Tajā brīdī, kad Andrejs Brūss beidzot saprata, ka šī melnīgsnējā, gaisīgā meitene viņu mīl, viņš saskārās ar problēmu: vai viņam ir morālas tiesības uz savstarpēju mīlestību? Nevajadzētu domāt, ka nebija atbildes. Un, ja tas būtu noticis pirms pieciem gadiem, drosmīgais kapteinis Brūss, bez iedomības, neslēptu savas jūtas. Cita lieta, ja tu esi tikai nožēlojama sevis ēna. Ēna aiz žēlastības tika atstāts Kosmoflotē, bet ne lidotāja pakāpē, bet saņēma attālu sinekuru - mierīgu posteni uz daļēji mežonīgas planētas. Tomēr viņš pats tā gribēja. Jo mazāk viņš redzēs senus paziņas, jo mazāk viņi jutīs līdzi, vai aiz muguras izsmies, jo vieglāk izvilkt līdz beigām. Protams, bija iespēja atgriezties uz Zemes - mazās planētas, kas atrodas tālu prom no kosmosa ceļiem, sava vectēva dzimtenē (pats Andrejs, tāpat kā daudzi Galaktikas Zemes iedzīvotāji, dzimis uz Zemes-3, Galaktikas centrā, no kurienes Zeme nav redzama pat spēcīgākajos radioteleskopos). Atgriezties, tāpat kā daudzi zemieši atgriežas vecumdienās, pēkšņi sajūtot saikni ar senču dzimteni, kā dzīvnieks, kas iet nomirt savā dzimtajā mežā. Bet viņš vēl bija jauns – četrdesmit gadi nav īstais vecums atpūtai. Viņam nebija tieksmes uz literāru darbību vai glezniecību. Un viņš joprojām bija nāvējoši un līdz savu dienu beigām kosmosa saindēts. Vieta uz šīs planētas bija saistīta ar neīstenojamu cerību - varbūt kādreiz viņš atkal uzlidos līdz zvaigznēm, kaut vai kā junga, kā trešais navigators - kā jebkurš.
Bet pagaidām viņš pēc saulrieta neiet ārā. Lai neredzētu zvaigznes.
Ja tava dzīve faktiski ir beigusies un cerības - vispār bez cerības nav pat starp karātavu pretendentiem - ir tik neskaidras, nestabilas un neuzticamas, ka nevar tām noticēt, tev nav tiesību pieķēdēt citus pie saviem salauztajiem ratiem.
Salauzto ratu tēls bija literārs, uzmācīgs un banāls.
Viņam visu izstāstīja pati PetriA. Saprātīgi un pārdomāti, kā jau meitenei no laba pilsētnieku klana pienākas.
Viņi pavadīja būvekspertu grupu, kas projektēja dambi kalnos, no kurienes lietus sezonā galvaspilsētai gāzās virsū dubļu plūsmas. eksperti no Fraziolas bija gari, vāji, tumšu seju, klusi cilvēki. Turklāt viņi bija vienādi ģērbušies - zilās togās, melnās cepurēs ar uz priekšu izvirzīta iegarena lauka knābi. Nebija iespējams tos atšķirt, runāt ar viņierm par kaut ko citu, izņemot betonu, gandrīz neiespējami. Ir ļoti grūti izklaidēt, ja neizpauž emocijas. Turklāt nosēšanās problēmu dēļ kuģis aizkavējās ar izlidošanu, un visu vakaru nācās pavadīt kosmodromā, pieklājīgi sarunājoties par betonu.
Viņi tajā vakarā nogura šausmīgi. Gan PetriA, gan Andrejs. VoseņU, protams, aizgāja uzreiz pēc vakariņām, aizbildinoties ar hroniskām iesnām.
Pa ceļam no kosmodroma iegriezās kantorī, lai atstātu dokumentus. Tad Andrejs grasījās aizvest meiteni mājās.
Lija silts sīks lietus. Andrejs ar furgonu piebrauca līdz pašām durvīm.
Kantoris bija uzcelts zem ķirbju mājas, un izskatījās kā sēne uz stikla kājas.
Mājas siena pārkarājās no augšas, tāpēc pie durvīm bija sauss.
Vitrīna knapi spīdēja: naktī tā tika izslēgta - elektrība bija ļoti dārga.
Andrejs izlēca no furgona, pastiepa roku PetriA.
Apmetoties nakšņot, kokos skaļi čivināja putni.
PetriA neatlaida Andreja roku. Viņa stāvēja blakus, cieši turot viņa roku.
- Tu noguri? - Andrejs jautāja.
- Es tevi mīlu, - sacīja PetriA. - visu dienu gribēju tev to pateikt.
— Nerunā tā, — Andrejs teica. Viņš gribēja teikt: "Nerunā muļķības", bet savaldījās, jo būtu viņu aizvainojis.
- Neko nevaru darīt. Es centos tevi nemīlēt. Un tas ir slikti.
- Slikti, - Andrejs piekrita, vēl nezinot, ka PetriA ar to domā viņu ģimenes attiecības. Viņš domāja par sevi. Ka viņam nav tiesību viņu mīlēt.
Viņi iegāja kantorī.
PetriA ieslēdza gaismu.
Andrejs iegāja aiz letes un atvēra sava kabineta durvis.
- Saki man, - PetriA jautāja no uzgaidāmās telpas, - neatkarīgi no likuma, ja tu nebaidītos, vai tu varētu mani mīlēt?
- Es domāju, ka tu uzminēsi, - Andrejs sacīja, atverot seifu un ieliekot tur somu.
Viņš aizslēdza seifu, izgāja ārā un apstājās pie kabineta durvīm. PetriA sēdēja uz zema dīvāna, kājas sabāzusi zilās kurpēs ar gariem, modīgiem purngaliem uz augšu. Viņa grieza zilo matu šķipsnu ap savu rādītājpirkstu. Tas vien liecināja par viņas uztraukumu. Kā parasti, emocijas šeit ir vīriešu padarīšana. Sievietei ir nepieklājīgi sevi izdot. Bet PetriA bija meitene no ļoti dižciltīgas ģimenes.
- Es uzņemos lāstu uz sevi, - sacīja PetriA. - Tu vari būt mierīgs.
Andejs apsēdās viņai blakus. Kaut kas nebija kārtībā.
- Nesaprotu, - viņš teica, - kāpēc tev vajadzētu uzņemties lāstu uz sevi?
- Es tev rīt pateikšu. No tava viedokļa tās ir muļķības.
- Man tevi pavadīt?
- Šonakt es palikšu pie tevis.
- Bet mājās? – Andrejs saprata, ka pakļaujas meitenei. It kā viņa zinātu tik daudz vairāk un viņas pārliecība, ka visam jānotiek tieši tā, dod viņai tiesības izlemt.
- Mājās zina, ka es paliku kosmodromā. Tevi traucē doma, ka esmu visu iepriekš izplānojusi? Bet es taču jutu tavu uztraukumu. Daudz dienu.
Kāpnes uz Andreja istabām veda no gaiteņa aiz viņa kabineta.
Neviens cits šajā ķirbī nedzīvoja. Andrejs aizņēma tikai vienu stāvu.
Augšējais stāvs bija tukšs, tur ligzdoja kašķīgi putni, kas no rīta skaļi būkšķināja virs galvas, trokšņaini kārtodami savas attiecības.
Putni viņus pamodināja, kad sāka kļūt gaišs.
- Tu dusmojies? - jautāja PetriA. - tavas domas ir satrauktas.
-Tu solīji man pastāstīt.
Uzlecošās saules stars horizontāli ieurbās istabā, izgaismoja loga trīsstūri tālajā, noapaļotajā sienā, pieskārās galdam un iemirdzējās PetriA zilās parūkas zelta spīguļos.
Zem parūkas viņas mati bija īsi un zīdaini. Gandrīz melni.
Sekojot Andreja skatienam, meitene izlēca no gultas un pieskrēja pie galda, paķēra parūku un uzlika to.
- Neviens vīrietis mani nekad nav redzējis bez parūkas, - viņa teica. - Tu zini?
- Tu labāk izskaties bez parūkas.
– Kad nākšu pie tevis, es vienmēr noņemšu parūku. Bet sieva to dara tikai tad, kad ir vienatnē ar vīru.
- Tu solīji pastāstīt.
PetriA sēdēja uz gultas malas, ietinusies Andreja halātā, viņas zilā parūka izskatījās kā mirdzošs oreols. Un viņa pastāstīja par nejaušo adopciju.
Andrejs nesmējās un neteica, ka tās ir muļķības. Šeit pavadītajā laikā viņš bija pieradis pieņemt šeit esošo tabu pastāvīgo nemainību.
- Šī paraža, lai ko tu domātu, lai kā es par to smejos, stāv augstāk pār mums. Aizvakar es braucu uz Svētās Atklāsmes avotu. Bet avots man nedeva nekādas zīmes. Un es nolēmu, lai tad ir lāsts.
– Bet tu pati lieliski saproti, ka nevari būt mana radiniece, jo īpaši pēc mantojuma no Peresa, kuru es savās acīs neesmu redzējis.
- Vairs nerunā. Tas neko nemainīs. Vienkārši saproti, ka mēs nevaram nevienam stāstīt.
- Bet es gribu, lai tu dzīvo kopā ar mani.