Taču ceļojums pie senčiem, vēlme pievienoties gigantu varenībai... ir ļoti novecojis pamatojums tādam pilnīgi prātīgam politiķim kā Prugs.
Atbilde uz šo jautājumu materializējās tēlā, kad pa pēkšņi atvērtajām durvīm ieslīdēja gara auguma, puskails tēls nodriskātās drēbēs.
-Fotijs van Kuns, arheologs, - teica tēls, gandrīz svinīgi paklanīdamies. – Man šausmīgi sāp zobs.
- Arheologs? Tas bijāt jūs, kas vakar pazuda?
- Es nekur nepazudu. Mani nolaupīja. Kur te jums pretsāpju līdzekļi?
- Nomierinieties, - teica doktors. - Sēdieties šeit un paskatīsimies, kas ar jums noticis.
- Tikai palūgšu bez šiem "mierīgi" un "apsēdieties". Esmu pietiekami daudz tos dzirdējis jūsu bandītu midzenī, - teica Fotijs van Kuns. - nedomāju runāt ar nevienu no jūsu bandas, un jūs varat iet ellē. Jūsu plāni un mahinācijas man ir skaidri, un jums pagaidām nav ne jausmas, ko es darīšu.
Šī ātruma un spriedzes ziņā neprātīgā monologa laikā Andrejam izdevās aplūkot arheologu. Acīmredzot normālā stāvoklī viņš bija parasts cilvēks, pūlī viņu nevarēja atšķirt. Taču tagad viņa retie mati sacēlušies stāvus, seja nosmērēta, no apģērba palikušas vien dīvainas un nepilnīgas apakšveļas detaļas. Kā tas bieži novērojams rudmataiņiem, viņam bija pūderbalta seja, klāta ar vasaras raibumiem. Zaļās acis drudžaini mirdzēja.
- Esmu pārliecināts, ka jūs maldāties, - sacīja doktors. - Mums burtiski nav nekāda sakara ar tiem cilvēkiem, kurus jūs nosaucāt par bandītiem.
- Nav nekāda iemesla jums uzticēties, - atcirta arheologs. - Man jau iepriekš arī meloja.
- Tad apsēdieties un atveriet muti.
- Nekas tamlīdzīgs. Jūs neko nezināt par manām slimībām, bet es zinu. Esmu saaukstējies. Redziet, man ir smaga saaukstēšanās, un mana saaukstēšanās vienmēr izpaužas kā zobu sāpes. Ja jūs stundām ilgi turētu caurvējā, jūs te tik mierīgi nerunātu.
- Doktor, - Andrejs teica, - es domāju, ka mums vajadzētu paklausīt. Dodiet viņam tos pretsāpju līdzekļus un aplūkojiet viņu nākamreiz.
— Beidzot kāds prātīgs cilvēks. Atcerējos! Jūs esat Kosmosa flotes aģents! Es jūs redzēju pie konsula. Tātad jūs, visticamāk, neesat bandīts.
Fotijs van Kuns ielīda aptiekā, izvilka tūbiņu ar pretsāpju zālēm, izspieda to sev uz vaiga, paberzēja, tad sāka vilkt ārā citas zāles un mēģināja tās sabāzt neesošajās kabatās. Zāles izkaisījās uz grīdas.
— Tā jau ir laupīšana, - sacīja doktors.
— Nē, tā nav laupīšana. Es pie sava veselības stāvokļa nekad neizeju no mājas bez pirmās palīdzības komplekta. Un nav zināms, kad nākamreiz varēšu to papildināt. Dodiet man kasti!
Doktors neizpratnē paskatījās uz Andreju. Tas paraustīja plecus.
Doktors paņēma no galda plastmasas maisiņu. Fotijs van Kuns dusmīgi sabēra tajā konfiscētos medikamentus. Un acīmredzot tas viņu samierināja ar doktoru un Andreju.
— Jūs arī nolaupīja?
— Jā.
— Kāpēc viņiem vajadzīgi jūs?
— Mēs vēl nezinām.
— Muļķības, — teica Fotijs van Kuns. – Jūs ļoti labi ziniet. Viņiem vajag kuģi. Lai tiktu pie Ar-A dārgumiem. Skaidrs kā diena.
— Ar-A dārgumi? - Andrejs jautāja. – Tas ir kaut kas jauns. Un, iespējams, tas mums pašiem var daudz ko izskaidrot. Ko jūs ar tiem domājāt?
— Es varētu jums sniegt savas lekcijas tēzes... - Fotijs van Kuns paberzēja pieri. - Bet viņi nozaguši visas manas piezīmes un diagrammas. Visu aizvilkuši prom.
— Tad mums ir tiesības uzzināt par to no jūsu lūpām, - sacīja Andrejs, - ja jau mums liegta iespēja noklausīties jūsu lekciju.
— Darbs vēl nav pabeigts, ir tikai provizoriskākie rezultāti. Tur ir arheologam daudz interesantu lietu. Bet priekš bandītam - daudz mazāk. Jā, tur ir lielgabali un visādi ložmetēji. Bet tie visi ir sarūsējuši!
Durvis atvērās, un VoseņU, neriskēdams iet iekšā, sacīja:
— Godātais van Kun, jūs prasījāt vakariņas. Vakariņas ir gatavas.
— Man nevajag tavas vakariņas. Man ir gastrīts pat bez visām tām vakariņām.
Un ar šiem vārdiem arheologs devās uz durvīm.
Durvis aizvērās.
- Vēl viens mozaīkas gabals, - sacīja Andrejs. - Vai mēs varam aiziet pie Vitasa?
- Iesim, - teica doktors. - Šis Van Kuns ir dīvains tips.
- Viņu nolaupīja dienu pirms mums. Visi domāja, ka viņš nogalināts. Viņi sarīkoja aplaupīšanu un pat pārliecināja sargus, ka laupītāji viņu noslīcinājuši ezerā.
Doktors atvēra hospitāļa durvis. Tur, vannā ar fizioloģisko šķīdumu, gulēja Vitass.
Andrejs domāja par to, kā cilvēks mainās, atrodoties nedabiskā stāvoklī. Tu skaties uz viņu un saproti, ka tas noteikti ir Vitass Jakubauskas. Bet redzi lelli, manekenu, jo sejas muskuļi atslābuši, kas nenotiek pat dziļā miegā, tāpēc seja kļuvusi nedzīva.
- Nu ko, - Andrejs teica, - visu cieņu. Viņi savu operāciju veikuši nevainojami.
- Ko tagad darīt? - doktors jautāja. Viņš nostājās blakus Vitasam, it kā aicinot viņu piedalīties sarunā.
BrendijU mantinieks, tuvākajā laikā arī planētas Ar-A valdnieks, gigantu pēctecis, uzaicināja uz pusdienām KF aģentu Andreju Brūsu.
Kopkajīte bija pārkārtota. Apdomīgais mantinieks bija atstiepis līdzi savas iecienītākās mantas. Piemēram, krēslu. Varbūt ne to pašu, kas stāvēja viņa mājā, bet pietiekami lielu krēslu, lai tajā varētu ievietot mantinieka ķermeni.
Galdu klāja klana krāsu galdauts. Neviens sevi cienošs valdnieks neēdīs uz kaut kādas lupatas.
Divi karotāji pilnās parādes tunikās un ķiverēs stāvēja abās krēsla pusēs, mirguļojot kailiem asmeņiem. Ūsu bizēs bija iepītas krāsainas lentītes.
- Man šeit patīk, - sacīja Prugs. - Sēdies un paēd kopā ar mani. Neuzskati sevi par manu asins ienaidnieku. Tas ir malds. Cienījamās PetriA nāve bija kļūda. Mēs viņu nenogalinājām. Es tev dodu kalnieša vārdu. Tāpēc nobaudi manu pazemīgo cienastu.
Pēkšņi Prugs BrendijU iesmējās:
- Otro dienu pēc kārtas pie manis ciemos! Tādu godu apskaustu jebkurš ministrs. Nu, apsēdies taču! Mēs abi esam divu klanu vadītāji. Tavs klans ir uzvarēts, bet godīgā kaujā.
Karotāji ienesa traukus ar īstu kalniešu ēdienu. Tātad, Prugs parūpējās arī par to.
_ doktors arī ir izsalcis, - sacīja Andrejs.
- Es jau esmu devis rīkojumu. Viņam aiznesa ēdienu.
Andrejs nespēja atbrīvoties no sajūtas, ka viņam pretī pie galda sēž ļoti viltīgs un plēsīgs kaķis. Tagad daudz kas bija atkarīgs no tā, ko varētu uzzināt par ienaidnieka nodomiem un iespējām.
"Dīvaini", Andrejs domāja. "Visā savā ne pārāk veiksmīgajā dzīvē man vēl nav nācies saskarties ar cilvēku, kuru es domās sauktu par ienaidnieku. Bet šitas ir mans ienaidnieks".
- Es neuzskatu tevi par ienaidnieku, - sacīja Prugs, noliecies uz priekšu un ielika no paplātes sautējumu Andreja bļodā. - Man no tevis neko nevajag. Es visu jau esmu sasniedzis. Mežonīgais kalnietis kuģi sagūstījis. Kāpēc? Tāpēc, ka jūs esat izlutināti cilvēki. Ne jau jūsu patiesais spēks jūs aizsargā, bet pārējo bailes jūsu spēka priekšā. Tā ir arī jūsu vājība. Spēks vairo pašapziņu. Un lūk rezultāts: mēs lidojam tur, kur gribu es. Bet tu man palīdzi un palīdzēsi.