Tālrunis ilgi atskaņoja zvana melodiju, Olsens jau grasījās nolikt klausuli, kad beidzot kāds miegains un dusmīgs pienāca klāt un teica, ka sardzes priekšnieks ir aizmidzis.
– Es ļoti lūdzu izņēmuma kārtā pamodināt sardzes priekšnieku. Informējiet viņu, ka viņu patraucēt uzdrošinājies Galaktikas centra konsuls.
- Man ļoti žēl, - skanēja atbilde, - bet sardzes priekšnieks lika viņu nemodināt, pat ja būtu zemestrīce, - atbildēja miegaina balss.
- Tad pasakiet viņam, tiklīdz viņš pamostas, ka Galaktikas centra konsuls ziņo, ka sistēmai tuvojas kuģis "Vacius" un ka es ar to esmu uzņēmis sakarus.
Runātājs nolika klausuli neatbildējis.
Konsuls atgriezās sakaru telpā, kur Jeļena Kazimirovna sarunājās ar kuģa radio operatoru, lai nepazaudētu uzņemto frekvenci. Protams, to labāk izdarītu instrumenti, bet pamēģini šo patiesību paziņot īstam radistam – viņš uzskatīs sevi par dziļi aizvainotu. Cilvēkiem, kuru darbs ir piesātināts ar automatizāciju, patīk uzsvērt šīs automatizācijas neuzticamību, lai gan viņi paši nepiekritīs strādāt bez šīs automatizācijas.
— Ko jūs nolēmāt, konsul? - "Vaciusa" kapteinis bija uz līnijas.
- Es mēģināju sazināties ar sardzes priekšnieku, - atbildēja Olsens, - bet viņš guļ. Šeit pamodināt nedrīkst. Es jau tāpat pārkāpu etiķeti.
- Etiķeti?
- Etiķetes ievērošana un ārkārtēja efektivitāte - īpašība, kas pazīstama visā Galaktikā un ir klanu lepnums.
- Modiniet, ko vēlaties. Runa taču ir par cilvēkiem.
- Protams, es jums piekrītu, - sacīja konsuls. - Tomēr pastāv vietējie noteikumi…
- Kur pazudusi "Brāzma"?
– Visticamāk, uz mūsu pašu sistēmas planētas Ar-A. Šim nosaukumam jābūt atlantā. Tomēr tas ir tikai pieņēmums.
– Ir kāds veids, kā to noskaidrot?
- Rīt apsardzes priekšnieks nopratinās aizdomās turamos.
- Tātad, sakari jāatliek līdz rītam? Līdz kuram laikam?
- Vai pusdienlaiks pēc vietējā laika jums būs piemērots?
- Man būs piemērots jebkurš diennakts laiks, jo esmu ceļā uz nelaimē nonākuša kuģa glābšanu. Varat droši mani pamodināt, pat ja es gulētu.
- Jūsu ironija tika novērtēta, - drūmi sacīja Jeļena Kazimirovna, lai gan konsula klātbūtnē operatoram nevajadzētu iejaukties sarunā. Bet Jeļena Kazimirovna sargāja lētticīgā un dažreiz naivā Olsena reputāciju un necieta, ja kāds grasās viņu aizvainot.
- Līdz saziņai, - sacīja Olsens. - Ceru, ka uz borta jums viss kārtībā?
- Esam izsēdinājuši pasažierus. Viņi mūs gaida uz desanta kutera. Tur var nebūt komfortabli, bet noteikti droši. Līdz saziņai.
Iznācis no sakaru punkta, Nils teica sievai:
- Kiska, es aiziešu pie astronautiem. Viņi noteikti ļoti uztraucas.
- Tu taču vari viņiem piezvanīt. Tagad ir dziļa nakts.
- Bet viņi ar prieku pamodīsies, - sacīja Olsens.
Viņš bija satraukts un apsēsts ar slāpēm darboties.
- Neiesaku, - sacīja Jeļena Kazimirovna.
- Bet tas taču tepat blakus - sacīja konsuls. - Burtiski pāris soļi.
- Tad uzvelc jaku, tagad no kalniem pūš. Premjera sieva man teica, ka šis vējš izraisa briesmīgas saaukstēšanās epidēmijas.
- Tās ir pasakas, kaķenīt, - sacīja Olsens.
Bet, lai nesatrauktu Jeļenu Kazimirovnu, jaku viņš uzvilka.
Viņš izgāja ārā. Viņš kosmonautus bija izvietojis parastā mājā, ko konsulāts speciāli šādiem gadījumiem izpirka, lai nemocītu apmeklētājus ar prestižo, bet dzīvei neērto jauno viesnīcu. Māja atradās tajā pašā kvartālā, apmēram divsimt metru attālumā no konsulāta.
Iela bija pilnīgi tukša. Tālumā dārdēja rati. Atskanēja zvaniņu džinkstēšana - no lielveikala kaimiņu ielā atbaidīja zagļus sargs.
Olsens gāja, skatīdamies zem kājām, lai neiekāptu peļķē vai samazgās, kas dažkārt joprojām tika izgāztas pa logiem tieši uz ielas, lai gan par to bija jāmaksā liels naudas sods.
lūk arī viesu nams. Virs ieejas zvaigznīte - Galaktikas Centra simbols. Olsens atmeta galvu — vienā no trīsstūrveida logiem dega gaisma. Viņš pagrūda durvis. Konsula nolīgtais apsargs mierīgi gulēja, sēdēdams uz grīdas un atspiedies pret sienu.
Viņš uzkāpa pa līkumotajām kāpnēm augšā. No apaļās zāles bija durvis, kas veda uz telpām, kurās gulēja astronauti.
Olsens neizpratnē apstājās. Tad klusi ierunājās:
- Ikviens, kas ir nomodā, atvainojiet?
Gandrīz uzreiz atvērās divas durvis, it kā istabu iemītnieki būtu gaidījuši viņa vizīti.
- Kas ir? - jautāja jaunais kosmonauts, ģērbies tā, it kā viņš nemaz nebūtu devies gulēt. - Ir jaunumi?
- Kuģis "Vacius" ir iznācis uz sakariem, - Olsens sacīja, ļoti atvieglots, jo bija rīkojies pareizi, ierodoties, - viņu gaidīja.
- "Vacius"? Tur ir komanda no Krionas, - sacīja Saliandri, kurš bija iznācis pa trešajām durvīm.
- Un kad "Vacius" būs šeit? Mums būtu labāk pāriet uz tā.
- Es vēl neko nezinu, - sacīja Olsens. - Goda vārds.
- Tad kāpēc mēs stāvam šeit? - teica pirmais inženieris. - Nāciet pie mums.
Olsens ienāca istabā. Izrādījās, ka tur sēdēja vēl pieci cilvēki. Neskatoties uz nogurumu un to, ka visu dienu bijuši aizņemti kosmodromā, cenšoties salabot raidstaciju, apkalpe, kas bija pazaudējusi kuģi, negribēja gulēt.
– Kur atrodas "Brāzma" jau zināms? - jautāja otrais palīgs.
- To uzzināsim rīt, - sacīja Olsens. – Rīt VaraijU no rīta sāks pratināt aizturētos. Viņš ir gudrs cilvēks, un viņam ir pilnīgs valdības atbalsts.
Šajā brīdī atskanēja dobjš būkšķis, tā ka nodrebēja māja un nošķindēja glāzes uz galda.
Ko tādu Olsens jau bija piedzīvojis - kad bija zemestrīce. Bet viņš zināja, ka vietējās mājas ir piemērotas šādiem gadījumiem. Ielejā, ziemeļos, viņam bija jāapmeklē pilsēta pēc spēcīgas zemestrīces. Dažas ķirbju mājas gulēja uz sāniem, bet neviena māja nebija sabrukusi.
Saliandri piegāja pie loga.
- Tas bija ļoti tuvu, - viņš teica. Viņš izliecās, mēģinot saskatīt, no kurienes cēlies troksnis. Tad viņš pagriezās un teica: - Es domāju, ka tur ir ugunsgrēks. Uguns. Pavisam netālu. Paskatieties.
Olsens pieskrēja pie loga. Dega viņa māja. Māja izskatījās dīvaini, kā ola, no kuras izšķīlies cālis, kas izknābies cauri čaumalas augšdaļai. Un no plašās atveres gāzās biezi dūmi un izlauzās liesmas.
Jeļena Kazimirovna, par laimi, gandrīz nebija cietusi. Kad Olsens aizgāja, viņu pārņēma nemiers: kā viņam vienatnē naksnīgajā ielā klājas? Pie viņa izklaidības. Viņai šķita, ka Nils apmaldījies un viņam uzbrukuši laupītāji ... Un Jeļena Kazimirovna, uzmetusi apmetni, izmetās ārā no mājas, izskrēja uz ielas un devās uz māju apmeklētājiem. "Pajautāšu sargam apakšējā stāvā, vai viņš atnāca," viņa sevi pārliecināja, "un tūlīt atgriezīšos." Tas, ka viņa pati naktī izgājusi ārā, viņu nesatrauca. Daudzajos kopdzīves gados viņa pieradusi, ka ar viņu nekas nenotiek – visas nepatikšanas un pārsteigumi notika ar Nilu.
Viņa atradās piecdesmit soļu attālumā no mājas, kad atskanēja sprādziens.
Ar gaisa viļņa sitienu Jeļena Kazimirovna tika uzmesta uz ietves, un, tā kā kritiens bija negaidīts un sāpīgs, Jeļena Kazimirovna nesaprata, kas noticis - viņai šķita, ka uzbrukuši bandīti, tāpat kā tam nelaimīgajam arheologam, un iesituši viņai pa galvu. Tāpēc krītot, viņa aizsedza galvu ar rokām, izvairoties no nākamā sitiena.
Nekas nenotika. Dārdiens apklusa, un tad viņa sadzirdēja aiz muguras sprakšķošu skaņu, kas pieauga spēkā, it kā kāds strauji lauztu mazas nūjiņas — tūkstošiem nūjiņu.