Tas nenozīmē, ka arheologi plānotu nogalināt Pruga karotājus. Viņiem bija cits plāns - nokļūt uz 'Brāzmas" pirms bandīti devušies meklēt arsenālu, un sacelt tādu troksni, ka viņi nevarētu atstāt kuģi.
Cik ilgi viņi plānoja šo aplenkumu, viņi paši nevarēja pateikt, bet paredzēja aizkavēt ienaidnieku, līdz ieradīsies palīdzība. Jebkurā gadījumā tam vajadzētu būt stundu, ārkārtējā gadījumā dienas jautājumam.
Viņi sasēdās visurgājējā tieši tad, kad VoseņU visurgājējs jau bija devies uz pazemi. Un, ja viņi būtu pakavējušies vēl desmit minūtes, tad notikumi noteikti būtu uzņēmuši pavisam citu pavērsienu.
Ja kāds varētu paskatīties uz pilsētu no putna lidojuma, viņš redzētu, kā viens no visurgājējiem lēnām virzās prom no pazemes, otrs tai tuvojas.
Kamēr uz Ar-A ilga šis rīts, Pe-U galvaspilsētā tas jau bija pārvērties par dienu.
Bezgalīgi noguris Olsens kopā ar pilotiem devās uz Zinību skolu. Zinību skolā elektronikas nodaļā bija apsolītas ierīces, ar kurām varēs atjaunot sakarus.
- Nu, labi, - Olsens sacīja, strīdēdamies ar sevi, - pieņemsim, ka viņi zināja, ka man konsulātā ir sakaru raidstacija. Un Prugs, līdz galējībai apdomīgs, pavēlēja uzstādīt spridzekli... Iespējams?
— Iespējams, — Saliandri atbildēja, — bet kāpēc viņi jūs neuzspridzināja jau pašā sākumā? Kā viņi zināja, kurā brīdī jūsu stacija sazināsies ar kosmosu? Nē, tavam VaraijU ir taisnība – jāmeklē telefona centrālē. Viņiem nebija daudz laika, bet pietiekami. Pilsēta ir maza.
Zinību skola bija divas reizes lielāka par pārējām. No tās stiepās laboratoriju zemās betona ēkas.
Zem ķirbja sāna viņus jau gaidīja Zinību skolas profesori zilās togās ar robainu augsto zināšanu zīmi. Profesoriem šajā ceremonijā nebija ko darīt, taču pats fakts, ka Kosmosa flote griežas pēc palīdzības Zinību skolā, bija simbolisks akts. Zinību skola bija viens no stingrākajiem Galaktikas centra sabiedrotajiem. Nebūdama klans, viņa jutās kā jauna veida klans - klans bez ģimenes saitēm, un Zinību skolai arheologa, kas bija tās viesis, pazušana bija dziļš apvainojums.
- Kas tas? - viens no pilotiem jautāja. - Mums nav laika svinīgām sapulcēm.
- Nē, - sacīja Olsens, kurš vislabāk saprata, kas notiek. - Bet, ja būsim pacietīgi, dabūsim visu, kas mums nepieciešams.
Zinību skolas pavēlnieks, kura sirmās savītās ūsas, par lielāko pilotu izbrīnu, gandrīz sasniedza grīdu, vecs Olsena draugs, viņu sagaidīja atplestām rokām. Viņš šņukstēja un neslēpa asaras. Viņš bija īsts vīrietis – tikai sievietes slēpj asaras. Olsenam arī nobira asara. Kā viņš vēlāk paskaidroja pilotiem, viņš to darīja tikai, lai ievērotu etiķeti, bet patiesībā tas bija liels atvieglojums - kad var paraudāt uz pleca cilvēkam, kurš saprot tavu bēdu dziļumu un dalās šinīs bēdās.
Tad ar veselu procesiju, kas ļoti atgādināja bēres, tikai bez mirušā, viņi devās uz laboratoriju.
Piloti bija diezgan pārsteigti, redzot bagātības, kas tika glabātas bez vajadzības, rēķinoties ar nākotnes atklājumiem un nākotnes vietējiem Ņūtoniem. Pat Olsens nezināja, ko zinātniekiem izdevās uzkrāt savās noliktavās. Un, kamēr Olsens, vaimanājošo profesoru ielenkumā, stāstīja par katastrofas apmēriem, kas piemeklējis gan viņu personīgi, gan vietējo filoloģiju un etnogrāfiju, piloti kā zēni rotaļlietu veikalā izmisīgi un ar arvien lielāku optimismu ņēmās pa viesmīlīgi atvērtajām noliktavām.
Kad pēc trim stundām Olsena pārslogotā mašīna skolas tvaika grabažas pavadībā traucās uz kosmodromu, triumfējošais Pisarenko, otrais palīgs, sacīja konsulam:
- Vai mēs to salabosim? mēs no šiem materiāliem uztaisīsim trīs jaunas sakaru stacijas.
"Vacius'' kapteinis Invuke pēdējo stundu laikā bija izžuvis vēl vairāk. Sakari ar Pe-U bija pārtrūkuši, un visi mēģinājumi izsaukt planētu ne pie kā nenoveda. Viņš sapulcināja savus palīgus un kuģa stūrmaņus uz tiltiņa.
- Galaktikas centra konsulam, ar kuru es runāju, ir aizdomas, ka kuģi 'Brāzma'' nolaupītāji aizveduši uz šajā pašā sistēmā esošo planētu Ar-A. Viņš gan nav pilnībā pārliecināts. Pēc šī ziņojuma, nezināma iemesla dēļ, savienojums pārtrūka.
Kapteiņa palīgi un stūrmaņi sēdēja nekustīgi, izstiepušies zemajos krēslos. Neskatoties uz to, ka krioniešiem patika visiem paziņot, ka viņi nicina noteikumus un viņiem ir sveša etiķete, ikdienā pie viņiem valdīja visstingrākie uzvedības noteikumi, kurus viņi vienkārši nepamanīja un pat noliedza to eksistenci. Tāpēc neviens no stūrmaņiem (izņemot otro) un palīgiem nekad nevēra muti, kamēr kuģa kapteinis viņam to nebija atļāvis.
Viņi sēdēja nekustīgi kā statujas, savās identiskajās pelēkajās uniformās ar sievu izšūtām Kosmosa flotes zīmotnēm, viņi sēdēja zem planētas dižāko kapteiņu portretiem, vienlīdz kārni, nopietni un pat drūmi.
- Mums ir divas iespējas: mainīt kursu un doties uz planētu Ar-A vai turpināt lidot uz planētu Pe-U. Es uzskatu, ka šādos apstākļos mums jāturpina virzīties uz planētu Pe-U, mēģinot atjaunot ar to sakarus. Kuģa aizlidošana uz planētu Ar-A pašlaik ir tikai neapstiprināts pieņēmums. Otrā sakaru kļūme tik īsā laikā liecina par ļauniem nodomiem uz pašas planētas Pe-U. Tāpēc pastāv draudi mūsu biedru dzīvībām. Tāpēc es iesaku pagaidām saglabāt kursu uz planētu Pe-U. Ceru, ka esmu izteicies īsi un vienkārši, un, ja kādam ir iebildumi, un es ceru uz iebildumiem un strīdiem, tad lūgšu tos izteikt ar visu mums raksturīgo skarbumu. Lēmums ir jo nopietnāks, jo, iespējams, mums, civilajam kuģim, nāksies ... karot.
Kapteinis apklusa un klusēja tieši trīs minūtes, jo, protams, neviens neiedomājās kapteinim iebilst. Viņi visi bija īsti demokrāti un nicināja etiķeti un nosacījumus, un tāpēc bez nosacījumiem un neskaidrībām piekrita savam kapteinim. Pretējā gadījumā šis kapteinis būtu bijis nekavējoties jāpazemina amatā.
Trīs minūtes vēlāk sanākušie piecēlās, paklanījās kapteinim, paklanījās dižo kapteiņu portretiem un atstāja kapteiņa tiltiņu.
Andrejs pamodās, pielēca kājās, nomazgājās, iedzēra ūdeni no nelielā krāna, kas atradās salonā. Šausmīgi gribējās ēst.
Viņš tagad labprāt saceltu pamatīgu skandālu pa visu kuģi, taču lieliski saprata, ka neviens šo skandālu nesadzirdēs.
Un vispār, cita starpā, viņam šis notikums bija pamatīgi apnicis.
Viss varētu šķist bērnu spēle, ja tas nenogalinātu cilvēkus. Bet Prugam tas viss šķiet pilnīgi godīga spēle – viņš nejūtas kā noziedznieks vai slepkava. Ja runājam par civilizāciju bērnību, tas ir redzams ne tikai ekonomiskajos un sociālajos likumos, bet arī katra indivīda psiholoģijā. Katrs akmens laikmeta cilvēks ir tikai bērns, lai cik viņam būtu gadu. Un viņam ir bērnišķīga reakcija. Vajag taču izdomāt - veltīt savu dzīvi vēlmei kļūt par karali! Un pēc tam? Tronī nomirt? Vai tas būtu ērtāk nekā krēslā bez kroņa?
Bet tā, viņš sev stāstīja, nav grūti attaisnot jebkuru primitīvu ļaundarību. Nē, viņš sev teica, izskaidrot. Attaisnot vai ne, nav mūsu uzdevums. Mūsu uzdevums ir izskaidrot un, izskaidrojot, novērst briesmas. Lai gan, iespējams, izņemot vienu neveiksmīgu atgadījumu, kura dēļ Andrejs tika izslēgts no lidojuma apkalpes, viņš vēl nebija nonācis situācijās, kurās būtu tik bezpalīdzīgs.
Un tieši šajā izsalkušā Andreja skumjajā prātošanās brīdī noklikšķēja slēdzene un ienāca DrokU. Gluži kā savā kajītē. Mierīgi un pārliecināti.
- Man ar jums jāparunā, - viņš teica kosmolingvā.