Prugs sajūsmā pat sasita plaukstas. DrokU piekrītoši pamāja ar galvu.
- Jums ir taisnība, vadoni, - viņš teica. - Taču pastāv kādas briesmas.
- Runā.
- Bet, ja nu viņi paņems gigantu ieročus?
- Arī to esmu paredzējis, - sacīja Prugs. - Tāpēc jau liku nodzēst lampas. Kad ienaidnieks redz, ka cietoksnis ir gatavs kaujai, viņš gatavojas to ieņemt un uzstāda katapultas. Kad ienaidnieks redz, ka cietoksnis guļ un tā aizstāvji ir muļķi, viņš drosmīgi nāk iekšā. Tumšā koridorā gigantu ieroči nelīdzēs.
No tālienes Timofejs redzēja virs kuģa blāzmu.
- Slikti, - viņš teica. – Viņi mūs gaida.
- Lai gaida, - sacīja Fotijs van Kuns. - Mēs pagaidīsim, kamēr viņi aizies gulēt. Mežs pienāk līdz pašam kuģim. Aizrāpsimies līdz lūkai un ielauzīsimies iekšā.
Levins klusēja.
- Mēs esam tikai trīs, - sacīja Timofejs Brauns.
- Mēs atbrīvosim gūstekņus, - spītīgi iebilda Fotijs van Kuns.
Visurgājējs aizrāpoja līdz mežmalai. Timofejs samazināja ātrumu līdz minimumam. Un šajā brīdī nodzisa gaisma. Kuģis, kuru iepriekš iezīmēja tikai gaismu ķēde, pēkšņi kļuva redzams - virs kokiem melnēja lēcas augšējās kontūras.
Timofejs strauji nobremzēja.
- Redzi, - teica Fotijs van Kuns, neslēpdams savu sarkasmu. Mežoņi aizgāja gulēt.
- Palieciet šeit, - sacīja Timofejs, ātri atverot lūku un izlecot ārā. Pieliecies, viņš aizskrēja uz krūmu malu un apstājās, lūkodamies tumsā. Viņš to paveica laikā.
Viņa acis jau bija pieradušas pie tumsas, un Timofejs ievēroja, kā aizvirzoties uz sāniem, atveras, galvenā lūka, kā, it kā aicinot viesus, izripo, izvēršas, sudrabainā rampa. Caur lūkas atvērumu pazibēja kāda ēna un pazuda.
Kuģis klusēja. Tas gaidīja viesus.
Timofejs Brauns atgriezās visurgājējā. Viņš aizcirta lūku. Fotijs van Kuns gaidoši paskatījās uz viņu.
- Mūs gaida, - sacīja Brauns. - Slazds ir sagatavots. Varam ienākt.
– Kā viņi var zināt? - Van Kuns bija sašutis.
- Viņiem ir lokatori, - Levins atbildēja. – Tas taču loģiski.
Jūs viņus neesat redzējuši! - Fotijs van Kuns nervozi iesmējās. - Tie ir gorillas. Viņi nezina, kā tos ieslēgt. Viņi ir basām kājām!
— Prožektori bija ieslēgti, — Levins klusi sacīja. - Prožektori tika izslēgti.
- Viņi atvēra lūku un nolaida rampu, - piebilda Timofejs.
- Domāju, ka mums pienācis laiks atgriezties, - sacīja Levins.
- Nekad dzīvē! — Fotijs iekliedzās. - Es palikšu. Iešu iekšā viens pats! Dodiet man ieroci.
Timotejs sēdēja, nolicis rokas uz vadības ierīcēm.
- Tas ir karš, - viņš teica, it kā nedzirdētu Fotija kliedzienus. - Karam nepieciešami ieroči.
- Mums nav ieroču, - sacīja Levins.
- Mums ir ieroči, - Timofejs iebilda. - Apakšzemē. Mums vienkārši neienāca prātā, ka ar tiem kādreiz atkal vajadzēs nogalināt.
- Vismaz tie nedrīkst nonākt viņu rokās, - sacīja Levins.
— Un mēs visu tā arī atstāsim? — Fotijs jautāja, jau padodoties.
- Neko mēs neatstāsim, - sacīja Brauns. - Bet tagad atgriezīsimies pilsētā.
Prugs vēroja, kā visurgājēja zaļais punkts lokatora ekrānā, vairākas minūtes pastāvējis kuģa tuvumā, lēnām aizrāpoja tālumā.
- Saprata, - viņš vīlies teica. - Nevajadzēja gaismu izslēgt uzreiz. Izsauc KraijU.
DrokU ieslēdza sakarus.
- Neguli, KraijU? - viņš jautāja.
- Esmu nomodā, - sacīja tāla balss.
Šie cilvēki ar mašīnu tagad atgriežas pilsētā. Tu viņus dzirdēsi. Viņi brauc lēni. Tev ir jānoskatās, kur viņi paslēpjas. Saprati?
- Sapratu.
-Bet tagad gulēt, sacīja Prugs BrendijU. - Visiem gulēt, izņemot tevi, VoseņU. Un aizver kuģa ieeju. Ja kāds no viņiem palicis blakus, es negribētu, lai viņš tiek iekšā. Rīt ir liela diena.
Stundu vēlāk KraijU ziņoja kuģim, ka ir izsekojis, kā arheologu mašīna paslēpusies lielā melnā caurumā.
Kosmosa flotes kuģis "Vacius", mainīja kursu un devās uz planētu Pe-U.
Sakaru ar planētu joprojām nebija, taču "Vaciusa" kapteinis zināja, ka pēc dienas vai divām viņi nonāks planetāro sakaru zonā. Un tāda stacija atradās Galaktikas centra konsulātā. Un, ja konsulāts ir neskarts, viņi saņems nepieciešamo informāciju.
Elza vēroja, kā visurgājējs aizripo pāri pakalnam un pazūd starp ēku skeletiem. Pat tad, kad tas pilnībā pazuda un kļuva ļoti kluss, viņa turpināja stāvēt pie ieejas pazemē un skatīties tajā virzienā.
Viņai nekad agrāk šeit nebija nācies palikt vienai. Pavisam vienai. Nē, gadījās, protams, ka viņa palika viena stacijā, ja dežurēja virtuvē vai sakrājās daudz kantora darbu. Bet tas bija savādāk. Viņa bija mājās. Viņa varēja aizvērt durvis aiz sevis un, ja nepieciešams, sazināties ar Timofeju. Bet te tik muļķīgi sanāca: visi bija ģērbušies mājas apģērbos, nevienam nebija rāciju - rokassprādzes bija smagas, katra divsimt gramu - kurš tad tādu nēsās mājās? Un, kad bēga no stacijas, par tām vienkārši aizmirsa. Nebija laika padomāt...
Kad visurgājējs aizbrauca tālu prom, sagrautās pilsētas pasaule, cilvēku iebrukuma nobiedēta, pamazām sāka atdzīvoties, it kā negribētu pamanīt, ka Elza atstāta šeit.
Pa lietus un vēja sadangāto bruģi, kur starp plāksnēm izlauzās zāle, rindā aizskrēja pelēki zvēriņi - vesela ģimene, mazi un vēl mazāki, no sienas drupām slinki cēlās augšā sikspārņi, tuvojās viņu laiks - krēsla, viņi klusi riņķoja pār Elzu, it kā iesildoties pēc dienas snaudas. Uz sabrukušā akmens torņa parādījās vilka siluets, un Elza nodrebēja, atkāpjoties tuneļa ieejas ēnā.
Taču šīs īsās izbailes, kaut arī ātri pārgāja, Elzā radīja modrību, atziņu, ka nav neviena, kas viņu aizsargātu un ka viņai jākļūst tikpat uzmanīgai un klusai savās kustībās kā pārējiem pilsētas iedzīvotājiem.
Visprātīgākais bija ķerties pie lietas – līdz arheologu pārnākšanai pagatavot vakariņas un aizmirst, ka viņi devušies pie ienaidniekiem. Ienaidniekiem, kas nozīmēja, ka ir cilvēki, kas var pārspēt vismīļo un nervozo Fotiju van Kunu, kuriem vajag kaut kādus arsenālus vai dārgumus... Var pavadīt visu savu dzīvi izrakumos, atvērt daudzus apbedījumus vai atrakt vairākas mirušas pilsētas, bet tāpēc neapzināties, ka šiem objektiem var būt kāda cita vērtība, kas nav zinātniska. Pat redzot tos muzejā, zem stikla, maigi apgaismotus, uz samta, atceries tikai to reibinošo veiksmes sajūtu, kas pārņem, ja pēkšņi kā brīnuma solījums, starp akmens vai metāla gabaliem, parādās amforas kakls vai stikla trauks...
Arheoloģija, pēc iziešanas kosmosā, neizbēgami izmainījās. Ja uz Zemes tās objekts bija antīkā pasaule, nu, galējā gadījumā, viduslaiki, tad kosmoarheologiem nācās saskarties ar citādiem izrakumiem. Viņi izraka ne tikai senlietas uz apdzīvotām planētām, lai gan tas palika kā galvenais darbs, bet arī civilizāciju pēdas, kas bija sasniegušas pietiekami augstus tehnoloģiskās attīstības līmeni, to valstu galvaspilsētas, kuras gājušas bojā karos, kad masu kapos tika atrasti ložmetēji. Vēl pārsteidzošāk bija atklāt nožēlojamās un majestātiskās muzeja paliekas, kurās reiz citi arheologi pirms gadsimtiem atnesa, rūpīgi restaurēja un zem stikla uz samta maigā apgaismojumā izstādīja savas senās pasaules dārgumus.
Arheoloģija, lai arī ar zināmu kavēšanos, ieguva tehnoloģijas un instrumentus, kas ļāva paātrināt meklēšanu un izrakumu datēšanas procesu. Pat nelielai ekspedīcijai bija koka, metāla, kaula un akmens lokatori ar iespiešanās spēku līdz pat trīsdesmit metriem. Ekspedīcijā bija arī divi arheoroboti - mašīnas, kas pieradušas strādāt ne tikai ar lāpstu, bet arī ar otu, kuru ekstremitātes nesabojātu pat spalvu un kuru varēja paslēpt plašās vēdera konservācijas laboratorijas. Šiem robotiem nebija cenas. Viens no tiem, Hermess, bija pārbaudīts, uzticams, bet vecs un slinks, bet otrs - Ksilofāts, mūsdienu tehnoloģiju brīnums, - šausmīgi kaprīzs. Elza nezināja, ka Hermess gulēja sadragāts un salauzts ar akmeņiem, kurus viņam meta kalnieši, bet moderno tehnoloģiju brīnums gulēja zem klints izžuvuša strauta gultnē.