Amļaks vēlējās, lai dieviete atgrieztos pazemes mājā un padzītu šos cilvēkus. Lai to darītu zināmu, viņš izdarīja dīvainas kustības, dejoja, skrēja prom, atkal atgriezās.
- Viņš kaut kur sauc? - Brauns jautāja.
Fotijs pienāca tuvāk, bet apstājās, jo Elza brīdinoši pacēla roku.
- Viņi jūt, - viņa teica. -Viņi jūt emocijas.
Amļaks atkāpās no Fotija. Viņu biedēja Fotija pastāvīgais nemiers. Viņš mēģināja kaut kā pateikt Elzai, kādi cilvēki atnākuši uz pazemes māju, taču viņam nebija vārdu un bija pārāk maz domu. Viņš jau bija paveicis saprāta varoņdarbu - atnāca pie šiem cilvēkiem.
Amļaks saprata, ka viņam sekot nevēlas. Un tad viņš saprata, kas viņam jādara. Tur, drupās, pavisam netālu sēdēja viens no tiem satrauktajiem cilvēkiem. Viņš tur slēpās jau ilgu laiku, un amļaki zināja, ka viņam nav nekāda sakara ar viņu dievieti un viņas ļaudīm. Un amļaks saprata, ka šī persona, kas jau ilgi sēdēja drupās un skatījās uz dievieti, ir jāparāda un tad cilvēki sapratīs un dosies uz pazemes māju. Un viņš, nemitēdamies pļāpāt, ātri skrēja uz mājas drupām, kur uz otrā stāva platformas paliekām sēdēja KraijU. Viņš ātri skrēja, aizmirstot par piesardzību, jo gribēja tikai parādīt un neko sliktu. Viņš gandrīz aizskrēja līdz drupām, kad pēkšņi viņam pārvēlās baiļu un naida vilnis.
KraijU ieraudzīja amļaku, kailu, izdēdējušu, mazu, un saprata, ka šis mazais ir viņu izsekojis un tūlīt nodos ienaidniekiem. Viņš nebija no tādiem, kas atkāptos un bēgtu. Viņam nācās izcirsties caur desmitiem kauju un sadursmju, no visas viņa ģimenes bija palicis tikai viens jaunākais brālis, kurš kopā ar viņu atlidoja uz šejieni. Un, domās skaitot ienaidniekus, viņš pacēlās pilnā augumā, un no mašīnas kļuva skaidri saredzams. Rokā viņš turēja kaujas cirvi, bet otrā – gaisa cauruli. Viņš bija gatavs pēdējai kaujai un domās atvadījās no jaunākā brāļa, aicinot viņu atriebties.
Amļaks apstājās, uzgrūdies kā mūrim viņa dusmām un niknumam. Viņš stāvēja atmetis galvu atpakaļ, garos, retos matus purināja augošais vējš. Viņš bija gluži kā hipnotizēts, jo zināja, ka radījums vēlas viņu nogalināt, bet nesaprata, kāpēc divkājainajai būtnei viņš būtu jānogalina. Viņš tikko bija pālliecinājies, ka divkājainie nenogalina.
KraijU izkliedza klana kara saucienu; tas bija ļoti skaļš un īpašs kliedziens - to uzreiz varēja atšķirt no citu klanu kuajas saucieniem. Kliedziens pāršķēla pilsētas virmojošo gaisu un aizlidoja uz pazemes izeju, kur karotāji rūpīgi iekrāva visurgājējā bumbas un ieročus. Kliedziens bija vāji saklausāms, bet KraijU jaunākais brālis pazina balsi. Viņš paķēra nazi un metās palīgā brālim. Bet viņu apturēja VoseņU:
—. Stāvi.
- Man jāiet, - sacīja jaunākais brālis. - Tur kauja.
- Tavam brālim ir savs darbs, tev - savs.
- Es tevi neklausīšu, tu kalps, - sacīja jaunākais brālis.
- Uzgaidi. - VoseņU bija ļoti uzmanīgs, bet viņš gribēja dzīvot. Viņš ieslēdza sakaru aproci – mazajā ekrānā parādījās Pruga seja. Prugs bija piesardzīgs.
- Kas noticis? - Viņa balss atskanēja no skaļruņa klusi, smalki.
- kungs Prug, - VoseņU teica, - mēs atradām ieročus. tie ir steidzami jāiekrauj un jāved, bet jaunākais KraijU dzird, kā viņa vecākais brālis, atstāts sargāt arheologus, aicina uz kauju. Un viņš grib visu pamest un skriet pie brāļa.
- Ja viņš uzdrošināsies to izdarīt, - Prugs lēni un ļauni sacīja, - tu pats viņu nogalināsi. Ir liels darbs un pienākums. Neviens no mana klana karotājiem neuzdrošināsies pārkāpt savu pienākumu.
- Tu dzirdēji? - pazemīgi jautāja VoseņU. - Tā teica tavs vadonis.
Atkal atskanēja KraijU kaujas sauciens. No tālienes.
- Nošaujiet viņu, - VoseņU pavēlēja tuvākajiem karotājiem. Tie izlikās nedzirdam.
- Nu, ko tu tur gaidi? — no aproces iekliedzās spiedzīgā Pruga balss.
VoseņU pacēla pazemē atrasto pistoli. To tagad vajadzēja vienkārši pārbaudīt.
Un VoseņU iešāva KraijU jaunākajam brālim mugurā.
Jaunā pistole darbojās lieliski. Šķiet, ka nebija pagājuši gadsimti. Tas bija labi ieeļļots un labi saglabājies mehānisms. Nāve varēja gaidīt savu upuri septiņsimt gadu un panākt to.
No lodes trieciena KraijU jaunākais brālis aizlidoja uz priekšu, it kā viņam būtu stipri un smagi iesists pa muguru. Viņš nokrita un palika nekustīgi guļot, bet pār viņa muguru, kur trāpīja lode izplētās asiņains traips.
- Es izpildīju tavu pavēli, kungs, - VoseņU pazemīgi sacīja.
— Tad pasteidzies, pasteidzies! - Prugs kliedza. - Dārga katra minūte.
- Ātrāk! - VoseņU teica karotājiem, un viņi ieskrēja iekšā, uz glabātuvi, lai atnestu vēl vienu Bumbu.
Bet pie arheologu visurgājēja viss notika kā palēninātā filmā.
KraijU pacēla pie lūpām gaisa cauruli.
- Tā ir nāve! — iekliedzās Fotijs van Kuns. - Es zinu. Braun, šauj!
Pistole bija Brauna rokās, bet Brauns nešāva. Viņš nebija gatavs nošaut cilvēku. Un Fotijs van Kuns, to sapratis, metās pie Brauna, lai atņemtu pistoli, taču tajā brīdī no pūšamās caurules izšāva KraijU, un amlaks saliecās, lēnām noslīdot zemē - inde iedarbojās ātri.
Fotijs izrāva Braunam pistoli un sāka šaut uz kalnieti, taču līdz KraijU bija vairāk nekā simts metru, bet Fotijs nekad iepriekš nebija šāvis un tāpēc netrāpīja.
KraijU saprata, ka ir nogalinājis ienaidnieku. Tagad viņš var atkāpties, jo uz viņu tiek šauts, un kaujā atkāpšanās nav bēgšana. Kalniešu militārā etiķete bija stingra, bet elastīga.
Pieliecoties, KraijU atkāpās, pazuda no arheologu acīm un nolēca lejā. Viņš nezināja, vai tie viņam dzenas pakaļ, bet bēga, tālāk no viņiem, līkumodams starp akmeņu krāvumiem, un tad, ieraudzījis koku biezokni, aiz kura sākās lēzena nokāpšana gravā, ienira tajā.
Krūmi sita viņam pa seju, bet KraijU bija apmierināts. Viņš pastāstīs savam brālim par to, kā viņš nogalināja kailo mežoni un kā debesu ļaudis uz viņu šāva. Tikai nedaudz jāpagaida, jāpaslēpjas, līdz norimst vajāšana.
Un Kraju apsēdās starp akmeņiem aiz krūmiem un sāka klausīties.
Brauns paņēma pistoli no Fotija van Kuna.
- Nomierinies, Fotij, - viņš teica. Mēs nevaram nogalināt.
- Katra dzīva būtne var nogalināt zvēru, ja tas uzbrūk cilvēkam.
Amļaks, viegli trīcēdams, gulēja putekļos, ar seju uz leju un savilcies kā guļošs bērns. Brauns skatījās uz viņu un klusēja.
Divus kilometrus uz rietumiem, pie ieejas pazemē, kur karotāji steidzīgi krāva visurgājējā ieročus, gulēja KraijU jaunākais brālis. Arī viņš gulēja ar seju uz leju, bet izstiepies.
Pirms aiziešanas pārējie karotāji piegāja pie KraijU ķermeņa un katrs uzbēra viņam uz muguras sauju zemes. Viņi nevarēja viņa labā izdarīt vairāk. VoseņU arī uzbēra viņam sauju zemes, jo viņš nebija slepkava, bet izpildīja vadoņa pavēli. Bet, kad viņš izstiepa roku ar zemi, visi kareivji novērsās no viņa un atkāpās.
Atgriežoties pie visurgājēja, VoseņU centās iet tā, lai neatstātu aiz muguras kādu karotāju. Viņš kalniešiem vairs neuzticējās.
Viens no viņiem paņēma KraijU-jaunākā gaisa cauruli un kaujas cirvi lai atdotu viņa brālim.
VoseņU sēdās pie visurgājēja stūres un vadīja mašīnu no pilsētas uz kuģi. Viņš sajuta kalniešu naidīgos skatienus. Bet arī zināja, ka tagad neviens no viņiem neuzdrošinās viņam pieskarties.
- Bet kā tas var būt? Es saprotu, kad avantūrā lien kalniešu vadonis. Mežonīgs cilvēks. Bet VaraijU - viņš taču ir atbildīga persona, viņam ir viss, - brīnījās ārsts, pie kura Andrejs atnāca no bibliotēkas.