- Rangu tabulā viņš ir tālu no pirmajiem, - sacīja Andrejs. – Un pēc izcelsmes mūsu pilsētā ir vārāk nekā simts ģimeņu, kas ir daudz cildenākas par viņu. Viņš ir izlēcējs, amatu sasniedzis ar savu spēju palīdzību. Pirms piecdesmit gadiem viņš pat nevarēja sapņot par tādu varu. Bet viņa spēks nav acīmredzams, un viņam bieži tiek norādīts uz viņa vietu. Tajā pašā laikā viņš iekļūst sabiedrības svētajā vietā. Viņš pats ir jauna laikmeta produkts, agrāk tāds nebija vajadzīgs. Un viņš sapratis, ka viņa vara ir tālu no robežas. Un viņam radās laba ideja – visu izdarīt ar kalnu vadoņa rokām. Lepni, bet bezpalīdzīgi.
Bet uz ko viņš cer?
- nevar droši pateikt, bet var uzminēt. Parādās kuģis. Mūsu kuģis. Pietiekami apbruņots, lai iznīcinātu galvaspilsētu. Es jau sen sapratu, ka Pruga plānos ir ne tikai viņa kalnu kņaziste, kura pat kartē nav atrodama. Un drāmas otrajam cēlienam noteikti ir vajadzīgs cilvēks galvaspilsētā, kurš varētu izmantot paniku. Pretējā gadījumā, pat iebiedējis valdību, Prugs joprojām zaudētu visas sava stāvokļa priekšrocības, tiklīdz viņš nolaistos uz planētas. Viņš jau gaidīs. Viņš taču bumbu sev līdzi nenēsās. Labākajā gadījumā viņš to uzspridzinās. Bet, ja ar viņu ir kāds cilvēks vai organizācija, kas var sagrābt varu, izmantojot satricinājumus un paniku... un iespējams, ka VaraijU līdz galam parādīs sevi kā stingru anarhijas pretinieku un mēģinās pārņemt varu nevis kā Pruga sabiedrotais, bet gan kā vienīgais spēks, kas spēj viņam pretoties. Varbūt es kļūdos. Turklāt mēs nezinām, cik Prugs ir paklausīgs VaraijU.
DrokU iegāja sakaru centrā. Sakaru centrs nebija svešs un viņš zināja, kas jādara. Viņš aizslēdza aiz sevis durvis, piegāja pie sakarnieku atzveltnes krēsliem, iemeta cirvi, no kura nešķīrās, kā jau kalnietim pienākas, blakusesošajā, ieslēdza aparatūru, pārbaudīja. Ievadīja programmu. Kamēr stacija tika noregulēta, viņš ieslēdza uztvērēju. Un gandrīz uzreiz saņāma izsaukumu no Vaciusa. Izsaukums bija automātisks —, kad atbildēja Pe-U.
- sāku seansu, - sacīja DrokU. - Tas esi tu, VaraijU?
- Tu nokavēji trīs minūtes, - sacīja VaraijU. - Kas noticis?
- Labas ziņas, - sacīja Droku. - Atradām.
- Kad varat startēt?
- Tiklīdz viņi ieradīsies šeit.
- Pasteidzies.
– Vai piejums kaut kas mainījies?
- Viņi atjauno sakaru staciju. Tuvojas Kosmosa flotes kuģis Vacius. Pagaidām viņi nezina, kur jūs atrodaties. Bet armija jau zina. Ja sakari tiks atjaunoti, jūs tiksiet pārtverti. Armija atsūtīja karavīrus sargāt kosmodromu.
- Viņiem ir aizdomas?
- Viņi vienmēr mani turējuši aizdomās. Viņi izsekoja manu cilvēku, kurš organizēja kaujas mašīnas nolaupīšanu. Un, protams, viņš atzīsies.
- Vai tad viņu nevar nogalināt?
- Viņu sargā. Bet es mēģināšu.
- Mēs startēsim, tiklīdz visi būs uz klāja. Tev jāizdara tā, lai kosmosa flotei nav laika mūs pārtvert. Citādi viss velti.
- Zinu labāk par tevi, - sacīja VaraijU.
- Viņš ir bruņots?
- Tā ir Kosmosa flote. Viņi nav apbruņoti. Varbūt komandai ir tikai pistoles.
- Galējā gadījumā mēs kausimies, - sacīja DrokU. - Varbūt arī tev pienācis laiks rīkoties?
– Ja esi pārliecināts, ka tūlīt izlidosiet, es riskēšu. Tu zini, cik tas ir bīstami. Tas viss ir atkarīgs no tevis, DrokU.
- Un no Pruga.
- Tāpēc jau es nosūtīju tevi. Vai pārējie viss kārtībā?
- Es viņiem pateicu, ka esmu tavs aģents un viņu draugs.
- Noticēja?
Kāpēc gan neticēt tiem, kas pieķeras katrai iespējai izdzīvot? Viņi baidās mirt.
- Daudzi ir miruši?
- Daži ir miruši.
- Es tevi gaidu, DrokU.
- Es pasteigšos.
Vaciusa kapteinis atradās sakaru telpā. Bija pienācis laiks pieņemt lēmumu – doties uz Pe-U vai mainīt kursu.
Kapteinis bija fatālists un ticēja, ka viņam ir jāpaveicas. Viņš bija pārliecināts, ka kosmosā neviens brīvprātīgi nepaliks bez sakariem. Un, ja tika nolemts nozagt kosmosa kuģi, tad cilvēkiem, kuri spēra šādu soli, vajadzēja nodrošināt sakarus. Un agrāk vai vēlāk izmantot tos. Laikam ejot.
"Vacius" turpināja iet uz Pe-U, ar katru sekundi attālinoties no Ar-A.
Bet kapteinis Invuke spītīgi gaidīja.
Un, kad sāka strādāt Brāzmas stacija, DrokU saruna tika nopeilēta.
- Pirmā stacija atrodas uz planētas Pe-U, - sakarnieks ziņoja kapteinim.
- Kur atrodas Brāzma? — kapteinis jautāja.
Pēc mirkļa pārdomām dators izdeva Ar-A koordinātes.
Kapteinis izsauca dežurējošos stūrmaņus un pa interkomu paziņoja, ka Vacius maina kursu.
Kapteinis bija fatālists un ar to pat nedaudz lepojās. Bet viņš bija gandarīts, ka loģika viņu nepievīla.
Diemžēl "Vacius" datoram nebija lingvistiskā prefiksa, un sarunas saturs palika slepens. Un kapteinis to nožēloja, jo uzskatīja, ka savienojums nozīmē, ka ienaidnieks pieņēmis lēmumu.
Brāzmas apkalpe, ātri paēduši pusdienas, atgriezās pie stacijas montāžas.
Pilsētā pagāja dienas otrā puse, bija karsti un putekļains. Karavīri, kas sargāja lauku, izskatījās pēc sarkanām kolonnām.
Olsens sēdēja pie lauka telefona. Zvanīja divas reizes no Viņa Varenības, tad piezvanīja Visgudrais no Zināšanu skolas. VaraijU zvanīja trīs reizes. Visus interesēja viens – kad būs sakari.
Notikumi kosmodromā jau bija kļuvuši zināmi planētas attālākajās pilsētās un izraisīja atšķirīgu reakciju. Bija tie, kas baidījās no Galaktiskā centra atriebības un no tā, ka Centrs aizlidos. Bija tie, kas lepojās ar Pruga BrendijU varoņdarbu. Lai gan oficiālas ziņas nebija, pastāvēja pārliecība, ka Prugs devies tieši uz Ar-A, pie varenajiem gigantiem. Kur gan citur varētu lidot tik augstdzimis vadonis?
Olsens pacietīgi paskaidroja katram zvanītājam, ka darbi tiek pabeigti, pēc tam uzkāpa otrajā stāvā. Izsistie logi bija aizsegti ar plastmasas loksnēm, tur bija smacīgi, bet plāksnes noņemt nebija iespējams, jo vējš uzreiz sapūta putekļu mākoņus.
Piloti bija noguruši – negulējuši nakti un izmisīgi strādājuši. Bet viņi saprata, ka Olsenam ir sliktāk nekā citiem, un mierināja viņu un teica, ka atlicis pavisam maz.
Virsnieks, kurš pirms trim dienām komandēja militāro transportlīdzekļu rotu un pazuda uzreiz pēc Brāzmas sagrābšanas, naktī tika aizturēts ielejā aiz ezera. Visu rītu viņš klusēja. Dienas laikā sāka ar viņu runāt pats Viņa Varenība. Viņš apsolīja viņam un viņa klanam dzīvību. Pretējā gadījumā viss klans tiks iznīcināts. Un Viņa Varenība nejokoja.
Oficieris paprasīja ūdeni. Viņš bija noguris un gribēja gulēt. Viņš teica, ka izstāstīs visu. Viņš to darīja, baidoties par klana dzīvību.
Viņa Varenība izgāja no telpas, liekot palīgiem turpināt. Viņam pietika ar vienu virsnieka pateikto vārdu - VaraijU.
Tagad bija nepieciešami pierādījumi. Virsnieku, tiklīdz viņš pastāstīs par sazvērestību, ir jānogādā valdības pilī.
Karavīrs atnesa ūdeni un nolika glāzi uz galda. Virsnieks alkatīgi iedzēra malku no glāzes un gandrīz acumirklī nomira. Ģenerālis vēl nebija paspējis pamest kazarmas, kur notika nopratināšana. Karavīrs, kurš atnesis ūdeni, nekavējoties tika notverts. Viņš teica, ka viņam iedevis ūdeni dežurants koridorā. Dežurants bija miris. Zinādams, ar ko tas viss beigsies, viņš indes paliekas ielēja citā glāzē un izdzēra pats.
Olsens joprojām sēdēja pie telefona. Viņš negribot aizsnaudās, apsēdies uz zema krēsla. Un viņš sāka sapņot patīkamu sapni - smadzenes gribēja sevi mierināt vismaz sapnī. Viņš sapņoja, ka ugunsdzēsēji grābjot pelnus, un tur atraduši viņa manuskriptus neskartus un pat nesaburzītus.