- Kā jūs zināt Galaktikas valodu? - Andrejs jautāja.
- Es iemācījos, - DrokU attrauca.
- Jūs esat bijis Galaktikas centrā?
- Praksē, administratīvās vadības kursos, - DrokU teica, - bet, godīgi sakot, man nav nācies runāt jau ļoti ilgu laiku. Četrus gadus pavadīju kalnos un pēdējo gadu blakus Prugam galvaspilsētā. Praktiski kļuvu par mežoni.
– Jūs esat dīvains cilvēks. Kas jūs esat?
- Jums man jānotic. Arī man nācās slēpties, līdz pārliecinājos, ka ar jums ir vērts uzsākt darīšanas. Mans stāvoklis ir daudz bīstamāks nekā jūsējais. Ja viņi uzzinās, ka es šeit runāju ar jums, Prugs mani tūlīt nogalinās. To es jums garantēju.
- Kas tad jūs esat?
– Esmu cienījamā pilsētas galvaspilsētas apsardzes priekšnieka VaraijU vietnieks. Mans vārds jums neko neizteiks, tāpēc varat mani turpināt saukt par DrokU.
– Ko jūs darījāt pie Pruga?
- Redziet, cik vilinoši ir pratināt, - DrokU pasmaidīja. Viņa kustībās, izskatā bija zināms slinkums, taču tas izpaudās no spēku pārpilnības, no spējas ātri savākties un pārvērsties par muskuļu kamolu. – Nepilnu trīs minūšu laikā jūs kļuvāt par izmeklētāju. Atbildu uz jūsu jautājumu: Prugs jau ilgu laiku mūs ir mulsinājis. Viņš ir spilgtākā un enerģiskākā figūra kalnos. Nolēmām iefiltrēt savu cilvēku, lai tas vienmēr būtu Pruga tuvumā. Man nācās kļūt par šādu cilvēku.
- Un jūs gribat iestāstīt, ka nepamanījāt, kā viņš plāno sagrābt kuģi.
- Mēs neesam visvareni. Viņš izrādījās viltīgāks. Šoreiz. Bet viņa triumfs ir īslaicīgs. Jūs to ziniet labāk par mani.
- Man ir grūti noticēt, - sacīja Andrejs.
Droku piecēlās:
- Es nevaru vienmēr jums palīdzēt. Es arī gribu dzīvot. Bet varbūt rīt kaut ko izdomāsim. Galvenais ir tas, ka viņi nepaspēja iekļūt arsenālā. Kā jums šķiet, mums drīz nāks palīgā kuģis?
- Pajautājiet kaut ko vieglāku, - sacīja Andrejs.
- Ar labunakti. Domāju, ka drīzumā būšu vajadzīgs Prugam.
- Mirklīti, - sacīja Andrejs. - Ja jūs tiešām esat tas, par ko uzdodaties, kāpēc neneitralizējat Prugu?
- Es nevaru viņu nogalināt, man tas nav atļauts.
- Es nerunāju par slepkavību. Acīmredzot ir arī citi veidi.
- Ko jūs tagad darīsiet?
- Ņemšu vērā jūsu padomu. Un nesteigšos. Es uzskatu, ka tagad galvenais ir neļaut viņam nogalināt kādu no arheologiem. Kas attiecas uz arsenālu, lai viņš ņem visu, ko vēlas. Viņš neko nepaspēs izmantot.
DrokU pasmaidīja. Viņam bija novīlēti zobi, kā jau kalnietim pienākas.
- Jūsu arheologi ir izsekoti. Viņi ļāva sevi vadīt kā vistas. Prugs atstāja pilsētā mednieku, un arheologi viņam parādīja arsenālu. Tagad VoseņU aizsteidzies uz turieni, lai nopelnītu sev slavu un dzīvību.
- Un dzīvību?
- Protams. Prugam viņš vajadzīgs tikai priekš Pe-U, bet tad ...tad viņš netīšām noslīks. Viņš ir svešinieks. Un viņš var izpļāpāties, lai izglābtu savu ādu.
"Man viņa nav žēl'', Andrejs nodomāja. "Man būtu jābūt humānam, man būtu jāmīl visi – tā ir Galaktikas lielā gudrība – cilvēka dzīvības vērtība un svētums. Bet es gribu, lai VoseņU nomirst".
- Jums nav viņa žēl, - DrokU apstiprinoši teica. - Jūs domājat, ka viņš nogalināja jūsu sievieti.
- Vai tad tas tā nav?
- Manis tur nebija. Varbūt to izdarīja kāds cits no Pruga cilvēkiem. Es aizeju, kolēģi. Prugs pamodās. Viņš ir nervozs. Viņš ir sasmēķējies. Nervi trīc. Es aizslēgšu durvis, jo kāds, iespējams, būs redzējis mani šeit ienākam.
DrokU viegli piecēlās.
- Pagaidiet, - Andrejs teica, - nezinu, kāda veida nāve ir vieglāka, bet man jāsaka, ka visi jūsu gūstekņi ir bēdīgā stāvoklī. Es spriežu pēc sevis.
- Un kas noticis?
- Vakar neviens neiedomājās mūs pabarot. Un šodien, šķiet, arī ne.
- Traks var palikt! — DrokU iesaucās. Viņš bija patiesi pārsteigts. Viņš arī bija aizmirsis, ka cilvēkiem ik pa laikam vajag ēst.
- Ejam, - viņš teica. - Ejiet pa priekšu.
Viņi izgāja koridorā, un DrokU ātri aizveda Andreju uz kambīzi.
Kambīze bija tukša.
- Ņemiet visu, kas jums nepieciešams, - DrokU teica, - un nekavējoties uz savu kajīti. Ja jūs pieķers, jāatbild būs man. Bet es nevaru ilgāk uzkavēties.
Un viņš ātri aizgāja.
Andrejs nogaidīja, līdz apklusa viņa negaidītā sabiedrotā soļi. Tad uzmanīgi nolika savu ieguvumu atpakaļ vietā. Badā viņš nenomirs.
Tagad viņam nācās nemanītam ielavīties bibliotēkā. Viņš cerēja, ka šī kuģa telpa BrendijU klana pārstāvjus neinteresē.
Ieeja bibliotēkā bija no gaiteņa, bet bija arī otrās durvis, kas savienoja to ar kopkajītes telpu. Šīs durvis nekad netika izmantotas, un, kā Andrejs pamanīja, tām priekšā bija aizstumts dīvāns, kas bija nobīdīts malā, lai atbrīvotu vietu Pruga tronim.
Gājiens uz bibliotēku beidzās labi. Andrejs uz pirkstgaliem šķērsoja istabu un piespieda pie durvīm ausi.
Sabiedrotā parādīšanās viņam šķita pārāk negaidīta, un viņš ļoti gribēja zināt, par ko DrokU runās ar Prugu. Gribējās uzticēties DrokU – vienmēr gribas kādam uzticēties, ja nav pietiekami daudz sabiedroto. Bet lētticība var izmaksāt dārgi.
Andrejs bibliotēkā ieradās laikā. DrokU runāja ar BrendijU mantinieku. Un saruna bija negaidīta.
Kad apatūras daļas izkrāva no automašīnas un aiznesa visu to uz dispečeru telpu, piloti bija trokšņaini kā puikas, un Olsens domāja, ka viņi vēl patiešām ļoti jauni - uz pusi jaunāki par viņu. Viņiem tagad starp lidojumiem būtu jāspēlē futbols. Viņi bija pārliecināti, ka tuvāko stundu laikā salabos staciju, un šis uzdevums viņus pasargāja no visām citām problēmām, no kurām nevarēja novērsties pats Olsens.
No Zinību skolas ar tvaika mašīnu ieradās arī vietējie tehniķi, tāpēc Olsenam bija nepārtraukti jārunā, jo pilotiem bija nepieciešama tehniķu palīdzība un viņš visu laiku tulkoja.
Piloti izmantoja bojāto salauztā raidītāja korpusu un dažas atlikušās detaļas un sāka montēt jaunu iekārtu. Viņi apgalvoja, ka raidītājs darbosies ne sliktāk kā konsula bojā gājusī iekārta.
Kosmodromā ik pa laikam parādījās ciemiņi.
Vispirms ieradās Visgudrais Zināšanu skolas vadītājs. Viņš vēlējās pārliecināties, vai darbs norit labi un viņa tehniķi ir noderīgi, kā arī vēlējās vēlreiz izteikt līdzjūtību Olsenam. Pirms viņš paguva doties prom, parādījās lauka virtuve, īsta armijas lauka virtuve, līdzīga vecam katafalkam, tikai rotāta ar ziediem. Ēšanas rituāls vietējā armijā bija ļoti sarežģīts, un nometnes virtuves klātbūtne katafalka formā un ziedos bija neatņemama rituāla sastāvdaļa. Pavāri, kas ieradās katafalkā, bija ļoti sarūgtināti, ka piloti, neievērojot rituālus, aprija visus gardos virsnieku ēdienus. Olsens centās par visiem, taču, protams, viņš nevarēja glābt situāciju, un armijas pavāru atmiņā Kosmosa flotes piloti palika kā ārkārtīgi slikti audzināti cilvēki.
Pēc tam ieradās pats Viņa Varenība. Viņš ieradās ar bruņumašīnu, īsi paklanījās un apstaigāja nopostīto dispečeru torni. Tad tikpat pēkšņi aizgāja, atstājis piecus ar šautenēm bruņotus karavīrus. Karavīri sastājās ap perimetru vietai, kur notika uzstādīšana, un sastinga. Olsens paskatījās uz viņiem ar zināmām bažām, un viņa bailes vēl saasināja VaraijU, kurš ieradās pēdējais.
- Kāpēc ir šitie? - viņš jautāja Olsenam. - Man tas nepatīk. Pateikt kāpēc?
Viņš izskatījās kā liels putns ar knābi, kas pamanījis lapsu, kas lavās ligzdas virzienā, un ir ļoti nomākts šādas zemiskas uzvedības dēļ.
- Kāpēc? - Olsens jautāja.