Nekavējoties izslēdzis lukturīti, kas varētu pievilināt nevēlamus naktstauriņus, Andrejs ieslīdēja atpakaļ tumsā.
Viņš veda Vitasu pa apvedceļa ielām. Slazds, visticamāk, gaidīs uz īsākā ceļa. Andrejam labi kalpoja viņa mīlestība uz vientuļām pastaigām. Dažus pēdējos mēnešus viņš bija daudz staigājis pa pilsētas centru un šaurajām līkumotajām ieliņām — bagātnieku kluso rajonu.
Pēc apmēram desmit minūtēm viņi apstājās, lai atpūstos uz Pārtikušās Valdības apgaismotās ielas stūra. Tieši iepretim kvēloja neliela smēķētavas vitrīna. Tur vajadzētu būt telefonam.
Smēķētava bija tukša, tikai pēdējie klienti snauda uz attāliem dīvāniem. Andrejs piegāja pie letes. Vitass palika pie ieejas. Andrejs nolika lodīti uz spīdīga koka dēļa starp māla neaizdedzinātajiem smēķēšanas traukiem. Viņš lūdza īpašniekam atļauju piezvanīt.
Smēķētavas īpašnieks ilgi virpa lodīti, it kā šaubīdamies par tās īstumu, tad pajautāja, no kurienes viesi ieradušies un vai viņi jūtas labi. Andrejs saprata, ka ar savu pārsteidzīgo tiešumu pārkāpis etiķeti un saimnieks cenšas atgriezt attiecības pareizajās sliedēs.
- Piedodiet, - Andrejs teica, - bet mana meita ir saslimusi, un tāpēc es atļāvos būt netaktisks.
- Protams, jūtu jums līdzi, - saimnieks atviegloti sacīja, novilcis ādas priekšautu un aizvedis Andreju pie letes, kur stāvēja telefons.
Andrejs piezvanīja aģentūrai. Telefons zvanīja ilgu laiku. Neviens nepienāca. Varbūt viltus trauksme? Varbūt PetriA zvanījusi no viņa mājas? Andrejs nolika klausuli.
- Paldies.
Viņš skrēja uz izeju.
Rīt smēķētavas īpašnieks pastāstīs saviem draugiem, kādi gan barbari galu galā ir šie atnācēji no zvaigznēm!
Aģentūrā dega gaisma, un atspulgs krita uz pārkarenajām apaļajām mājas malām, kas lika mājai izskatīties kā sēnei uz spoža kāta. Logā uz zvaigžņu fona uz tieviem pavedieniem karājās lainera modelis.
Andrejs parāva durvis. Tās bija neaizslēgtas.
Apmeklētāju zāle bija tukša.
- PetriA! - nez kāpēc viņš klusi sauca, it kā baidīdamies meiteni aizbiedēt. - Aizgājusi, - Andrejs teica, mierinot sevi. Viņš jau zināja, ka viņam jāsper divi soļi tālāk aiz augstās letes, kur stāvēja viņas rakstāmgalds un telefons.
Vitass saprata, kādas bailes apturējušas Andreju un neļāva viņam spert šos pēdējos soļus. Viņš pirmais piegāja pie letes, atvēra tajā esošās koka durvis un iegāja iekšā. Andrejs, nekustējies, redzēja, kā Vitass pieliecās, ieraugot kaut ko uz grīdas.
Andrejs zināja, ka ir gļēvulis. Bet viņš saprata, ka, iespējams, jebkurš Kosmoflotes cilvēks zina, ka viņš ir gļēvulis. Par ko viņš tika izslēgts no Kosmoflotes lidojumu personāla sarakstiem.
Vitasa galva pazuda aiz augstās letes.
Andrejs dzirdēja, kā Vitass atbīda krēslu.
- Nāc šurp, - viņš teica.
Andrejs padevīgi devās aiz letes.
PetriA gulēja uz grīdas, pie galda, saritinājusies kā bērns, kurš nez kāpēc nolēmis aizmigt tik neērtā vietā.
Vitass uzmanīgi pacēla viņas galvu. Zilā parūka noslīdēja no melnajiem matiem, it kā tā negribētu vairs kalpot mirušajai saimniecei.
Andrejs stāvēja nolaidis rokas, skatījās uz tumšo plankumu uz viņas krūtīm un domās lūdza Vitasu pateikt, ka PetriA ir dzīva, ka viņa tikai zaudējusi samaņu.
- Viņa ir mirusi, - sacīja Vitass.
- Nē, - sacīja Andrejs, kurš zināja, ka viņa ir mirusi no brīža, kad viņi ienāca aģentūrā. - Viņa taču piezvanīja, lūdza atnākt. Tik daudz laika ir pagājis, bet mēs neatnācām.
Vitass uzmanīgi, it kā baidīdamies viņu pamodināt, nolika PetriA galvu uz grīdas. Mīkstie mati lēnprātīgi izkaisījās pa grīdas flīzēm. Vitass piecēlās, piegāja pie galda, pie rakstāmmašīnas.
Viņa kustība Andreju pārsteidza. Viņš stulbi noskatījās, kā Vitass mēģina izvilkt no rakstāmmašīnas lapas apakšējo pusi, kas augšpusē bija rupji un nelīdzeni noplēsta.
- Kā tas tiek darīts? - Vitass jautāja.
Andrejs piegāja pie viņa, atbrīvoja turētāju.
No rakstāmmašīnas izlēca papīra lapa. Tā bija rakstāmmašīna ar vietējo šriftu.
- Šeit ātrās palīdzības nav, - viņš teica, pasniedzot lapu Vitasam.
- Par vēlu, - Vitass attrauca. - neko nevarētu izdarīt pat uz Zemes. Paskaties, kas šeit ir. Viņa to rakstīja, kad ieradās viņi.
- Viņi?
- Izlasi. Saņemies!
- “Atstāju šo konteineru nosūtīšanu jūsu ziņā. Joprojām jūsu uzticīgais DreijU Brūss, KF aģents".
- Ko tas nozīmē? - Vitass jautāja.
– Neko nenozīmē. Viņa rakstīja vēstules mūsu klientiem. Parastās vēstules.
- Šeit nav nekā parasta, - sacīja Vitass. - arī uz tevi šāva kā parasti?
- Neko nesaprotu, goda vārds.
– Kam jāziņo? Kam te ziņo?
- Uz sardzi nevar, - sacīja Andrejs. – tiesības ziņot par nāvi ir tikai tuviem radiniekiem. Citādi negods.
-Tu zini labāk.
Es piezvanīšu viņas brālim. Viņš ir mākslinieks.
Vitass neatbildēja. Viņš notupās pie galda, kur gulēja nokritušais krēsls. Vitass lēnām virzījās gar sienu, skatīdamies uz grīdu.
Andrejs pagrieza telefona rokturi.
Viņš piezvanīja uz PetriA māju.
Pienāca viņas tēvs. Andrejs atvainojās par novēloto zvanu un teica sirmgalvim, ka viņam jārunā ar brāli. Viņš baidījās pastāstīt vecajam vīram, kas noticis. Vecais vīrs bija pārsteigts un jautāja, kāpēc kavējas PetriA. - Piedodiet, - Andrejs teica, un tas bija nepieklājīgi, - es steidzos. - Vecais vīrs gāja saukt dēlu. Andrejs gaidīja, kad atnāks brālis, un paskatījās uz PetriA. Viņai bija ļoti mīksti mati. Tie vienmēr bija silti un smaržoja pēc kalnu zālēm. Viņa tos mazgāja ar kalnu augu tinktūru.
Kam PetriU balss bija miegaina. Un aizkaitināta. No visas augstprātīgās dižciltīgās ģimenes, kas šķībi skatījās uz to, ka bagātā mantiniece nodarbojas ar uzņēmējdarbību, kas nebija piemērota šādai meitenei, viņš bija Andrejam lojālāks nekā citi. Viņš pats gatavojās lidot uz Galaktikas centru.
- Sveicināti, - sacīja Andrejs. - Ar PetriA nelaime. Es tavam tēvam nepateicu. Tu vari ierasties aģentūrā nekavējoties?
- Tūlīt. -Par laimi, brālis neuzdeva nevienu jautājumu.
Nolicis klausuli, Andrejs nometās ceļos blakus PetriA, paņēma viņas auksto roku. Viņš mēģināja sataustīt pulsu.
- Un kas tur? - Andrejs dzirdēja Vitass balsi.
Viņš stāvēja aizvērtu durvju priekšā.
- Mans kabinets, - sacīja Andrejs. - Tas ir aizslēgts.
Vitass pagrūda durvis.
Durvis atvērās.
- Slēdzene ir uzlauzta, - sacīja Vitass.
Arī iekšpusē dega gaisma. Andrejs, nepieceļoties, ieraudzīja, ka skapis pretī durvīm atvērts. Un tukšs. Taču nepagāja ilgs laiks, lai saprastu, kam tur vajadzētu būt. Tad viņš saprata un bija pārsteigts: skapī vajadzēja karāties viņa ikdienas smilšu krāsas mundierim!
- Kas bija skapī? - Vitass jautāja.
- Nekā interesanta, - atbildēja Andrejs. - Ikdienas mundieris.
- Kādu tas interesēja, - sacīja Vitass. Un arī galds ir uzlauzts. Kas bija uz galda?
- Nekā interesanta, - Andrejs atkārtoja. - Tam visam nebija nekāda sakara ar viņu. Un PetriA.
Viņš paskatījās uz meitenes roku. Viņas pirksti paklausīgi atpūtās viņa plaukstā. Viņš pēkšņi saprata, ka viņai ir nolauzti divi nagi. Un zem tiem kaut kas balts. PetriA bija tik akurāta dāma.
Andrejsieinteresēts, it kā tas varētu palīdzēt meitenei, paskatījās apkārt. Un saprata - krāsa uz sienas. PetriA mēģināja kaut ko uzskrāpēt uz sienas. Viņai nebija spēka piecelties, bet viņa mēģināja kaut ko izdarīt.