Zem tamburīnu dārdiem sāka lēnām griezties dejotāja .
Viņa kustējās arvien ātrāk.
VaraijU sēdēja ar akmenscietu seju. Acīmredzot viņš gaidīja kad varēs doties prom. Viņa vīri tagad nirst ezerā. Ūdens petrolejas laternu gaismā šķiet melns un eļļains.
Dejotāja pabeidza deju un apstājās ar izstieptām rokām. Viņas rokas viegli trīcēja, kā zvaniņi skanēja rokassprādzes. Klusāk, arvien klusāk. Un arī bungas dārdēja arvien klusāk.
Prgs skatījās uz Olsenu, kurš bija piecēlies no sava sēdekļa. Tas bija etiķetes pārkāpums. Nevienam nebija tiesību celties agrāk par saimnieku, taču Prugs neko neteica, jo atzina, ka konsuls ir dienestā un tāpēc var etiķeti neievērot. Turklāt Olsens uzminēja apiet ap galdu un, tuvojoties saimniekam, precīzāk izsakoties, lūgt piedošanu par aiziešanu, atsaucoties uz vēdera sāpju lēkmi. Tas bija pieņemams solis, un Prugs, plaši smaidīdams, novēlēja konsulam drīzu atveseļošanos, neaizmirstot piebilst, kā tas bija ierasts, uzaicināt viņu uz savām bērēm. Tad viņš paņēma no galda kūkas gabalu un pasniedza to konsulam. Ja viesi piemeklē nelaime un viņš ir spiests pamest mielastu, saimniekam viņam jādod simbolisks ēdiens ceļojumam.
Andrejs pēkšņi saprata, ka vienīgais iemesls, kas varētu piespiest Olsenu doties prom, bija arheologs. Tātad viņš bija atrasts. Vai arī atrada viņa ķermeni.
Un, protams, tajā brīdī ne Andrejs, ne Olsens nezināja, ka tad, kad pārnēsājamo laternu gaismā konsuls nolieksies pie frakā un zemiešu kurpēs ģērbtā vīrieša ķermeņa, viņš sapratīs, ka šis cilvēks nav arheologs Fotijs van Kuns, bet nezināms Pe-U iedzīvotājs.
Taču līdz tam brīdim paies daudz laika, jo pa ceļam VaraijU mašīna pēkšņi salūzīs, tad ielu, kas ved uz moliem, aizsprostos liels vagons, piekrauts ar graudu maisiem... Kad Olsens atgriezīsies vēlā vakarā , būs jau par vēlu.
Kalpi pasniedza ēdienus ar saldiem dārzeņiem, un Andrejs domāja, ka arheologu nogalinājusi tā pati bulta, kas bija paredzēta viņam.
Andrejs sajuta skatienu. It kā viņam kāds klauvētu pa muguru. Šeit attīstās intuīcija. Andrejs atskatījās.
Aiz viņa stāvēja viens no Pruga karotājiem, spēcīgs, dzeltenmatains, tumšādains vīrietis ar šaurām, jautrām acīm. Virs bruņukrekla uzmesta BrendijU savienības krāsu tunika, aiz platas jostas trīs naži. Viņš klusējot skatījās Andrejam pakausī.
- Kā tevi sauc, drosmīgais karavīr? - Andrejs jautāja. Seja šķita pazīstama.
- DrokU, mans kungs, - viņš atbildēja. - Vai jūs pasūtīsit kaut ko, cildenais kungs no zvaigznēm?"
- Es tevi jau esmu redzējis agrāk.
- Es vienmēr stāvu pie slavenā Prugas valdnieka labās rokas, - karotājs atbildēja, nenovērsdams skatienu.
Andrejs piespieda sevi pakošļāt saldos dārzeņus.
Acu priekšā atkal virpuļoja žonglieri ar uzkrāsotām spalvainām sejām. Dejotāja sēdēja apļa centrā, elpojot no kvēpināmā trauka vīraku.
Vitass neēda, viņš skatījās uz dejotājiem. Viņš bija saspringts.
BrendijU mantinieks piecēlās no vietas un vēlēja viesiem ēst, dzert un baudīt dzīvi.
Prugs devās uz mājas trešo stāvu. Šāds manevrs bija pieļaujams un paredzēts. Saimnieks deva viesiem iespēju papļāpāt, nebaidoties viņu aizvainot. Bija pienācis ļauno mēļu brīdis.
Andrejam plecam pieskārās kalps.
— Jūs pie telefona, zvaigžņu kungs, — viņš teica.
Andrejs nekavējoties piecēlās no galda. Kurš te varētu piezvanīt? PetriA diez vai traucēs vakaru. Ja vien, protams, nenotika kaut kas īpašs. Visticamāk, tas būs Olsens.
Kalps gāja pa priekšu. Viņi nokāpa pa kāpnēm uz priekšnamu, no turienes pa citām, šaurākām kāpnēm uz ķirbja pamatni, uz pagrabu.
Tur bija pustumšs. Bagātīgi inkrustētā telefona klausule gulēja uz galda blakus aparātam, kas izskatījās pēc šujmašīnas. Andrejs pacēla klausuli.
Klausulē čivināts sienāzis – līnija bija atvienota.
- Nesagaidīja? - kalps jautāja.
- No kurienes zvanīja? - Andrejs jautāja.
- Nezinu, debesu valdniek, - tas atbildēja.
Andrejs nezināja, ko darīt - vai nu gaidīt, kamēr atkal piezvanīs, vai arī doties augšā.
Smadzenēs, pieņemoties spēkā, skanēja trauksme. Uzmanību, Andrej, briesmas ...
Andrejs ātri paskatījās apkārt.
Pagrabā nebija daudz cilvēku, taču uzreiz nevarēja saredzēt - dažs gulēja uz grīdas, citi sēdēja gar noapaļoto sienu. Katrā patriarhālajā namā daudz kalpu, radinieku, piedzīvotāju. Andrejs bija uzmanības centrā. Labi, kad neesi viens. Lai gan liecinieku, protams, nebūs...
Andrejs ātri izņēma no kabatas zelta lodīti. Kalps, acīmredzot, nebija kalnietis. Visticamāk, viņu pasauca no restorāna. Tā tiek darīts, ja ir daudz viesu, un pavalstnieki uzskata, ka kalpošana pie galda ir zemāka par viņu cieņu.
- Kas zvanīja? - Andrejs klusi jautāja, lai viņa balss nesasniegtu sienas.
Kalps pārlika ar roku pār Andreja plaukstu, un monēta bija pazudusi.
- Sieviete, - viņš teica ar lūpām. - Jauna sieviete. Viņa bija ļoti noraizējusies.
Tūlīt pēc tam kalpotājs novērsās un aizgāja.
Andrejs pacēla klausuli un sāka griezt zvanīšanas ciparnīcu. Mīksta, sulīga, smaga roka nogūla uz sviras.
- Jautrā brīdī, - sacīja BrendijU mantinieks, - nedrīkst novērsties. Neaizmirstiet par mājas paražām.
Prgs smaidīja, bet viņa acis bija duļķainas – viņš bija sasmēķējies. Viņa vestes bija atvērtas, un pustumsā mirguļoja bruņukrekls.
- Tu paliksi pie mums līdz galam, - sacīja Prugs, - dejotājas gaida tevi augšējā stāvā, debesu valdniek.
- Viesis mājās var nebaidīties no draudiem, - sacīja Andrejs.
Prugs viņu atgrūda no telefona.
Andrej, tu esi šeit? – uz kāpnēm stāvēja Vitass Jakubauskas.
Kosmosa flote nekad neatstās briesmās.
- Mēs dodamies prom, - sacīja Andrejs. - Mums ir laiks doties projām, mums mājās ir slimi cilvēki.
- Mēs jūs nelaidīsim ārā, viesi, - sacīja Prugs. - Svētki vēl nav beigušies.
Andrejs saprata, ka tagad var iztikt bez etiķetes. Prugam negaidot viņš metās uz kāpnēm.
Andrejs bija pārliecināts, ka Prugs darīs visu, lai viņi neizietu no mājas. Nez kāpēc Prugam vajag, lai viņš te paliek. Un viņš bija gandrīz pārliecināts, ka zvanījusi PetriA.
Andrejam izdevās uzkāpt līdz kāpņu vidum, pirms BrendijU mantinieks iekliedzās:
- Apturiet viņu!
Cilvēki, kas bija saspiedušies pie sienām, uzlēca kājās. Kāds skrēja uz kāpnēm.
Pinoties vestēs, Prugs sāka vilkt ārā metamo nazi.
- No ceļa! - viņš rēca.
Bet Andrejs un Vitass jau bija apakšējā zālē, spilgti apgaismotā, pilnā ar viesiem...
Viesi jau bija sākuši izklīst.
Pie izejas stāvēja priesteru rūpju ministrs kopā ar savu kalsno, ļauno sievu.
Kāpēc jūs tik agri ejat prom? - viņš jautāja, smaidīdams plānām lūpām. – Vai jūsu mājā notikusi kāda nelaime?
- Ir slimība! - Andrejs gandrīz iekliedzās, atgrūzdams ministru.
- Viņi ir slikti audzināti, - viņš dzirdēja ministra sievas balsi.
- Jums patika vakars? - viņiem pakaļ kliedza ministrs, kuram labāk patika neko nepamanīt, jo bija galvaspilsētā pazīstams etiķetes sargs.
Viņi skrēja starp kolonnām - tālāk bija tumsa, viņi ienira tajā kā ūdenī, un Andrejs pavilka Vitasu malā, prom no žoga.
Pēc divām minūtēm, pagriežoties ap stūri, viņi aizskrēja līdz furgonam. Pakaļdzīšanās nebija. Piedzērušos viesu dzīvīgās balsis tālu aizskanēja klusajā nakts gaisā.
Furgons stāvēja, nedaudz sasvēries uz sāniem. Andrejs aizdedzināja lukturīti. Labais priekšējais ritenis bija norauts no ass. Dzelzs laužņi - nodarījuma rīki - gulēja turpat uz ietves. Kāds ļoti gribēja, lai Andrejs neaizbrauktu.