– Tāpēc, ka Prugam bija kaujas mašīna. Bet visas kaujas mašīnas pieder armijai. Es gribētu noķert un nopratināt to, kurš Prugam iedeva kaujas mašīnu.
- Kas jauns? Telefona centrālē kaut ko uzzinājāt?
- Es viņus arestēju. Visu nakts maiņu, - VaraijU vienkārši atbildēja. - tagad ar viņiem runā mani cilvēki. Domāju, ka drīz viss būs zināms.
Kā ar pārējiem aizdomās turamajiem? Vai mēs varam precīzi pateikt, uz kurieni aizlidoja kuģis?
- Visticamāk, tas ir uz Ar-A, - VaraijU domīgi sacīja. - Visticamāk. Lai gan neizslēdzu arī citus variantus.
- Tādi ir?
VaraijU paraustīja plecus.
- Ir cerība salabot staciju? - jautāja VaraijU, skatīdamies uz pilotiem. Viņi rosījās dispečeru telpas otrā stāva drupās.
- Sola to izdarīt drīz, - sacīja Olsens. – Zinību skolā mums iedeva ļoti svarīgas detaļas.
- Viņiem tādas bija?
- Viņi gatavojās būvēt paši savu Galaktisko sakaru centru, taču savus nodomus nereklamēja.
- Bet es neko nezināju, - sacīja VaraijU un noplātīja rokas. - Tātad, es slikti daru savu darbu. Ir pienācis laiks mani triekt prom.
- Jums vajadzētu priecāties, - sacīja Olsens. – Jūs vienmēr esat bijis jaunā piekritējs.
- Bet ir jāseko līdzi jaunajam. Vairāk nekā vecajam.
- Tagad mums ir problēmas arī vecā dēļ.
- Rīt būs jaunā dēļ, - ar pārliecību sacīja VaraijU. - Jaunas lietas parādās pārāk ātri. Jūs paskatieties uz viņiem, - VaraijU norādīja uz nekustīgi stāvošajiem karavīriem. Viņiem ir jauni ieroči. Mūsu Varenības ļoti steidzas izmantot ieročus, kas šeit nav izgudroti. Un ko viņi rīt darīs ar šiem ieročiem? Vai varbūt viņi tos jau izmanto nepareizi. Kāpēc pie kuģa ieradās kara mašīna? Kam visvairāk vajadzīgs arsenāls? Viņa Varenībai. Katra organizācija ir dzīvs ķermenis, katrs vēlas aizņemt pēc iespējas vairāk vietas.
Vai tad armijai ir konkurenti?
- Nu kaut vai es, - sacīja VaraijU. - Es uztraucos par valsts drošību. Un, ja briesmas nāks no armijas, es strīdēšos ar armiju.
- Tātad jums arī vajag jaunos ieročus, arsenālu?
- Man pietiek ar to, kas ir, - atbildēja VaraijU.- Paskatīsimies, kā klājas jūsu pilotiem.
Viņi devās pie pilotiem, kuri priecīgi sveicināja.
— Paskatieties, — sacīja Saliandri, — kādreiz noteikti paveiksies.
Stacija bija ieguvusi lietišķu izskatu. Tā šķita samudžināta un pat nekārtīga. Bija pārsteidzoši, kā piloti varēja tikt skaidrībā šajā labirintā.
- Un tā darbosies? – VaraijU neticīgi jautāja.
- Atnāciet pēc divām stundām, - pārliecinoši atbildēja Saliandri.
Katrs zēns no dižciltīgas ģimenes piecpadsmit gadu vecumā iziet iesvētīšanas ceremoniju. Viņu nevar uzskatīt par patiesi dižciltīgu cilvēku, ja viņš no galvas nezina svētos tekstus, tos tekstus, kurus titāni no Ar-A atnesa sev līdzi senatnē un atstāja Pe-U cilvēku senčiem. Ja uz Zemes atmiņas par citplanētiešiem ir palikušas mitoloģijas laukā un nekādā veidā nav pierādītas, pareizāk sakot, tās ir tikai sapņa izpausme par saprāta brāļu eksistenci vai pat Augstāku spēku Visumā, tad Pe-U iedzīvotājam tā bija daļa no vēstures. Un viņu valodas zināšanas, kas laika gaitā pārgājušas maģisko rituālu sfērā, nebija tukša frāze. Tieši šajos tekstos, par kuriem Zinību skolā tagad pārlīkušas gudrās galvas un kuriem Nilss Olsens veltīja lielu rakstu, diemžēl, gāja bojā ugunsgrēkā konsulātā, daudz zināšanu bija saglabātas šifrētā veidā, kas veidoja šejienes civilizācijas pamatu.
Protams, kalnieši iesvētīšanas ceremoniju veica citādāk nekā dižciltīgie ielejas iedzīvotāji. Un viņi nelasīja nevienā valodā. Bet VoseņU prata gigantu valodu. Un nebija pārsteigts, ka uzraksti pazemē viņam bija skaidri salasāmi. Viņu vairāk pārsteidza, ka nevar izlasīt visu.
VoseņU pārliecinoši devās uz noliktavām, zinot, ka viņam ir divi uzdevumi. Pirmais uzdevums ir atrast Bumbu. To Lielo Ieroci, par kuru zināja senči un kas varēja iznīcināt veselu pilsētu. Un atrast rokas ieroci priekš sevis. Un vēl nav zināms, kas vairāk vajadzīgāks. Vai varbūt drēbes, kas izgatavotas no viegla ložu necauršaujama metāla – tāds arī bija minēts leģendās.
VoseņU steidzās, viņš gāja dažus soļus pa priekšu, un viņa laternas stars šaudījās gar sienām, sastingstot uz baltajiem un dzeltenajiem uzrakstiem, meklējot durvis un pagriezienus, ielūkojoties telpās un ātri pārmeklējot pa tām. Karotājiem, kas sekoja, šķita, ka debesu kunga kalps dejo maģisku deju, aicinot pazemē mītošos garus - viņi gribētu no turienes aiziet, bet tā būtu liela nepaklausība, jo viņiem bija jāpaņem pazemē lielo ieroci un lielo varu.
"Īpaša slepenība" - bija rakstīts virs durvīm, kas nobeidza koridoru. Bet durvis bija pusvirus. Tieši aiz tām, it kā vēlēdamies iziet, apģērba paliekās gulēja vīrieša skelets. Skelets sabruka no gaisa plūsmas, kad VoseņU pavilka durvis pret sevi. Karotāji atkāpās – laternu ņirbojošajā un neskaidrajā gaismā viņiem šķita, ka skelets mēģina no tiem aizbēgt.
Šeit, arsenāla svētnīcā, tika glabātas Bumbas.
Andrejs klausījās DrokU sarunu ar Prugu BrendijU. Saruna pilnīgi neatbilda rangu tabulai.
Prugs saknupis sēdēja savā tronī kā miegains krupis. Likās, ka viņam par visu, kas notiek apkārt, nospļauties.
DrokU lēnām staigāja pa kopkajīti, izdarot sarežģītas, bet atkārtotas kustības - ap šaha galdiņu, pie klavierēm, gar krēsliem, aiz troņa, ap troni... Un, neapstājoties, teica:
- Tu aizmirsti, ka neko nebūtu izdarījis, ja nebūtu mūsu palīdzības. Tu būtu palicis dzīvs pretendents un mantinieks. Un, iespējams, jau sen tevi būtu atraduši slepkavas. Tu pastāvi tikai tāpēc, ka esi mums vajadzīgs. Un tas tev ir izdevīgi. Pirmkārt, tev. Neaizmirsti par to.
- Bez manis jūs arī neko nebūtu izdarījuši.
- Tas vēl nav zināms. Sliktākajā gadījumā mēs būtu atraduši citu. Alkatīgu pēc varas un vadoņa godības.
– Cita tāda nav.
– Domā kā zini.
- Bet ko vajag jums? To pašu spēku un to pašu slavu.
- Nē. Mums ir vajadzīgs cits spēks un cita slava. Īsta, bez bungām. Bungas, troņus un ažiotāžu mēs atstājam tev. Lieto. Lai mežonīgie dziedātāji dzied tev par godu drosmīgas slavas dziesmas. Pietiek runāt ar tevi. Es runāšu ar kungu VaraijU. Es viņam pateikšu, ka ieroču arsenāls ir atrasts. Laiks iet uz beigām. Tev vienmēr jābūt skaidrā prātā, vienmēr stipram un gatavam karot. Nedomā, ka tas ir tik vienkārši.
"Ak tad VaraijU", Andrejs atkārtoja sev, "ietekmīgs cilvēks, valsts apsardzes vadītājs. Cik interesanti notiek vēsturē - priekšplānā vienmēr ir persona. Un tā trokšņo un vicina ieroci. Bet aiz personas stāv tie, kuriem nepatīk izrādīties..."
DrokU izgāja no kopkajītes. Prugs BrendijU grasījās viņam sekot, taču apstājās un aizdomājās, ar spēcīgiem pirkstiem bungojot pa klavieru vāku.
Gribēdams pa īsāko ceļu tikt ārā no pilsētas, Brauns izvēlējās nepareizo ielu un nokļuva strupceļā. Desmit minūtes viņš spītīgi vadīja mašīnu cauri drupām, taču bija spiests pagriezties atpakaļ. Un šeit priekšā, kā par nelaimi, amļaks.
Amļaks stāvēja ceļā visurgājējam. Spītīgi, kā pašnāvnieks.
Timofejs samazināja ātrumu. Izliecās no lūkas.
- Ej malā, - viņš teica.
Amļaks runāja nogurdinoši un monotoni, atkārtojot tās pašas skaņu kombinācijas: - a-ļa-mļa-mļa ...
Elza pieskrēja viņam klāt. Viņa nesaprata, ka amļaks tikai gribēja pievērst šīs dievietes uzmanību, ka ir atnākuši citi cilvēki un iekļuvuši pazemes mājā. Un šie cilvēki biedē amļakus ar savu smaku, ar savām draudīgajām ļaunajām domām. Un amļaki baidās.