Dežūrējošais dispečers gulēja sānis krēslā, galvu noliecis pret pulti. Viņš bija nekustīgs.
Andrejs pacēla dispečera plakstiņu un sajuta vāju pulsu.
- Viņš ir dzīvs.
Dispečers klusi ievaidējās.
Vitass piegāja pie ekrāna un ieslēdza to. ekrānā parādījās kuģis. Bija tumšs un kluss. Vitass deva palielinājumu. Bija atvērta lūka, nolaista rampa.
- Kur ieslēdz sakarus? - Vitass īsi jautāja.
Andrejs jau izsauca kuģi. Kuģis neatbildēja.
- Uz tiltiņa neviena, - viņš teica. Sakaru ekrāns bija tukšs.
– Tas nevar būt, – Vitass teica.
Andrejs pagriezās. Atvērtajos kosmodroma vārtos pazibēja balts prožektoru loks. Kosmodromā ielīda liela militārā mašīna. No īsajām caurulēm baltos stabos cēlās tvaiks. Noapaļotā tērauda piere mirdzēja zem laternas. Mašīna devās pāri laukam uz kuģi.
- Kas par velnu!
Andrejs metās uz izeju. Aiz viņa Vitass. Viņi iekāpa Kam PetriU mašīnā. Tvaika katls bija karsts, un gandrīz uzreiz automašīna uzņēma ātrumu un ripoja kuģa virzienā. Viņi redzēja, kā kaujas mašīna palēnināja ātrumu. Rampas augšpusē atvērtajās durvīs parādījās figūra.
- Kas tas tāds? - Andrejs kliedza pāri tvaika mašīnas rūkoņai.
- Tas esi tu! - Vitass kliedza pretī.
Cilvēks reti redz sevi no tālienes, un Andrejs negaidīja, ka ieraudzīs KF aģentu, kas brauc ar kaujas mašīnu. Bet Vitasam bija taisnība. Pie lūkas stāvošais vīrietis bija ģērbies no kantora pazudušajā Andreja smilšu krāsas mundierī.
Atvērās kaujas mašīnas lūkas, un ārā izlēca karotāji pār bruņukrekliem uzvilktās melnās īsās tunikās. Ar šķēpiem, daži ar automātiem. Tad izkāpa smagnējs vīrietis, arī tērpts bruņās. Andrejs atpazina Prugu, BrendijU mantinieku.
Izdzirdējis dzinēja dūkoņu Prugs pagriezās. Viņš kaut ko uzkliedza karavīriem un ātri uzskrēja augšā uz lūku. aiz viņa steidzās vīrietis Andreja Brūsa formā. Karotāji metās atpakaļ, slēpjoties aiz kaujas mašīnas bruņām. Īsais lielgabals sāka griezties pret tvaika mašīnu.
Vēl bija atlikuši piecdesmit metru. Andrejs saprata, ka pēc mirkļa viņi tiks sadragāti gabalos. Viņš manevros redzēja sprāgstoša šāviņa efektu. Tieši no šāda lielgabala.
Andrejs strauji apgrieza tvaika mašīnu un pasvieda to uz sāniem, lai izkļūtu no kaujas mašīnas prožektora gaismas loka. Pagriežoties, viņam izdevās saskatīt, kā Brāzmai vistuvākie divi karotāji no kaujas mašīnas lūkas vilka ārā kādu cilvēku, kailu un bezspēcīgu.
Izšāva kara mašīnas lielgabals. Karteča, eksplodējot ar zilām gaismām, svētku feijerverka salūtā, apgaismoja debesis.
Tagad vajadzēja paslēpties aiz kuģa. Tas bija vienīgais glābiņš. Kaujas mašīnas tornītis griezās, un Andrejs ar visu ādu juta, kā platais stobrs aizķēris viņu spēkratu un ved to. Viņš strauji nobremzēja. Likās, ka neveiklā tvaika mašīna saprata, kas viņu apdraud, un nekavējoties paklausīja. Vitass atsitās ar galvu pret vējstiklu.
— Piedod, — Andrejs sacīja.
Dzirkstošo sprādzienu strūkla aizlidoja tieši tvaika dzinēja deguna priekšā. Pusminūte, lai pielādētu lielgabalu. Lauks kļuva gaišs kā dienā. Gaisma nāca no aizmugures. Un arī pazuda, pārvēršoties dārdoņā. Andrejs, atskatījās, saprata, ka eksplodējusi vadības telpa.
Saindētas bultas atsitās pret sānu logiem, atstājot uz tiem dzeltenas svītras. Kaujas mašīnas prožektors pētīja lauku.
visā spēkā iedegās varenais Brāzmas prožektors. Lauks kļuva gaišs un mazs – netālu atradās kuģa glābjošā siena, kas karājās pāri laukam. Bet viņi nepaspēja to sasniegt. Viņus nosedza nākamais šāviens.
Triecoties pret mašīnu, žilbinoši un priecīgi nozibēja karteča. Andrejs domāja, ka viņš ir kļuvis akls. Nošķindēja izsistais stikls. Apdedzināja roku. Andrejs pieķērās vadības svirām, mēģinot noturēt automašīnu, bet tā sagriezās un aizlidoja ...
Tad pēkšņi iestājās klusums. Andrejs juta, ka viņa ķermenis viņam nepakļaujas. Un pagāja sekunde, līdz viņa acīs nodzisa dzirksteles un viņš saprata, ka Vitasa ķermenis ir uzkritis viņam virsū. Mašīna stāvēja.
- Vitas! — Andrejs uzkliedza. - Kas ar tevi?
Vitass klusēja. Bija grūti elpot. Kabīne piepildījās ar dūmiem. No šāviena aizdegās tvaika mašīnas saplākšņu apvalks.
Andrejs paspēja atvērt durvis. Viņš saprata, ka viss ir nepareizi un nereāli. Tas nevar būt. Viņš ir KF aģents, nodarbojas ar lidojumiem, viesu izmitināšanu, sēž klusā vietā pie klusa darba. Viņam nav ienaidnieku. Tūlīt viņš atgriezīsies un pastāstīs PetriA par šo mežonīgo sapni. Viņa sēž uz dīvāna mājās un gaida.
Un vēl viņš saprata, ka Vitas bija šāviena pusē. Andrejs izkrita no mašīnas, velkot līdzi Vitasu. Viņa roka bija apdegusi, un uz brīdi viņš bija zaudējis samaņu no sāpēm, bet neatlaida Vitasu vaļā un izvilka viņu, pieķēries kā buldogs. Atkal bija sāpju vilnis, kad roka atsitās pret betonu, un Vitass uzkrita virsū kā maiss.
Dūmi bija briesmīgi, nevarēja redzēt neko citu, kā tikai gaismas, liesmas, kas uzliesmoja, lai apritu tvaika dzinēju. Andrejs rāpoja, pareizāk sakot, viņam šķita, ka viņš rāpo, lai ātri paslēptos glābjošajā ēnā zem kuģa, it kā neviens viņu tur nevarētu atrast ...
Andrejs nāca pie samaņas uz kuģa. Salonā. Tā bija dīvaina pamošanās. Rāmas bērnišķīgas laimes sajūta. Kad nav nekādu raižu, izņemot vēlmi vēl pavārtīties gultā, jo pasaulē viss ir tik brīnišķīgi. Pamodies, bet vēl neatgriezies realitātē, Andrejs saprata, ka ir atgriezies uz sava kuģa. Tūlīt viņu aicinās uz dežūru kluss skaņas signāls ...
Andrejs izdarīja kustību, lai atmestu segu, taču pat šīs kustības sākums visu atgrieza savās vietās un aizdzina saldās ilūzijas.
Roka, satīta un smaga, viņam neklausīja, un trauksmes zvans smadzenēs sāka nežēlīgi modināt šūnu pēc šūnas, un, beidzot pamodies, Andrejs sastinga no nemiera un pēc tam bēdu apjoma.
Nebija ne bērnības, ne dežūras. Bija PetriA nāve. Nakts kosmodromā. Kartečas zvaigžnotais sprādziens. Apžilbinoša tvaika dzinēja eksplozija.
Un Andrejs vairs necentās piecelties. Viņš sastinga. Viņš uzmanīgi un gandrīz mierīgi ritināja galvā notikumu lenti, vakar - vai, iespējams, jau sen? Cik ilgi viņš pavadīja bezsamaņā? Kur viņš ir? Uz kuģa.
Kuģis bija lidojumā.
Neviena skaņa, neviena kustība to nenodeva, bet Andrejs - tāpēc kosmosa pieredze cilvēkam tiek dota - lieliski zināja, ka kuģis ir lidojumā: mikroskopiskas vibrācijas un netverami trokšņi, kas nezinātājam nav atšķirami un saprotami, uzreiz izstāstīja viņam par visu.
Tas bija gravitācijas kuģis, uz kura viņš vēl nekad nebija bijis. Viennozīmīgi gravitācijas, jo trūka dziļās un gandrīz klusās plazmas dzinēju svilpoņas.
Tātad, mēs esam uz Brāzmas. Tālāk ir divas iespējas. Brāzmai izdevās aizstāvēties, un Andrejs, smagi ievainots, nogādāts uz kuģa, lai nogādātu viņu Centrā. Vai arī Prugs sagūstījis kuģi, un tad Andrejs ir gūsteknis. Bet kāds viņam pārsējis roku. Tātad uz kuģa ir ārsts.
Nākamais solis ir jāsper apdomīgi. Vispirms noskaidrosim, cik smagi mēs esam sakropļoti. Roka bojāta, apdegusi. Kas vēl? Andrejs pakustināja kājas. Kājas bija paklausīgas. Tagad labā roka. Labā roka atvilka segu un pacēlās gaisā. Andrejs paskatījās uz to tā, it kā viņa būtu dzīva radība, kas viņam nepiederētu.
Viņš viegli piecēlās sēdus uz gultas. Reiba galva. Pēdas veica parasto kustību, ko tās bija darījušas gadiem ilgi, lai uzvilktu čības. Papēži paslīdēja pa grīdu. Andrejs saskaitīja līdz divdesmit, galva pārstāja reibt. Viņš piecēlās. Gar sāniem elastīgā saitē gulēja roka. Sāpēja. Interesanti, kā beidzās stāsts par uzbrukumu?.. Bet Vitass?