Aiz arheologa gaiteņa dziļumā atskanēja balsis - kalnieši steidzās uz izeju, lai dotos uz ekspedīcijas nometni. Un šis troksnis, šķiet, pagrūda Fotiju van Kunu mugurā. Viņš izmisīgi atgrūda DrokU, gandrīz nogāza no kājām citu karotāju un metās lejā pa rampu. Viņš aizmirsa par pieliekšanos un šūpošanos, jo izrādījās, ka visurgājējs ir daudz tālāk, nekā likās. Un visi van Kūna spēki sakopojās lai aizskrietu.
No pārsteiguma karavīri uzreiz šaut nesāka. Un uzreiz neskrēja arheologam pakaļ.
Van Kuns jau rāpās atvērtajā lūkā, kad viena no bultām trāpīja, bet, par laimi, caurdūra tikai piedurkni. Fotijam šķita, ka viņu kāds tur, iekliedzās, laužoties vaļā, un tik izmisīgi rāvās uz priekšu, ka pārplēsa stipro audumu un iekrita mašīnā, saskrāpējot vaigu. Dažas sekundes vēlāk Fotijs van Kuns atjēdzās tiktāl, ka aizvēra un noslēdza lūku. Tūlīt pret lūku trāpīja DrokU kaujas cirvis.
Fotijs van Kuns iesēdās vadītāja sēdeklī un ieslēdza dzinēju. Pa pusatvērto visurgājēja logu ielidoja bulta, atsitās pret sienu virs van Kuna galvas un nokrita viņam blakus. Pietupies van Kuns rāva mašīnu uz priekšu, visurgājējs palēcās, jo nebija pieradis pie šādas izturēšanās. Bet visurgājējs bija stabila mašīna. Tas iztaisnojās un ātri aizrāpoja, ar kāpurķēdēm mētādams zāli un putekļus, ko bija pieplacinājis lietus sākums.
DrokU paskrēja dažus soļus aiz visurgājēja, kratīdams dūri, tad bezmērķīgi raidīja pret to bultu un apstājās. Visurgājējs skrēja pretī kokiem. Pēc divām minūtēm tas pazuda biezoknī.
VoseņU ieslēdza interkomu un paziņoja Prugam BrendijU, ka aizbēdzis arheologs. Viņš runāja ātri, vairākas reizes atkārtojot, ka tas notika, pirms viņš nokļuva pie izejas.
- Es tevi nositīšu, - sacīja Prugs. – Kā viņu panākt?
- Es no kuģa nocelšu otro visurgājēju.
- Es pats braukšu.
Prugu BrendijU pārņēma auksts niknums, kas viņam netraucēja domāt saprātīgi. Notikušais varēja izgāzties tieši tajā brīdī, kad viņš bija tik tuvu mērķim. Atpakaļceļa nav. Viņš lika uz spēles visu, un zaudēt nozīmēja nāvi un negodu. Trakumu atbalstīja arī apziņa, ka viņa palīgi nav diezcik uzticami. VoseņU, lai arī viņus saista kopīgs liktenis, pieder citam klanam. Viņš vienmēr pierādītu, ka ir tikai upuris... lai gan būtu grūti pierādīt, ja viņam ir tāds asins ienaidnieks kā Kosmosa flotes aģents DreijU. Labi, ka DreijU ir VoseņU asinsnaidnieks. Tas ir labi... DrokU, vecākais pār karotājiem, lai gan uzticamāks par VoseņU, jo ir kalnietis, arī ir bīstams. Kur viņš bija visus šos gadus? Pilsētā. Ko darīja? Kam kalpoja?
Transporta nodalījuma siena lēnām sakustējās un noslīdēja malā. VoseņU bija panācis savu.
- Sēdies, pavēlniek, - VoseņU aizsmakuši sacīja.
"Kā viņš mani ienīst", domāja Prugs. "Labāk nepagriezt viņam muguru".
- Piedod man, VoseņU, - sacīja Prugs, lai gan viņam nevajadzēja tā runāt ar zemāku cilvēku. - Tagad tiek izlemts viss. Ja mums neizdosies, mēs esam miruši. Ja mēs tos paņemsim, tad mēs esam visas Pe-U saimnieki.
- Paklausu, kungs, - VoseņU teica, atverot visurgājēja lūku.
Timofejs, paskatījies pa logu, ieraudzīja visurgājēju, kas skrēja stacijas virzienā. Visurgājējs bija nepazīstams, tam nebija no kurienes braukt.
- Levin, Elza, - sacīja Timofejs. – Mums ir ciemiņi.
Viņš nolika lenti un ātri devās uz durvīm.
- Kāpēc mēs neredzējām kuģi? - Elza atdzīvojās. - Bet man vakariņas nav gatavas. Fotijs droši vien būs izsalcis.
Viņi izskrēja ārā, kad atvērās sānu lūka un Fotijs van Kuns izkrita no visurgājēja. Viņš bija dīvaini ģērbies. Bez jakas, saplēstā džemperī, basām kājām. Seja bija asinīs.
Sapratis, ka Fotijs ir viens, Timofejs pieskrēja viņam klāt. Aiz viņa Levins. Elza, kas arī bija tikusi līdz durvīm, redzēja, kā viņi pacēla Fotiju van Kunu, un viņš sāk ātri un neskaidri murmināt:
- Ātrāk, viņi ir aiz manis ... ātrāk, es saku! Ko jūs te, laidiet mani vaļā...
Timofejs un Levins aizveda Fotiju uz staciju. Elza pieskrēja pie visurgājēja un ieskatījās iekšā – viņai šķita, ka kāds tur ir palicis. Tur neviena nebija. Kad viņa panāca vīriešus, viņi jau bija ievilkuši spēkus zaudējušo Fotiju iekšā. Viņš bija gandrīz ārprātīgs.
- Kas ar tevi? - Elza noelsās.
— Ātrāk, — van Kūns nomurmināja, pastiepdamies pie galda, paķēra no šķīvja bulciņu un sāka alkatīgi čāpstināt.
- Viņi nebaroja nemaz... - viņš teica. - Kāpēc jūs sēdiet? Viņi tūlīt būs šeit!
– Viņu vajag pārsiet.
Fotijs palēcās, viņš runāja ar pēdējiem spēkiem:
— Viņi būs klāt pēc divām minūtēm! Paņemiet kartes un diagrammas - neko vairāk! Un ieročus. Un ar visurgājēju mežā, tad apmazgāsim brūces. Kuģi sagūstījuši bandīti. Visi ir gūstā...
Un tad, sapratis, ka viņa vārdi beidzot sasnieguši pārējos, viņš kā mīksta lelle noslīga arheologu rokās.
- Ko viņš runā? Ko viņš runā? - Elza brīnījās. - Viņš murgo?
– Elza, nekavējoties savāc izrakumu shēmas, visas datu lentes – un uz visurgājēju, – teica Timofejs. – Levin, uz tevi aptieciņa un pārtika…
Levina vairs nebija blakus. Bet Elza negāja prom. Tāpat kā citi šī stāsta dalībnieki, viņa nespēja noticēt, ka kaut kas notiek ārpus viņas pieredzes, ārpus viņas izpratnes.
- Kas noticis? - viņa jautāja. - Viņš ir slims? Viņam uzbruka?
- Pēc tam noskaidrosim. Ja pēc divām minūtēm tu nebūsi visurgājējā, mēs izbrauksim bez tevis.
Bet Elza vienalga negāja prom. Tā kā viņa pazina savu vīru tieši divpadsmit gadus, viņa pazina viņu labos brīžos un grūtībās. Bet nekad nebija dzirdējusi šādu balsi.
- Timofej, es tevi lūdzu!
Bet Timofejs, šķiet, pārstāja viņu pamanīt. Viņš vilka Fotiju van Kunu ārā uz mašīnu.
- Tā nevar! - Elza kliedza. - Viņš taču asiņo. Viņu vajag pārsiet.
Elzai nekad dzīvē nebija nācies nonākt situācijās, kuru nozīmi nebija iespējams saprast. Viņa bija lepna sieviete. Viņa neprata klanīties. Ne Levinam, ne Timofejam nebija nekādas pieredzes par pirātismu kosmosā. Bet Timofejs Brauns pusgadu bija pavadījis uz planētas, kur negaidīti un šausmīgi uznāca smilšu vētras, un redzēja, kā viņa tuvais draugs, kurš neticēja, ka jāskrien un jāsslēpjas, kavējās un nomira. Levins bija alpīnists, kluss, spītīgs, izmisīgs, kurš uzvaras labad iemācījās atkāpties un neuzskatīja to par kaitējumu savam lepnumam. Tas ir, viņiem bija dzīves pieredze, saskarsmes ar reālām briesmām pieredze. Un viņi noticēja Fotijam, lai gan nekad nebija dzirdējuši par Prugu, BrendijU mantinieku un viņa tiesībām uz troni.
Timofejs ievilka Fotiju atvērtajā lūkā un noguldīja uz kajītes grīdas. Viņš vilka viņu viens pats, steidzoties, un tāpēc pieskārās viņa brūcei. Fotijs iekliedzās, bet samaņu neatguva.
Timofejs metās atpakaļ pie lūkas un tik tikko paguva atlēkt malā - Levins iemeta lūkā konteineru ar medikamentiem.
- Kur Elza? - Timofejs uzkliedza.
Levins piesteidzās pie durvīm, paķēra tur otru konteineru - ar pārtikas ārkārtas rezervi.
- Viņa nāk, - viņš atbildēja.
Par laimi, Elza nelika sev gaidīt. Viņa izskrēja ar kaudzi ar lentēm un piezīmju bloknotiem – ekspedīcijas dokumentāciju, loksnes un lentes krita zemē. Timofejs skrēja viņai pretī, lai palīdzētu. Levins vilka uz lūku konteineru ar pārtiku. Un šajā brīdī cauri pašu siržu dauzīšanai viņi saklausīja dzinēja skaņu - stacijas virzienā devās otrs visurgājējs. Pēkšņi dzinēja troksnis apklusa.