– Leģenda? Tu man netici? Tad varbūt ticēsi kādam citam?
– Kuru jūs ar to domājat?
- Pasauc to kapu racēju, - Prugs sacīja karotājam.
Kamēr karotājs bija prom, Prugs sēdēja gandrīz nekustīgi, klusēdams, viņš izvilka no stepētās maksts blasteru un uzlika to sev uz augšstilba, it kā spēlētu spiegus un laupītājus. Andrejam šķita, ka pirms divām dienām pie pilotu un mehāniķu balsīm pieradusī kopkajīte, mājīga un tīra, saīga, aizvēra sienas, tās sienas un mēbeles ar bažām un neuzticību noraugās uz svešiniekiem - atzveltnes krēsls, galdauts, kūpināmais trauks, kubls, atvests no Pe-U. Un kas var būt smieklīgāks par resnu bruņās tērptu vīrieti zem sarkanas tunikas zilos ziedos, kurš izgāzies atzveltnes krēslā, tikai viņa pirksti piesardzīgi kustas, sitot pa blastera rokturi.
Arheologs Fotijs van Kuns pārsteidza Andreju. Viņš jau no pirmās tikšanās reizes ir pieradis pie viņa agresivitātes, skaļās dumpības un piesardzības, kuru aizvaino un izsmej klasesbiedri.
Arheologs lēnām, klibodams, ienāca un apstājās durvīs.
Apsargs viņam iegrūda mugurā.
- Atvainojiet, - sacīja arheologs.
Pastrādājuši ar viņu tā, kā inteliģentam cilvēkam nekad nav sapņos rādījies, nodomāja Andrejs. Bet arheologs pie tā nav pieradis.
- Atnāci, un paldies, - laipni sacīja Prugs BrendijU. - Tu apsēdies, nekautrējies.
Viņš runāja kosmolingvā ar vieglu, pat patīkamu akcentu. Bet gramatiski precīzi. Acīmredzot viņš bija izgājis hipnopēdijas seansus.
Zilums uz vaiga kaula, zilums zem acs, it kā saskrāpēta auss. Roka piespiesta sāniem – visticamāk, arheologam sists pa nierēm.
Fotijs van Kuns apsēdās iesānis, piesardzīgi, viņam sāpēja apsēsties, bet viņš neuzdrošinājās atteikties.
- Kā jūties, vai sāp?
- Viss ir labi, paldies.
- Tik sliktas manieres, - sacīja Prugs, nemitēdamies līdzjūtīgi smaidīt. - Mūsu draugs nesapratās ar vienu no maniem kalniešiem. Abi izrādījās tik nesavaldīgi... No kalniešiem var sagaidīt visu ko. Bet tik izglītotam, mācītam cilvēkam tā uzvesties! Kauns gan, cienījamais van Kun.
— Izbeidziet… lūdzu, — van Kuns nomurmināja.
- Te lūk debesu pavēlnieks aģents DreijU, mans lielais draugs, interesējas, ko mēs varam atrast uz Ar-A. Paskaidro viņam, ko esat atraduši, nesteidzies, neviens tevi nesteidzina.
- Man vajag pie doktora, - sacīja Fotijs van Kuns. - Pastāstiet pats savam draugam.
Andrejs neredzēja, kur Prugs bija noslēpis pātagu. Viņš zināja par tādām pātagām - taisnības ieguvējām -, bet redzēt nebija nācies. Pātaga bija tieva, no jūras zivs astes, ar dzeloņainu bumbu galā.
Pātaga izlidoja no kaut kurienes krēslā, nokvieca gaisā.
Arheologs sarāvās.
Pātaga, aprakstījusi apli, atkal pazuda. Prugs ar žestu apturēja Andreju, kurš grasījās steigties uz priekšu.
- Nav vajadzības, - viņš teica. - Es tikai atgādināju. Kungs Van Kuns nav jūsu rūpju cienīgs. Viņš ļoti baidās.
Fotijs van Kuns skatījās grīdā.
Mežonīga situācija. Mēs aizmirstam, ka pagātnei ir nagi un pātagas, ka pagātne ir nesaudzīga un nenovērtē cilvēka dzīvību ne par grasi. Jā, un mūs var saprast - kad un kā satiksi šādu te Prugu? Viņš iztēlojās arheologa sašutumu, apjukumu un sāpes, kad Prugs un viņa domubiedri nolēma parunāt ar viņu savā valodā. Lai gan viņš bija studējis daudz vēsturisku rakstu un zināja visu par Čingishhanu vai Idi Aminu, tas viss palika ārpus viņa praktiskās pieredzes - nu, kā gan cilvēks var iedomāties, ka sastapsies ar brontozauru, ja brontozauri izmiruši un tas ir zinātnisks fakts ? Vai arī cilvēks paliek viens ar traku suni. Bet kā runāt ar traku suni, viņam neviens nemācīja. Viņš zina tikai to, ka, ja kaut kur parādās traks suns, ir speciālisti, kuriem ir iemācīts, kā trakus suņus noķert un izolēt, lai tie nekož apkārtējiem. Turklāt viņš ir pārliecināts, ka šie speciālisti arī trakam sunim parādīs cilvēcību un mēģinās to izārstēt. Nabadziņš. Viņu, iespējams, kopš bērnības neviens nav sitis, un arī bērnībā viņš izvairījās no kautiņiem.
— Saņemieties, van Kun, — Andrejs sacīja. - Tas viss drīz beigsies. Mēs šitos sasēdināsim būros.
Prugs saprata. Prugam tas nepatika. Prugs pārstāja smaidīt. Prugs nolēma rīkoties.
Andrejs bija tam gandrīz gatavs. Pruga psiholoģija, ja ar viņu nedaudz parunājās, nebija nekāds dziļais noslēpums. Andrejs nolēca no krēsla brīdī, kad pātaga nokvieca, šķeļot gaisu. Protams, tā trāpīja tieši pa savainoto roku, un sāpes bija drausmīgas.
Viņš ar dusmām uz sevi domāja: re nu, balodīt, jau esi zaudējis formu. Agrāk būtu paspējis atlēkt.
Bet, par laimi, dusmas un sāpes neaptumšoja apziņu. Ar savu labo roku viņam izdevās sagrābt pātagas galu un izraut to no Pruga rokas. Viņš uzreiz atlaida pātagas galu, jo dzeloņainais bumbulis saskrambāja viņam plaukstu - tā tik vēl trūka, - taču arī Prugs zaudēja līdzsvaru un smagi uz priekšu izkrita no krēsla.
Karotājs izvilka nazi. Andrejs saspringa. Par laimi Prugs visu ātri apsvēra.
Viņš atvairīja karotāju prom, piecēlās uz spēcīgām rokām, ievilkās krēslā un sacīja:
- Labi darīts.
Bet tajā pašā laikā skatījās uz arheologu. Arheologs skatījās grīdā.
"Tagad viņam šķiet, ka tas viss ir baigs sapnis", Andrejs nodomāja. "Nekas, lai tik būtu vēlme pamosties".
- Ja jūs vēlreiz pacelsiet pātagu uz sev līdzvērtīgu, jums būs mani jānogalina, - sacīja Andrejs. - Gods necieš lopiskumu.
- Labi, labi, - teica Prugs, - es pajokoju, un nav nekāda apvainojuma.
– Ar pātagu nejoko.
Andrejs runāja Pruga valodā. Viņš zināja, ka Prugs ir pārkāpis robežu attiecībās starp brīviem cilvēkiem. Pārkāpis tīšuprāt. Panākumi ar arheologu, kuru izdevās salauzt, deva cerību, ka tas pats notiks ar Andreju. Arheologs bija svešinieks. Andrejs, kuru Prugs uzņēma savā mājā, bija augstdzimis. Citādi Prugs zaudētu godu – ko viņš uzaicinājais, ko barojis? Vergu, kuru var pērt?
- Es pārsteidzos, - sacīja Prugs.
Andrejs ar slimo roku izņēma kabatlakatiņu, piespieda to pie plaukstas. Nevēlējās parādīt, ka viņam sāp.
- jums tek asinis, - arheologs pēkšņi ar riebumu sacīja, it kā tas viss viņu nemaz neskartu.
- Nekas, - Prugs iesmējās. Viņš vēlējās aizmirst par šo nelielo sakāvi. Labāk atkārto to, ko stāstīji. Par planētu Ar-A. Par tās arsenālu. Tu pastāsti savam DreijU, es jau zinu visu. Tikai nemelo.
- Atklājumu būtību es izklāstīju savā lekcijā Zinību skolā, - klusi sacīja arheologs. - Jūs varat to izlasīt. Dokumenti ir pie jums.
- Lūk, - sacīja Prugs. – Zinību skolā bija DrokU. Mēs jau sen gaidījām kapu atracēja ierašanos.
– Un kāds ar to sakars atriebības figūrām? - Andrejs jautāja.
- Ko? Kāda atriebība?
– Tieši pirms nolaupīšanas jūs veikalā iegādājāties četras karotāju figūriņas. Atceraties?
- Zaldātiņus? - Van Kuns jautāja, pēkšņi atdzīvojies. - Jā, es tos nopirku. Bet pārējos nepaspēju.
- Pareizi, - sacīja Prugs. Es viņam jautāju, bet atbildi nesapratu. Es domāju, ka tam ir kāda jēga. Bet viņš man teica kaut kādas muļķības.
- Tie bija zaldātiņi, - sacīja arheologs. - Vai tiešām jūs nesaprotat vienkāršu lietu? Es savācu zaldātiņus. No visām valstīm un tautām. Man ir liela kolekcija! Saprotiet, kolekcija!
- Cik vienkārši! - Andrejs pasmaidīja. – Kolekcija. Protams, pastmarkas, pastkartes, zaldātiņi ...
- Tu saproti? - Prugs jautāja.
– Daži cilvēki kolekcionē daudz vienādu lietu – viņus tas interesē.
- Labi, - atmeta ar roku Prugs. – Tu te runā par arsenālu.