Viņi uz sekundi sastinga, tad, viens otram palīdzot, ieklupa lūkā, aizcirta to un Timofejs uzreiz ieslēdza dzinēju. Un, ja ieklausītos, tad būtu dzirdējuši, kā pēc pusminūtes sāka darboties otrā visurgājēja dzinējs. Viss bija izskaidrojams vienkārši: VoseņU, kurš brauca ar visurgājēju pirmās mašīnas pēdās, uz pazaudēja pēdas klinšu laukiem, bet, saklausījis, kā raujoties uz priekšu ierēcās arheologu visurgājējs,, viņš jau pārliecinoši metās tam pakaļ.
Visurgājējs lēkāja. Elza apsēdusies uz grīdas, turēja Fotija galvu uz ceļiem. Levins atvēra aptieciņu un apstrādāja brūci uz vaiga.
Brauns pagrieza automašīnu pa labi, iebrauca seklā straujā upē un devās pret straumi, lai gan zināja, ka tas, visticamāk, nenovērsīs viņa vajātājus no pēdām.
Velns parāvis, viņš domāja, mēģinot apiet lielos akmeņus, lai mašīna mazāk kratītos. Kas viņi ir? Sadumpojusies ekipāža? Neticami. Kosmosa pirāti? Piedzīvojumu literatūras personāži... Varbūt kaut kas noticis uz Pe-U? Viņš kaut kur bija lasījis, ka tur ir izolacionisti. Un tad viņš saprata, kurp vada mašīnu. Viņš to vadīja uz turieni jau no paša sākuma, bet zemapziņā. Uz jaunajiem izrakumiem mirušajā pilsētā.
Vecie izrakumi ar tā sauktajām noliktavām atradās tuvāk, un viņš tos būtu sasniedzis pēc desmit minūtēm, lai paslēptos labi zināmajos labirintos. Taču divi apsvērumi viņu atturēja no tā. Pirmkārt, Fotija vārdi par nepieciešamību ņemt līdzi visas izrakumu shēmas un materiālus. Van Kunam līdzi bija dati no dažādiem izrakumiem. Ja tie nonāca to rokās, kas tagad vajā, tad labirintu plānu viņi zina tikpat labi kā pats Brauns.
Tāpēc Brauns pēc divsimt metriem iegriezās viņam zināmajā aizaugušajā kanāla gultnē. Mašīna uzreiz iegrima ūdenī līdz pusei. Kanāla dibens kādreiz bija izklāts ar plāksnēm, uz kurām atradās bieza dūņu kārta. Kāpurķēdes izslīdēja, iluminatoru apakšējā puse kļuva zaļa ...
Viņi brauca pa bijušo ielu. Šur tur pamežā varēja redzēt pamatus un pat nelielu ēku sienas. Tad bija liela piltuve ar nogruvušām malām, kuras apakšā krājās zaļš ūdens. Trīs amļaki sēdēja uz ūdens malas, sēdēja kā murkšķi un neko nedarīja. Viens no viņiem pacēla galvu uz mašīnas troksni un sekoja tai ar vienaldzīgu skatienu.
Ieeja apakšzemē - bijušajā patversmē vai pazemes rūpnīcā - atradās tieši aiz kādas apjomīgas būves skeleta, kas līdzinājās dinozaura fosilajam skeletam. Viņi vēl nezināja, cik dziļi tas iestiepjas. Brauns sprieda, ka šī ir labākā paslēptuve – apkārt esošās metāla masas paslēptu visurgājēju uzticamāk nekā jebkurš cietoksnis.
Prugs pazaudēja arheologu pēdas mirušajā pilsētā. Drupu kaudzes, sarūsējušu metāla konstrukciju savijums, pusaizgruvušas piltuves ... šajā labirintā nevarēja palīdzēt neviens lokators. Un tomēr, aiz spītības, aiz cerības uz brīnumu, uz veiksmi, Prugs lika VosenņU riņķot pa bezgalīgajām ielām. Karotāji sēdēja klusēdami, bija nobijušies. Viņi nekad nav redzējuši tādu pilsētu. Viņiem šķita, ka nekad netiks no šejienes ārā. Beidzot, kad visurgājējs trešo reizi parādījās laukumā ar milzīgu applūdušu piltuvi vidū, Prugs pavēlēja apstāties.
Prugs izkāpa no visurgājēja un ilgi stāvēja, ostīdams gaisu. Lielajā pakalnā, kas izveidojās no sagrautā kalna, klusuma nomierināti parādījās amļaki. Prugs zināja par amļakiem no Fotija van Kuna, viņš zināja, ka tie ir nekaitīgi, ka tie ir nožēlojami deģenerāti, gigantu pēcteči. Tāpēc, lai nomierinātos, Prugs izšāva uz viņiem kārtu no sava automāta. No kalna virsotnes atskanēja pīkstēšana, tā raud mazs bērns.
Prugs iesmējās.
- Mēs vienalga uzvarēsim, - viņš teica. – Dieviete UrO mūs nepametīs.
- Dieviete nepametīs, - karotāji viņu nesaskaņoti atbalstīja.
VoseņU klusēja. Vairāk par visu viņš vēlētos atgriezties nedēļu atpakaļ. Vismaz nedēļu atpakaļ klusajā Kosmoflotes mājā. Un nekad nesatikt Prugu BrendijU.
- KraijU, nāc šurp, - sacīja Prugs.
No visurgājēja izkāpa vecs varens karotājs, labākais kalniešu pēdzinis.
- Tu paliksi šeit, - sacīja Prugs. - Tu būsi manas acis un ausis. Paņem ieroci un rāciju. Saprati? Tiklīdz dzirdēsi aizdomīgu troksni, tiklīdz pamanīsi viņus, nekavējoties paziņo man.
- Es sapratu, vadoni, - sacīja vecais karotājs.
– Tev nav bail?
– KraijU nebaidās.
Karotājs bija nobijies. Bet ļaunāk par nāvi bija kauns atzīties savam vadonim šajās bailēs.
— Kungs, — KraijU jaunākais brālis izliecās no visurgājēja, — es arī drīkstu palikt?
- Nē, - sacīja Prugs. – Tu būsi vajadzīgs citur.
Visurgājējs lēnām rāpoja prom. KraijU uzmanīgi uzkāpa uz drupām. Viņš gaidīja. Viņš klausījās.
Atceļā Prugs lika apstāties pie vecajiem izrakumiem. Viņš zināja par tiem no fotogrāfijām un plāniem, kas bija paņemti no Fotija van Kuna. Reiz šeit pazemes noliktavās trāpīja bumba, un iebruka griesti. Arheologi bija atvēruši pazemi. Arheologiem bija daudz interesanta, bet tas, kas interesēja Prugu, izrādījās ļoti nožēlojamā stāvoklī. Sadragātajās kastēs, kas sakusušas metāla lietņos, bija šāviņi, no zemes līda sarūsējuši saliekti lielgabalu stobri, bezveidīgi metāla gabali kādreizējās kaujas mašīnas.
Pruga dusmas nomainīja nogurums. Kad Fotijs van Kuns viņam teica, ka ieroči no Ar-A arsenāla ir nederīgi, Prugs šos vārdus attiecināja uz arheologa viltību. Tagad viņš pārliecinājās, ka arheologam bijusi taisnība.
- Bet tas neko nenozīmē, - viņš teica, ar zeltītās kurpes purngalu pasperdams greizo, sarūsējušo stobru.
- Atvainojiet, kungs? - VoseņU viņu nesaprata.
- Te ir slikt ieroči. Labie ieroči ir citur.
Prugs norādīja uz mirušo pilsētu.
- Mēs atgriezīsimies? - VoseņU jautāja.
- Karotāji! — iesaucās Prugs, kuram patika visiem darīt zināmu, ka ievēro senās paražas. Rīt mēs atradīsim lielas bagātības. Bet šodien šajā mājā varat paņemt visu, kas jums patīk.
Un ar plašu žestu viņš novirzīja uzmundrinātos karotājus uz arheologu kupolu.
Kas viņiem te vajadzīgs? - vaicāja Levins, stāvēdams pie alas ieejas un vērodams, kā smalks lietus smidzina pa nelīdzenām plāksnēm un bruģi. - Kāpēc atlēca?
- Viņi tic Ar-A arsenāliem, - sacīja Fotijs van Kuns.
Elza viņiem atnesa katram pa gabalam sacepuma.
- Es pareizi izdarīju, ka paņēmu pīrāgu, - viņa teica. - Vismaz paēdiet kā cilvēki. Tu saki, ka viņi ir mežoņi?
- Relatīvi, - sacīja Fotijs van Kuns. - Viņi uzvedas kā barbari. Bet ziniet, es tur, uz Pe-U atradu zaldātiņus. Tikai baidos, ka viņi tos pazaudēs.
- Ak zaldātiņus! - Levins saprotoši atbildēja.
- Nu ko mēs stāvam! - Fotijs pēkšņi eksplodēja. - Es atkārtoju: viņi ir barbari! Viņi ir spējīgi uz visu!
Neskatoties uz to, ka bija atradies kalniešu gūstā, brīvībā pavadītajās stundās viņš it kā aizmirsa par savām šausmām un pazemojumu. Tagad viņš dega vēlmē nekavējoties atriebties Prugam.
- Un ko tad ti iesaki? - Timofejs Brauns jautāja.
Viņš rūpīgi pabeidza pīrāga gabalu, savāca plaukstā drupatas un iebēra tās mutē.
- Es? – Van Kuns jau zināja, ko vajag darīt. Mēs tagad brauksim uz kuģi. Tiklīdz kļūst tumšs, mēs to paņemsim uzbrukumā. Novāksim sargus un atbrīvosim savējos. Tas ir tik pašsaprotami!
- Kuģis atrodas atklātā laukā, - sacīja Brauns. - Ir tikai viena ieeja. visi laupītāji ir apbruņoti.
- Un kas? Stāvēt un gaidīt? Jā? Stāvēt un gaidīt? Un viņi tur mūsējos sit! Tev vienalga? - Van Kuns satrakojās.