Angļu garam nepatīk dzīve tukšā telpā, ar kailām sienām un bez maziem un, vēlams, cieši stāvošiem priekšmetiem. Bet Mērijai Ennai nebija lieku priekšmetu, un sienas bija kailas. Bērni pie tā bija pieraduši, un kaimiņi iegriezās reti un uzskatīja, ka priekšmetu trūkums ir atraitnes nabadzības sekas.
Lūk tas arī ir viss, ko tagad var pastāstīt par misis Forestas ģimeni, bērniem un mājām.
Tā 1799. gada aprīļa diena bija saulaina un silta. Lai gan vējā, kas slīdēja pa Temzu un ātri dzina uz priekšu pa tās plašo virsmu mazas buru laiviņas, trokšņainu kaiju pavadībā, tomēr valdīja pavasara vēsums. Tuvā vasara visvairāk lika sevi manīt ar saules staru karstumu.
Cepure, ko bija pasūtījusi kādai dižciltīgai dāmai, bija gatava, Mērija Enna iesaiņoja to apaļā kastē un sasēja ar auklu.
- Viss! - teica Mērija Enna. - Tikai nesteidzies, neskrien, tu esi pieaugusi meitene.
- Protams, mamm, - atbildēja Doroteja, kura jau ar vienu kāju bija uz ielas, saulē un brīvībā.
- Kad misis Blumkvista tev samaksās, norēķināsies ar misteru Stounu (tas bija pārtikas preču veikala īpašnieks) - un nekavējoties mājās!
- Jā, mamma!
Abas zināja, ka mātes, ar lielu pierunāšanu, no Dorotejas saņemtā piekrišana, netiks izpildīta. Abām bija labi zināms, ka, atdevusi cepuri, Doroteja skries uz Oksfordstrītu, lai kā īsta dāma pastaigātos pa ietvi, skatīdamās uz vitrīnām un aplūkojot ekipāžas un jātniekus, kas brauca pa ielu.
- Nu, skrien!
Mērija Enna piegāja pie loga, kura priekšā auga divi kupli rožu krūmi, uz kuriem jau sāka raisīties pumpuri. Viņa skatījās pakaļ Dorotejai un priecājās. Protams, meitene varēja būt mazāka augumā, citādi viņa izskatās ļoti tieva, bet Doroteja bija gracioza, viegla, viņas skatiens piesaista ar uzticību un laipnību, kaut arī var kļūt auksts un tad gaidi sprādzienu - tas ir no viņas mātes austrumnieciskajām asinīm. Bet no sava tēva viņa mantojusi britu jūrnieka precizitāti un neatlaidību.
Sajutusi mātes skatienu, Doroteja apgriezās un pamāja viņai. Viņas ar māti bija tik tuvas, ka Doroteja varēja pat uzminēt viņas domas: "Ja viss izdosies, Doroteja var dabūt darbu labā mājā par istabeni un tur satiks cienījamu cilvēku..."
Ak, mamma, cik tu esi naiva! Dorotejai nav vajadzīgs cienījams cilvēks, dārznieks vai sulainis. Dorotejas sapnis ir nokļūt uz jūras, atrasties uz tāda paša kuģa klāja, kāds lido gleznā pie viņu mājas priekšistabas sienas. Cik skumjas, ka viņa nav piedzimusi par zēnu! Tas viss ir atvērts Maiklam, bet viņam ļoti patīk šūt cepures. Ticiet vai nē - viņš šuj viņu mājā par visiem vislabāk!
Misis Blumkvistas darbnīca zem skaistas izkārtnes, kurā attēlota dāma vieglā, ķermenim pieguļošā kleitā, kādas, kā stāsta, vispirms tika valkātas dumpīgajā Francijā un platu malu cepurē, atradās šaurajā Kingstrītā netālu no Koventgardenas.
Doroteja tika līdz darbnīcai bez īpašiem piedzīvojumiem - ceļojums no Vokshollstritas, no Temzas, pa šaurajām, klusajām ieliņām, kur dzīvoja cienījama, bet nabadzīga publika, aizņēma ne vairāk kā pusstundu. Tā ka drīz Doroteja jau kliedza no apakšas, redzot darbnīcas otrā stāva atvērtajā, līdz pusei ar izkārtni apslēptajā logā, dzīvespriecīgo, bet ne pārāk dāsno Blumkvistas kundzi:
- Vai jums nav auksti, misis Blumkvist?
- Mums Zviedrijā tā ir visu vasaru, - atbildēja blondā Blumkvistas kundze. Viņa runāja ar kaut kādu pašas izdomātu akcentu, lai slēptu īsto, Edinburgas, no kurienes viņa patiesībā bija nākusi.
Pavasaris iestājās draudzīgi, daudzi krūmi un koki jau bija uzziedējuši, un zaļajās nogāzēs uz Temzu, kur nebija netīru piestātņu un noliktavu, jau zaļoja tik svaiga zāle, ka varēja apskaust to šķinošās kazas.
- Tu pati nesaaukstējies, citādi skraidelē vienā kleitā, sasvīdīsi! - Atbildēja misis Blumkvista.
Kla-kla-kla - Doroteja uzlidoja uz otro stāvu pa čīkstošajām kāpnēm. Akurātā Blumkvistas kundze naudu, ko bija iecerējusi misis Forestai, jau bija salikusi garā papīra aploksnē. Doroteja ātri sasveicinājās ar trim amatniecēm, kas sēdēja kopā ar Blumkvistas kundzi, un izskrēja uz ielas. Pirms atgriešanās mājās bija vēl tik daudz darāmā, bet māte jau met skatienu uz tikšķētāju, kuri sit nevis stundas, bet gan glases - par atmiņu no kuģa "Enterpraiz". Tas ir, tas sit reizi pusstundā. Pusdivpadsmitos - vienreiz, pulksten trijos - seši sitieni, četros - astoņas glases. Un tad viss sākas no jauna - šādi trīs reizes dienā. Tēvs priecājās, ka viņa mājā saglabāts kāds kuģa dzīves gabaliņš. Bet Maikls un Doroteja ilgu laiku bija pārliecināti, ka dzīvē nav stundu, bet ir glases, kas savulaik izraisīja smieklīgus un skumjus pārpratumus.
[Glase - krieviski - склянка — sens kuģniecības termins, pusstundu ilgs laika sprīdis. Tajos laikos, kad uz kuģiem bija smilšu pulksteņi, dežurējošais sardzes vīrs ik pēc pusstundas ar sitienu pa zvanu darīja zināmu visam kuģim, ka viņš seko laika tecējumam un nav aizmirsis pagriezt otrādi stikliņu ar smiltīm. Tādu smilšu pulksteņu uz kuģiem jau sen vairs nav, bet paraža palikusi: uz daudziem kuģiem ik pusstundu zvana glasi, nosit attiecīgu pusstundu skaitu.tulk.]
No Koventgārdenas līdz Oksfordstrītai nav nemaz tik tālu - meitenes apavi noklikšķināja šos kvartālus dažās minūtēs ...
* * *
Tajā dienā jaunais cilvēks vārdā Alekss Fredro, kurš uz kompānijas kuģa "Glorija", tā nosaukta par godu direktoru padomes viceprezidenta un bijušā ministra sera Vitla nelaiķa sievai, dienēja kā stūrmanis, pamodās vēlu. Un iemesls tam nebija duelis vai pat romantisks piedzīvojums, bet gan tikšanās ar Jablonskas bīskapu, kurš viņu sameklēja savas neoficiālas vizītes laikā Anglijā un paņēma no viņa dažus svarīgus dokumentus. Bīskaps zināja par gaidāmo Aleksa aizbraukšanu uz Lielbritānijas Indiju, tāpēc tas vairs nevarēja būt "pastkaste". Bīskaps bija sens Nikolasa Fredro kunga, Aleksa tēva, draugs, un tieši viņa nemanāmajai, bet ne mazsvarīgajai ietekmei Alekss bija pateicīgs par savu izglītību un to, ka viņam nebija jāsāk kalpot uz kompānijas kuģiem kā jungam, un viņš nekavējoties kļuva par midšimenu jeb mičmani, tas ir, nākamo virsnieku, un sasniedzis divdesmit astoņu gadu vecumu bija kļuvis par pietiekami pieredzējušu stūrmani, pretējā gadījumā viņam uz Glorijas nepieklātos dienēt.
Aleksam nepatika Londona, te viņš vienmēr jutās kā svešinieks un pazudis. Londona viņam bija pārāk trokšņaina, šaura un neērta. Šeit pat koku stumbri, ja tādi bija pagalmā, apauga ar staipekņiem un kaut kādiem slapjiem zaļumiem.
Šoreiz Aleksam nebija ilgi jākavējas ostā - viņa "Kents" devās uz sauso doku, un sers Vitls, kurš vienmēr cieši sekoja savu padoto liktenim, pats ieteica Aleksam pāriet uz "Gloriju" par stūrmani, kuģis bija jauns, viens no labākajiem kompānijā, kas tika steidzami sūtīts uz Madrasu un Rangūnu slepenu plānu izpildei, tāpēc krava uz Glorijas bija atšķirīga nekā parastiem kompānijas kuģiem, kuriem vajadzēja piegādāt audumus, traukus, ieročus un britu ražošanai nepieciešamās preces, apmaiņā pret garšvielām, tīkkoku un citiem to tropisko valstu izstrādājumiem, kuras lielākā vai mazākā mērā sliecās atzīt Lielbritānijas karaļa autoritāti.
Aleksu pamodināja krāvēju skaļie kliedzieni, kuri noslīcināja dubļos kāda džentelmeņa lādi, izkraujot to no ekipāžas. Viņš kādu laiku pagulēja nekustīgi, neatverot acis un ieklausoties skandālā, kas uzliesmoja zem logiem, kā tajā ievijās jaunas balsis - važoņa, cietušā džentelmeņa un to vērotāju, kurus nebaro ar maizi, bet atļauj bezjēdzīgi kaut kur iemaisīties.
Visbeidzot, kad vairs nebija spēka izlikties, ka joprojām guli, Alekss atcerējās, ka viņš bija apsolījis būt pēcpusdienā kopā ar savu vecu draugu stūrmaņu skolā, kurš nesen bija izdevīgi salaulājies un nolēmis pamest nestabilo un bīstama jūrnieka karjeru. Bet vizītei, pirms kuras bija vēl bija jāapmeklē Glorija, kur tiks uzstādīts jaunais kompass, bija nepieciešams friziera apmeklējums un jaunu apavu iegāde: Aleksa garderobe bija pieticīga, bet ne jau skopuma vai galējas nabadzības dēļ. lai gan viņam bija jāsūta nauda mājās palikušajiem brāļadēliem un māsai, bet, tā kā Aleksam Anglijā nebija sava stūra, tad liela garderobe nebija vajadzīga, un jaunā jūrnieka svarīgākās mantas ietilpa lādē, kas tagad stāvēja istabas stūrī.