Jeļena Kazimirovna apsēdās un atskatījās. Dega viņas māja.
Mājas augšdaļa bija kaut kur pazudusi, un no olas līda dūmu mākoņi, kuros kā velni lēkāja liesmu mēles.
- Ak Dievs! - viņa skaļi teica. – Kāda laime, ka Nils aizgāja pie pilotiem.
Viņa piecēlās un paberzēja savu sasisto ceļgalu. Kaimiņmājās logi vaļā, ārā izliekušās miegainas galvas. Māja nodega ātri, tā bija veca, ķirbja koka konstrukcijas bija izžuvušas. Ģipša gabaliņi krita nost un nokrita uz bruģa, un likās, ka milzu ola acu priekšā sadrūp.
Jeļena Kazimirovna negāja atpakaļ uz māju, bet steidzās tālāk, pie pilotiem - ko viņai vienai darīt tajā ugunsgrēkā? Un pēc dažiem soļiem satika savu vīru un pilotus, kuri skrēja viņai pretī.
- Ļena! — Olsens no tālienes iekliedzās. - Tu paspēji! Paldies…
Viņš ieraudājās un apskāva viņu, bet piloti skrēja tālāk, gribēja dzēst uguni, bet tas bija neiedomājami, un pat ugunsdzēsēji, kuru rati ieradās diezgan ātri, neko nevarēja uzsākt. Ugunsdzēsēji nogaidīja, kamēr māja nodegs, lai pārlietu ar ūdeni gruzdošo baļķu un apmetuma kaudzi.
Drīz vien ieradās arī dažādas pilsētas amatpersonas. Notikums bija tik neparasts, ka nācās pārkāpt etiķeti. Viņa majestāte karaspēka komandieris ieradās oficieru grupas pavadībā. Komandieris bija satraukts un pat dusmīgs. Pēdējās dienās viņš bija zaudējis autoritāti, jo kuģa nolaupīšana izdarīta ar viņam padotās kaujas mašīnas palīdzību, un joprojām nevarēja atrast transportlīdzekļa apkalpi, kura bija iekritusi kā ūdenī. Viņš pavēlēja arestēt visus militāro transportlīdzekļu parka vadītājus, taču tas, protams, nelīdzēja, lai gan spīdzināšanas laikā - un spīdzināšana joprojām bija parasta Pe-U pratināšanas metode - viņi bija gatavi atzīties par jebko.
VaraijU, neskatoties uz agro stundu un steidzamību, ar kādu viņš ieradās, bija ģērbies pilnā formastērpā - acīmredzot saprata, ka ugunsgrēka vietā būs augstas pakāpes. Aiz viņa nāca apsargi, apmēram piecdesmit cilvēki, un VaraijU pavēlēja norobežot kvartālu un nevienu nelaist pie nodegušās mājas. Viņa eksperti nekavējoties sāka vest prom vēl gruzdošos baļķus, jo VaraijU bija pārliecināts, ka sprādziens un ugunsgrēks nav nejaušība, to izdarījusi tie Pruga BrendijU līdzdalībnieki, kuri nevēlējās, lai strādātu rācija un uzturētu sakarus ar "Vaciusu". Viņš atvainojās, ka nebija atbildējis uz Olsena pirmo zvanu, un teica, ka sodīs savu sekretāru. Bet tas neko nemainīja, un Olsens viņam tā arī pateica.
No mājas nekas nebija palicis pāri, un Olsenam visvairāk bija ļoti žēl etnogrāfisko kolekciju, ko viņš šeit bija vācis daudzus gadus, kā arī savu rokrakstu. Tos vairs nekad neatgūt. Un viņa darba bojā ejā bija dziļš apvainojums saprātam, jo tie, kas sarīkoja sprādzienu, vismazāk domāja par tādiem abstraktiem sīkumiem kā konsula Olsena saprāts vai viņa manuskripti.
Jeļena Kazimirovna uzvedās kā karaliene, un pēc viņas sejas varēja pieņemt, ka runa iet par tīro nieku - pazaudētu piespraudīti. Viņai bija divas reizes jāatbild uz jautājumiem. Sākumā viņu ilgi iztaujāja VaraijU, kurš interesējās, vai kāds nav ienācis mājā, jo spridzeklis taču jāienes, jāuzstāda un jāpaslēpj. Tad tos pašus jautājumus uzdeva krāsaini ģērbies ģenerālis no Viņa Varenības svītas. Attiecības starp Viņa Varenību un sargu priekšnieku atstāja daudz ko vēlēties, un tas bija saprotams - otrs nopietnais incidents trīs dienu laikā, pat trešais, ja pieskaita arheologa pazušanu. Un noziedznieki pilsētā jūtas pilnīgi mierīgi, it kā baudīdami aizsardzību ļoti augstās sfērās. Attiecīgi Viņa Varenība pieņēma, ka kalniešu apsardzē ir savi cilvēki, kas viņu atbrīvoja no atbildības par notikumiem, bet VaraijU visā vainoja armiju.
Kopumā nonāca pie secinājuma, ka bumba tikusi novietota vai nu zem mājas apakšas, vai arī apakšējā stāvā, kur varēja iekļūt ikviens; konsuls un Jeļena Kazimirovna naktī palika vieni, un māju neviens neapsargāja. Un, izejot no mājas, konsuls aizmirsa aizslēgt durvis - viņš bija tik izklaidīgs. No viņa iziešanas līdz Jeļenas Kazimirovnas aiziešanai pagājušas piecpadsmit minūtes – pietiekams laiks aizdedzināšanai.
- Mani uztrauc kaut kas cits, - sacīja VaraijU, pieliecot savu aso degunu pret konsulu un saskaņā ar etiķetes likumiem skatoties uz viņa krūtīm. - Viņi ļoti precīzi izvēlējās laiku. Tūlīt pēc tam, kad sazinājāties ar kuģi. Kam jūs par to pastāstījāt, ja neskaita manu sekretāru?
- Nevienam.
– Sekretāru es aizturēju, un tagad viņš tiek nopratināts. Bet jūs taču pateicāt pilotiem, vai ne?
- Nē, tas ir izslēgts, - atbildēja Olsens. - No brīža, kad es viņiem pateicu, līdz ugunsgrēka sākumam pagāja tikai kādas piecas minūtes, ne vairāk.
- Paliek telefona centrāle, - domīgi sacīja VaraijU. - Esmu spiests jūs atstāt...
Viņš pagriezās un, neatvadījies no Viņa Varenības, aizsteidzās uz savu mašīnu.
Sākās rītausma. Melnas sodrēju pārslas, ko sacēla pārspīlēti rosīgie sargi, laiski griezās gaisā. Pusģērbušies un pārbiedētie kaimiņi, kuri stāvēja klusi sarunājoties aiz aizžogojuma, sāka izklīst pa savām mājām. Ugunsdzēsēju rati, izrotāti ar dzelteniem pūķiem, savāca katlus, lai atstātu ugunsgrēka vietu. Viņa Varenība vēlreiz izteica līdzjūtību Olsenam un viņa sievai par bēdām, kas viņus piemeklējušas, un paziņoja, ka tajā pašā dienā par notikumu uzzinās premjerministrs un noteikti kompensēs kunga konsula izdevumus. Konsuls pieklājīgi pateicās par uzmanību – viņa izdevumus vairs nekompensēs neviens.
Vecais karotājs KraijU, kurš palika pēc Pruga pavēles, pavadīja neērtu, aukstu un drūmu nakti. Viņš apmetās ēkas otrajā stāvā, no kura virs laukuma pacēlās desmit metru augsts, robains stūris. No turienes ieeja pazemē bija redzama kā melns plankums. Tas bija tālu, tūkstoš soļu, bet tuvākas uzticamas pajumtes nebija.
Viņam bija auksti, turklāt lejā vairākas reizes garām aizgāja vilku bars. Tie bija lieli, spēcīgi dzīvnieki. KraijU nevēlējās, lai tie viņu pamanītu.
Kad no rīta viņš ieraudzīja, ka arheologi ir iznākuši no pazemes, viņš nekavējoties paziņoja par to kuģim. DrokU atbildēja, ka karotāji jau izbraukuši.
Arheologi nakti pavadīja amļaku sabiedrībā.
Līdz ar rītausmu jaunie paziņas pameta tuneli.
- Cilvēce nav vientuļa,- sacīja Levins, vērodams amļakus, kā tie uzmanīgi skatīdamies apkārt, lien ārā no tuneļa un izklīst pa drupām. Mēs apaugam ar radiniekiem.
Fotijs van Kuns paskatījās debesīs cerībā ieraudzīt kuģa zvaigzni, taču neko neredzēja. Viņš paskatījās uz mazuli ar pārsieto un ieģipsēto roku un pat pastiepa pret viņu roku, pavirpinādams ar pirkstiem, pateica "gu-gu!", uzskatot, ka visiem mazuļiem patīk, kad Fotijs van Kuns liek viņiem "gu-gu". " Mazulis iepīkstējās, māte sašutusi kaut ko nomurmināja.
Viņi izgāja atklātā vietā, šeit amļaki sāka neatlaidīgi skaidrot Braunam, kurš tika uzskatīts par cilts vadoni, ka viņiem pienācis laiks ķerties pie kaut kādām savām lietām.
- Esi uzmanīga ar viņu, - Elza teica mazuļa mātei. - Būtu jauki, ja tu viņu man atnestu arī rīt.
Elza sāka rādīt zīmes, ka mazulis jāatved uz pārsiešanu, māte, protams, neko nesaprata un aizvilka abus bērnus uz koku saaudzi, kas auga kalnā pilsētas vidū. Pārējie, neatskatoties, aizskrēja viņai pakaļ.
- Mums par viņiem jāparūpējas, - sacīja Fotijs. - Tas ir mūsu pienākums.
- Fotij, atliksim labdarību uz labākiem laikiem, - Timofejs nopietni sacīja. - Nes šurp kastes ar patronām.
Viņi ielādēja visurgājējā ieročus, kas bija atrasti un pārbaudīti naktī pazemē. Ieroči bija ārkārtīgi labi saglabājušies, jo tie, kas slēpās pazemē, mēdza ar tiem rīkoties ļoti saudzīgi.