Ne velti tu pie mums pavadīji tik daudz laikai, DreijU, - Prugs bez ļaunprātības sacīja. - Bet tu kļūdies. Es neesmu no tiem, kas savu dzīvi pavada dzīrēs un izklaidēs. Un es vēlos, lai tu to saprastu un atcerētos. Es esmu ļoti vienkārši veidots. Man vajag varu un godību. Kā katram augstdzimušam karotājam. Man nodevīgi tika atņemta vara, kas man pienācās. Es tuku izsūtīts un spiests dzīvot starp smirdīgās pilsētas gliemjiem. Daudzi domāja, kāpēc tik cildens un izcils vadonis dzīvo tikpat tukši kā cilvēks, kurš atteicies no cīņas? Taču man jau sen bija doma atgriezties savās mājās kā uzvarētājam. Un ne tikai uzvarētājam. Lielam uzvarētājam, par kādu jau sen ir sapņojusi mana tauta un visas tautas.
Prugs BrendijU pārstāja smaidīt.
Tu esi svešinieks, neko nesaproti. Bet, ja saproti, tad domā vienkārši. Visi cilvēki domā tā, kā viņiem iemācīts. Tikai lieli cilvēki var domāt tā, kā viņi vēlas. Un es domāju augstāk nekā jūs, parastie cilvēki. Domāju, kā celt savu godu. Es lidoju uz Ar-A! Mani motīvi ir cēli, mans mērķis ir augsts, un es nevēlos nevienam nodarīt ļaunumu. Tāpēc tu esi dzīvs un tavs kapteinis ir dzīvs. Un tie, kas bija uz kuģa, arī visi ir dzīvi. Es nevēlos asinis un atriebību. Es gribu tikai taisnīgumu.
- Bet PetriA? - Andrejs jautāja. - Viņa ir mirusi.
– PetriA no Kam Petri klana? Kur viņa nomira? Kāpēc man neviens to neteica?
- Pajautā savam līdzdalībniekam, - sacīja Andrejs.
- VoseņU, ko tu zini un no manis slēp? - Prugs jautāja.
- Kāds nogalinājis PetriA, - sacīja VoseņU. – Kad biju aģentūrā, lai paņemtu lidojuma dokumentus un viņa drēbes, es redzēju viņu mirušu. Visticamāk, to izdarīja DreijU. Viņiem bija sakari, un viņš baidījās, ka par to uzzinās.
- Ja tev ir taisnība, VoseņU, - sacīja Prugs, - mēs būsim spiesti DreijU bargi sodīt. Jo neviens neuzdrošinās pacelt roku pret mūsu varonīgo klanu meitenēm. Kurš uzņēmās atriebību?
- Viņas asinis - manas asinis, - sacīja Andrejs.
- Tu to nevari darīt, tu esi svešinieks. Un tu esi slims. Nogādājiet viņu pie ārsta. Man nepatīk mocīt cilvēkus, bet mūsu viesis DreijU ir ievainots un apdedzināts. Pirms viņš izies uz atriebības takas, viņam jākļūst stiprākam. Prugs iesmējās.
Karotājs pagrūda Andrejam mugurā. Tas ar pūlēm, noturējās kājās. durvis aizvērās aiz muguras. Apsargi palika koridorā.
Medicīnas daļa bija spilgti apgaismota. Parasta medicīnas kajīte. Ambulatorija un baltas durvis uz hospitāli.
Doktors sagaidot piecēlās.
- Sveicināti, - viņš teica. - Mani sauc Mišels Geza. Es jūs mazliet pazīstu. Vismaz kopš vakardienas jūs esat mans pacients.
- Vitass guļ?
- Guļ. Apgulieties. Vispirms parūpēsimies par jums. Diemžēl mans dators ir sabojāts... - Doktors kautrīgi pasmaidīja. - Kad viņi ielauzās, man ar viņiem bija... burtiski konflikts.
Viņš norādīja uz stūri. Tur saslaucīta gulēja stikla lausku, sīku detaļu kaudze, it kā kāds būtu rūpīgi izķidājis “dzīvu lelli”. Pirms dažiem gadiem bija “dzīvo leļļu” mode - tās bija fantastiski prasmīgas lelles: staigāja, skrēja, dziedāja, kaprizēja, naktī pamodās, raudāja un prasījās uz poda... Un bērni šīs lelles lauza, viņi noteikti tās salauza. Un tur iekšā bija daudz sīku detaļu: lelles bija burtiski piebāztas ar šīm detaļām.
- Atvainojiet par nekārtību, - sacīja doktors. - Neiznāca laika novākt. Roka sāp?
Viņš ātri apstrādāja brūces. Sāpes radās, lika sakost zobus, bet uzreiz atlaidās.
- Pastāstiet, - Andrejs teica, - kas pie jums notika.
- Man šķita, ka jūs zināt vairāk nekā es, - sacīja doktors.
- Varat uzskatīt, ka mēs abi zinām maz.
- Es uz pilsētu neaizbraucu, - sacīja doktors. - Paguliet mazliet, tūlīt pāries. Es nedaudz saaukstējos un domāju, ka otrajā dienā iziešu ārā. Uz kuģa palikām divi. Es un otrais pilots Viskonti. Darbojāmies katrs ar savām lietām. Tad paēdām vakariņas... Viskonti bija uz tiltiņa. Tad viņš ieslēdzās un teica, ka atbraucis Kosmosa flotes aģents, laikam kaut kas noticis. Mums nebija nekādu aizdomu. Un, kad Viskonti devās uz lūku, aizgāju arī es: nez kāpēc satraucos. Varbūt nelaimes gadījums, vajadzēs palīdzēt. Bija tumšs. Redzēju dienesta platformu, un uz tās stāvējāt jūs.
- Kā jūs mani pazināt?
- Forma. Kosmoflotes pārstāvja formas tērps.
- Tas bija mans palīgs VoseņU.
- Tur bija vēl viens, vadītājs. Jūs pacēlāt roku. Viskonti atvēra lūku. Viņi nāca tuvāk. Mēs jūs pēc sejas nepazinām. Un ielaidām viņus kuģī. Bet saprotiet, mēs taču atrodamies uz civilizētas planētas...
- Neviens jūs nevaino.
- Tālāk viss bija negaidīti. Mēs nepaspējām neko saprast. Viņi abi ienāca un lika mums apgulties. Viskonti nattapās pirmais. Viņš dežurēja, bija apbruņots. Viņš mēģināja izvilkt ieroci...
- Un kas?
– Viņu nodūra. Saprotiet, viss notika ļoti ātri. Es biju burtiski pārsteigts. Viskonti pēkšņi nokrita. Bet mani nogāza pirmais. Pārējie noteikti slēpās pie kuģa. Vai guļot uz platformas. Es dzirdēju soļus, balsis. Viņi ielauzās kuģī. Mani burtiski ievilka kopkajītē. Tur bija vairāki cilvēki. Man teica, ka kuģis pāriet kaut kāda Berendeja īpašumā. Cilvēks tavās drēbēs labi runāja kosmolingā.
- Jā, - sacīja Anrejs. – Viņam ir navigatora diploms. Bet viņš izvēlējās strādāt pie manis, aģentūrā.
- Viņš teica, ka man jāpilda pavēles, pretējā gadījumā viņi mani nogalinās tāpat kā Viskonti. Un es sapratu, ka viņš nejoko.
Doktors piegāja pie galda un sāka uz tā šķirot kaut kādus papīrus. Viņa rokas viegli trīcēja.
- Piedodiet, - viņš teica, - es joprojām nevaru tikt tam visam pāri...
- Man arī būtu bail, - Andrejs mēģināja viņu nomierināt.
- Jūs nesaprotat, es nevaru izturēt šo pazemojumu. Tas ir pazemojoši. Pretīgi. Burtiski manā acu priekšā tiek nogalināts cilvēks. Skatos uz šīm sejām - pilnīgi mierīgām sejām... Nevaru teikt, ka nedomāju. Es spriedu: kuģim uzbrukuši laupītāji. Ja mēs tagad uzbruksim šiem cilvēkiem, viņi mūs nogalinās. Varbūt viņiem pat ērtāk ir mūs nogalināt. Cerēju, ka jau pēc minūtes tiks sacelta trauksme un viss būs beidzies. Pat tad, kad šis VoseņU pateica, ka Bāzma jāgatavojas startam. Es gandrīz smaidīju. Atcerējos vecos lidmašīnu laikus, varbūt atceraties, ja mācījāties vēsturi, kādreiz bija teroristi, kas nolaupīja lidmašīnas? Gaisā.
- Atceros. Lasīju.
– Un es centos ar viņiem runāt mierīgi, nu, it kā viņi būtu jukuši prātā. Es sāku pārliecināt viņus mainīt savas domas. Bet viņš iesmējās, un tad iesita man. Burtiski iesita man pa seju. Vai varat noticēt?
- Varu.
- Pārējo jūs zināt. Un es burtiski esmu strupceļā. Vai mēs lidojam? Bet kurp mēs lidojam? Un ēst arī nav pilnīgi nekā. Vai jūs domājat, ka viņi mūs pabaros?
- Nezinu, - sacīja Andrejs. - Viņi apgalvo, ka lido ar Ar-A.
- Atvainojiet, es nezinu, kas tas ir.
- Vēl viena planēta šajā pašā sistēmā.
- Kam tad tas vajadzīgs? Vai tā ir apdzīvota?
- Nē. Tikai arheoloģiskā ekspedīcija.
Runājot ar doktoru, Andrejs aptuveni iztēlojās, kā tika veikts uzbrukums kuģim. Notikumi, kas vēl nesen šķita nesaistīti, nejauši un pat noslēpumaini, ieguva vienkāršu skaidrojumu. Kam un kāpēc vajadzēja uzbrukt Andrejam un Vitasam? Kam viņi traucēja? Viņi traucēja Prugam, traucēja, jo, paliekot brīvībā, viņi bija bīstams faktors, varēja traucēt kuģa sagrābšanu. Viņus vajadzēja novākt no skatuves. Vienkārši un skaidri. Ir pat saprotams, kāpēc Prugs nebija neatlaidīgs, centienos viņus nogalināt. Viņš rīkojās saskaņā ar veco teicienu: "Labāk dzīvs ienaidnieks nekā mirušo atriebēju bars." Tāpēc viņi ir kopā ar Vitasu un dzīvi. Prugs baidījās, ka Kosmosa flotes kapteiņa un aģenta nogalināšana piespiedīs Galaktikas centru iziet uz nāvīgas atriebības takas. Ja no tā var izvairīties, tad jo labāk. Kamēr Andreja un Vitasa slepkavības mēģinājumus uz tumšās ielas veica slepkava ar izdzēstu zīmi uz bultas, Prugs varēja atteikties no dalības tajā. Uz kuģa jau savādāk...