Arheoloģija būtībā ir optimistiska zinātne. Pat ja tā meklē pazudušo civilizāciju pēdas, tas nenozīmē, ka šīs civilizācijas izzudušas bez pēdām. Viņiem izdevās saplūst ar citām kultūrām, ģenētiski tās turpinājās cilvēcē.
Šeit viss bija daudz traģiskāk, lai gan maz ticams, ka daudzi toreiz saprata nāves galīgumu, to galīgumu, ko var radīt tikai ar savām rokām, kas nes savstarpējas iznīcības vēlmi un ko nevar sasniegt neviena epidēmija, neviena dabas katastrofa, jo aiz planētas nāves atradās tās paši izcilākie prāti, kuri gribēja iznīcināt tikai pusi Ar-A iedzīvotāju, pārliecībā, ka tieši tad otrā puse sāks dzīvot daudz labāk, ka citu cilvēku nāve varētu kļūt par laimes un labklājības avotu pārējiem. Tieši šī pārliecība, kas ir katra kara pamatā, izraisīja gan aizstāvju, gan pašu uzbrucēju nāvi.
Elza atrada gaiteni, kas veda prom no apdzīvojamajiem slazdiem, no pazemes nāves kazemātiem, viņai nācās iet garām noliktavām, kuras nevienam jau sen nebija vajadzīgas, bet bija tik rūpīgi izveidotas un tik izmisīgi apsargātas. Viņa ielūkojās atbalsojošajās zālēs, kur uz plauktiem rindās gulēja šāviņi un bumbas, telpās, kas bija pildītas ar patronu kastēm un citām garām šauteņu un ložmetēju kastēm. Patronas bija sabērtas kā graudi elevatorā - kaut ko varēja uzminēt pēc analoģijas, citu slepkavības līdzekļu mērķis palika noslēpumains. Lai gan tomēr cilvēka fantāzija ir diezgan elementāra. Jāizdomā līdzeklis, kā varētu aizmest nāvi tālumā. Lodes, ampulas, bultas, gāzes veidā - vienkārši aizmest, aizgādāt līdz ienaidniekam, lai viņš nomirst un tu paliec dzīvs. Un tāpēc, ka viņš būs miris, tu uzreiz jutīsies labāk.
Elza jutās nogurusi no šo nāves velvju apmēru neticamības. Acīmredzot uz planētas bija sakrājies pietiekami daudz ieroču, lai visus varētu iznīcināt reizes trīs. Bet zinātnieki turpināja izgudrot jaunus slepkavības līdzekļus; rūpnīcas turpināja tos ražot, bet noskūti pusaudži, pārbaudīja un izpētīja tos iedarbībā, bet gudri politiķi aprēķināja spēku līdzsvaru, pārliecībā, ka tikai nāves instrumentu palielināšana un pilnveidošana var saglabāt viņu varu pār citiem cilvēciņiem, par kuriem daudz vieglāk runāt pielietojot nodaļu, vadu, pulku un militāro apgabalu terminoloģiju.
Un tad Elza izdzirdēja šalkoņu. No kaut kurienes priekšā atskanēja šalkoņa. Elza sajuta, ka viņai seko.
Viņas jūtas bija tik saspringtas, ka viņa uztvēra bailes un modrību un saprata, ka šī tikšanās nebija nejauša. Ka šeit ir acis - nē, ne sikspārņu, žurku, vai kādu citu pazemes ļauno garu acis - bailēs bija apziņa. Intelekts.
Elza sastinga. Arī tas, kurš viņai sekoja, sastinga. Bija vajadzīga kaut kāda kustība, troksnis, izsauciens, lai nekustīgums izlauztos kustībā. Un Elza strauji pagrieza laternu pret to, kas viņai sekoja. Stars apžilbināja amļaku. Atspoguļojās dziļās bezprāta acīs. Vājās rokas noraustījās, lai aizsegtu acis. Amļaks kautrīgi un klusi atkāpās, pirms saprata, ka var aizbēgt... Viņa soļi mīksti un klusi aizdipināja pa koridoru.
Elza gāja uzmanīgi, aizturējusi elpu. Viņi ir tuvu. Viņi skatās uz viņu un gaida, ko viņa darīs. Elza pagrieza laternas staru, un tas apgaismoja dziļu nišu sienā. Pat neredzot amļakus, to klātbūtni varēja nojaust pēc smakas – asas muskusa smakas. Viņi bija saspiedušies šajā nišā, viņi nevarēja atkāpties tālāk. Viņi bija vairāki – droši vien liela ģimene. Priekšā bija tēviņš, kurš pirmais ieraudzīja Elzu. Viņš mēģināja ar sevi aizsegt pārējos un ņirdza zobus kā dzīvnieks, taču atņirgums neizdevās - amļakam bija pārāk cilvēciska mute, pārāk mazi un līdzeni zobi.
Aiz viņa muguras pārējie - desmit, piecpadsmit - nevar saprast, tā sajukušas viņu kājas un rokas. Skats bija dīvains un diezgan nepatīkams. Un Elza pat saprata, kāpēc. Viņi uzvedās kā dzīvnieki un patiesībā arī bija dzīvnieki. Ārēji līdzīgi cilvēkiem. Bez apmatojuma, kaili zilgani ķermeņi, gari sapinkājušies mati, cilvēciskas sejas. Bet acis - mirušas, bezjēdzīgas, teļa acis.
Mātītes spieda sev klāt bērnus, vecākie bērni šausmās lūkojās ārā no roku un kāju sapinuma.
-Ak Dievs, - Elza pie sevis negaidīti sacīja. - Nu, re cik tālu esat sevi noveduši!
Atbildot uz to, bija čaukstināšana, kustības, bērna pīkstēšana. Vīrietis mēģināja norēkties – sanāca sēkšana. Pēc tam klakšķināšana: a-mļak-a-mļak, a-mļak...
Ieraudājās mazulis. Tikai tad Elza saprata, ka daži amļaki ir asinīs. Un bērnam, kurš raud, ir asinis uz krūtīm un rokas. Elza nezināja, ka Prugs ir sašāvis bērnu. Viņa nolēma, ka amļakiem ir uzbrukuši vilki.
– Un jūs arī vēl karojat? - Elza pārsteigta jautāja. - Kas te gan notiek?..
Viņa nedaudz pagrieza laternas staru uz augšu, lai tas neapžilbinātu lamļakus, tad paspēra vēl vienu soli uz priekšu, pacēla roku, it kā apturot pretimnākošo tēviņa kustību, un notupās. Viņa papleta rokas.
- Redziet, - viņa klusi un laipni sacīja, - redziet, man nav nekā. Es tikai gribu palīdzēt...nevis jums, stulbie, bet šim te bērnam, jo viņš jums nomirs, ja es nepalīdzēšu, saprotiet, viņš nomirs, un viss...
Trīcēšana norima. Amļaki uzmanīgi klausījās viņā.
Turpinot runāt, Elza izņēma pirmās palīdzības paciņu, izvilka plāksteri, kolodija smidzinātāju, dezinfekcijas līdzekli.
- Galvenais, lai jūs man netraucējiet, - viņa teica.
Viņa atradās desmit soļu attālumā, un tagad vajadzēja gādāt, lai viņi nenobītos, kad viņa tuvosies. Viņa kādu laiku turpināja runāt, mēģinot ielikt savā tonī pārliecību par tiesībām tuvoties viņiem un palīdzēt. Un, nepārtraucot runāt, lēnām piecēlās un gāja.
Tas bija viskritiskākais brīdis. Elza zināja, ka jābūt gatavai, ja viņi visi uzbruks, bet tajā pašā laikā nevarēja par to domāt, jo amļaki, visticamāk, bija intuitīvi un viņas bailes nekavējoties pāries pie viņiem. Viņai bija jādomā tikai par to, kā varētu palīdzēt.
Tēviņš veica neveiklu un piesardzīgu kustību uz sāniem, palaižot Elzu garām. Viņa noliecās pār bērnu. Un tad pamanīja, ka arī māte ir ievainota. Mazulis un māte skatījās uz viņu ar mazu, vāju dzīvnieciņu lūdzošajām acīm.
Varbūt tas ir pat labi, ka arī māte ievainota. Vispirms varēs viņai pierādīt, ka var būt noderīga. Elza pacēla anestēzijas smidzinātāju, un viegls emulsijas mākonis vēsi pieskārās pāršķeltajam mātītes vaigam. Tā atlēca, iepīkstējās bērni. tēviņš draudīgi pavirzījās uz Elzu. Bet tad emulsija deva efektu. Mātīte sastinga, nedaudz pacēla brīvo roku, pieskārās vaigam. Tas bija saspringts, lēns, bet saprotams domu process. Viņi tomēr nav pārvērtušies gluži par zvēriem. Sieviete pēkšņi pastiepa Elzai raudošo mazuli.
…Elza jau rūpējās par savu trešo pacientu, kad izdzirdēja soļus gaitenī.
Tos izdzirdēja arī amļaki. Nobijās, sāka šņākt, atkal saspiedās kopā.
Elza pēc soļiem pazina Timofeju un pat saprata, cik viņš ir noguris un satraukts.
- Tim, - viņa klusi pasauca, zinot, ka skaņas alā aizskan tālu. - Nesteidzies. Nebiedē viņus. Tuvojies lēnām un tad apstājies desmit soļu attālumā no manis. Saprati?
- Sapratu, - sacīja Brauns.
Nils Olsens, uzzinājis, ka kuģis "Vacius" tuvojas sistēmai, nolēma pamodināt VaraijU, saprotot, kādu atvieglojumu šī ziņa tam sagādās.