uzreiz kļuva skaļi. Daudzi cilvēki bija nākuši šeit tieši paēst. BrendijU mantinieka māja bija slavena ar saviem eksotiskajiem ēdieniem.
Viesi pašķīrās, palaižot garām mantinieku.
Viņš strauji pagriezās, un caur viņa daudzo vestu spraugām pazibēja bruņukrekls. Neticams gadījums - mājas īpašnieks bruņukreklā. Andrejs paskatījās uz VaraijU. Tas skatījās uz mantinieku. Arī viņš bija uztvēris mirdzumu.
Tik dižciltīga emigranta parādīšanās sargiem radīja papildu rūpes. Emigranti no kalniem atnesa pilsētā klanu cīņu niknumu, no kura pēdējās desmitgadēs pilsēta jau bija sākusi atradināties.
Bet arī no Pruga nebija iespējams atbrīvoties. Viņš piederēja vienai no planētas visdižciltīgākajām ģimenēm, viņš bija cēlies no gigantu rases, kas senatnē atlidojuši no Ar-A. Viņš bija dievietes UrO augstā priestera brāļadēls. Viņš bija jāpacieš un jāgaida, līdz kļūs par upuri kādai sazvērestībai vai atguvis savu troni un droši dosies ālēties kalnu ielejās.
Viesi uzkāpa pa kāpnēm, kas, riņķojot gar sienām, veda uz augšējo stāvu, kur tika servēts zems gredzenveida galds.
Viesus sagaidīja daudzi kalpi un veda uz viņu vietām.
Andrejs redzēja, kā Prugs ar ātrām diriģenta kustībām mudina kalpus.
Andrejs tika nosēdināts sānis no pārējiem zemes iedzīvotājiem. Nezinkāpēc tas bija vajadzīgs Prugam. Arī Vitasam apkārt bija sveši cilvēki.
Iekšā, galda aplī, atradās muzikanti un dejotāji. Dejotāji pārģērbās, ķemmēja matus, muzikanti ēda un noskaņoja instrumentus.
Viena no dejotājām piegāja pie galda un paņēma no vāzes zilganu Šeršas ābolu.
Viņa uzsmaidīja Andrejam. Tā bija ļoti slavena dejotāja, viņš to bija redzējis daudzās pieņemšanās.
Kraukšķinot ābolu, dejotāja pajautāja Andrejam, kas ir šis izskatīgais oficieris. Viņa domāja Vitasu. Andrejs viņai pastāstīja, ka izskatīgais oficieris pēc divām dienām dosies prom. Dejotāja teica, ka mīlestībai pietiek arī ar divām dienām.
Prgs sēdēja iepretī Andrejam. Viņa krēsls bija augstāk par citiem, un tāpēc viņš likās kā milzis. Gaidot, kad viesi apsēdīsies, viņš ar sudraba dunci tīrīja nagus. Viņš nedaudz pielieca galvu, lai dejotāja netraucētu viņam novērot Kosmosa flotes aģentu. Viņš viegli uzsmaidīja Andrejam, šūpodams galvu kā ķīniešu elks. Interesanti, Andrejs domāja, kam galu galā būtu izdevīgi mani nogalināt? Viņš nebija nobijies. Nākamreiz jābūt uzmanīgākam. Varbūt izolacionisti nolēmuši pāriet uz darbību? Bet ko tas mainīs? Viens Kosmosa flotes aģents vairāk vai mazāk - tas Galaktikas dzīvi neietekmēs. No savas nākotnes paslēpties nevar. Bulta ar izdzēsto zīmi, noraidīja versiju par asinsnaidu, atstāja vienīgo versiju - politiku. Politika iztiek bez klaniem. Šāda līmeņa politika ir amorāla. Nogriezt zīmi ir amorāli. Tāpēc bulta ir politiskās cīņas instruments. Žēl, ka blakus nav VaraijU, viņš novērtētu šo siloģismu.
Kalpotāji ienesa traukus ar biezu medījumu sautējumu. Ikviens zina, ka BrendijU mantinieka mājā tiek pasniegts pilsētas labākais medījumu sautējums.
Uz galda parādījās degoši trauki, piepildīti ar reibinošiem vīrakiem. Daži viesi sāka noliekties pie tiem, un viņu balsis kļuva skaļākas.
Sautējums kā vienmēr bija brīnišķīgs, bet Andrejam palika slikti no vīraka. Viņu pārņēma nestabilitātes sajūta. Bet nestabilitāti Andrejs necieta.