Tāpēc Kora pēc ilga pārtraukuma ieradās vecmāmiņas dzimtajā ciematā pilnīgi viena un par to tikai priecājās.
Dīvaini izliecās upe, pie dambja izplūstot dīķī, kādreiz tur bija stāvējušas dzirnavas. Vienīgās ielas mājas bija vērstas uz upi ar dārziem, dažām no tām netālu no upes bija pirtis. Kora nosēdināja savu flajeru starp plūmēm, uz visām pusēm aizspruka vistas, zostēviņš Mārtiņš devās uzbrukumā, izstiepis garo kaklu un šņāca kā mazs pūķis. Vecmāmiņa Nastja karināja veļu, viņa pamāja ar brīvo roku savai mazmeitiņai, nepārtraucot darbu, un tad teica:
- virtuvē padzeries svaigu pienu, pēc tam notīri kartupeļus.
- Vecmāmiņ! - Kora noskūpstīja vecenīti un grasījās viņai skaidrot, ka viņu uz ciemu atveduši galaktiski svarīgi apsvērumi, bet vecmāmiņa tikai sarauca uzacis, un Kora atkāpās, jo bija patīkami pakļauties, jo apkārt valdīja klusums, dūca bites, čivināja putni un neviens nedomāja par sazvērestībām, kariem un svešzemnieku iznīcināšanu.
Kaķis Zvaniņš saldi gulēja istabā zem galda. No Koras soļu skaņām viņš pamodās un, šokēts, plaši iepleta acis, no jūtu pārpilnības nokrita uz muguras ar ķepām gaisā un ņurrāja kā ģenerators.
Apmīļojusi kaķīti, Kora aiznesa kastroli ar kartupeļiem uz sānu lievenīti un, kamēr vecmāmiņa Nastja baroja mājputnus, uzdeva šādu jautājumu:
- Vecmāmiņ, vai tev ir palikušas kādas ģimenes relikvijas?
- Tu to mizu tādu plānāku griez, - atbildēja vecmāmiņa Nastja. - Un vispār kas tā par lietu? Pusgadu, ne vārdiņa, ne telefona zvana, ne rindiņas, tad uzreiz sākas nopratināšana! Kur tev to samācījuši?
- Policijas skolā, - Kora godīgi atbildēja. - Nopratināšana jāsāk, kad tavs upuris nav tam gatavs, nekavējoties jāķer aiz ragiem un jāliec pie zemes.
- Sapratu, mazmeitiņ, - pasmaidīja vecmāmiņa. - Tātad, kur tu biji pazudusi?
- Es vakarā pastāstīšu pie tradicionālās tējas, - sacīja Kora. - Bet tagad pasaki, lūdzu, vai tavā mantu lādē ir kādas senlietas, visas cerības ir uz tevi. Mēs atradām vienu no manām vecvecmāmiņām, viņa nomira Dienvidaustrumāzijā, taču viņas muzejā neko neatrada, bet mums jāatrod, pretējā gadījumā epidaurieši iznīcinās Ligonas karalisti.
- Nu, paldies, paskaidroji. - vecmāmiņa ļāva savos vārdos izskanēt ironijai. - Un ko tā tava vecvec darīja tajā Dienvidaustrumu Āzijā?
- Protams, cīnījās par valstisko neatkarību.
- Ak jā, protams! Mūsu ģimenē visi tādi. Un ko tad viņa svešu piesavinājusies?
- Kaut kur mūsu ģimenē jābūt sudraba spogulim ar rokturi, tieši tādam, kādu attēlo pasakās par guļošo skaistuli: "Gaismiņ, spogulīt, pasaki man!"
- Ā, - vienaldzīgi novilka vecmāmiņa, - tu droši vien domā to Ļaunuma spoguli? Tas atrodas pašā lādes apakšā, lai bērni netiktu klāt. Ar to jābūt piesardzīgākam, un labāk tajā vispār neskatīties.
- Kāpēc? - uzlecot kājās jautāja Kora.
- Tā ir nelāga manta. Tas neatspoguļo cilvēku, kurš skatās spogulī, bet gan atspoguļo viņa ienaidnieku. Dažreiz risinot diplomātiskas intrigas tas var būt noderīgi, taču mūsu klusajai lauku dzīvei šāds spogulis ir tikai kaitīgs. Nu, ieskatīšos un ieraudzīšu tajā Gavrilu, Gavrilu Tihonoviču, kurš pret mani ņirdz zobus. Bet viņš tāpēc ņirdz zobus, ka mans teļš apēdis viņa Mičurina tomātus. Ja es ticētu spogulim, man būtu jāņem automāts un jāuztaisa Gavrilā kādi trīs caurumi, bet vai tad tās vairs ir labas kaimiņattiecības?
- Ak, vecmāmiņ, viltīga tu mums esi! - Kora iesaucās un pazuda mājā. Bet vecmāmiņa Nastja pabarojusi mājputnus iegāja mājā, lai liktu krāsnī vakariņas.
Kora nometās ceļos lādes priekšā. Uz gultas un krēsliem gulēja veci svārki, budjonovka, saulessargs, kavalergarda formas tērps, karavīru blūze ar trim zobeniem un maziem tankiem uz pagoniem, vējjaka, jūrnieku krekls un daudz dažādu apģērbu, kas bija sakrājušies pa simts vai pat vairāk gadiem ... ... Kora tik ilgi aplūkoja drēbes, ka aizmirsa, kāpēc atvērusi lādi. Tāpēc, kad istabā parādījās komisāra Milodara hologramma un skaļi pajautāja: "Nu, vai kaut ko atradi vai atkal tukšs numurs?" - Kora izbijusies uzlēca augšā, atcerējusies, kāpēc viņa ir šeit, un sāka rakņāties lādē kā suns lapu kaudzē, meklējot aizbēgušu peli. Ļaunuma spogulis bija ietīstīts vecās mežģīnēs, un Kora trofeju gandrīz iemeta kopējā kaudzē. Bet Milodars uzķēra nomelnējušā sudraba spīdumu un kā grifs metās uz spoguli.
Tad arī Kora ieraudzīja Spoguli.
Viņa paņēma to un tajā ielūkojās. Tur uzvirpuļoja balti dūmi un varēja saskatīt kādu neskaidru seju ...
- Kas tur ir? - jautāja Milodars, palūkojies pār plecu.
- Ah, tāpat ... viens cilvēks, - sacīja Kora. - Tikai es nebiju domājusi, ka viņš ir tik atriebīgs.
- Pastāsti, kurš!
- Gavrikovs no Transporta departamenta. Pirms septiņiem mēnešiem es viņam skaidri un gaiši pateicu, lai ne uz ko necer.
- Tātad, slikti pateici, - Milodars atbildēja un atkal mēģināja bez rezultātiem atņemt spoguli.
- Es rīt atgriezīšos mājās, - Kora sacīja. - Un nestrīdieties, komisār. Spogulim nekas nenotiks.
- Nekādā gadījumā!
- Vai es varu saņemt vienu brīvu dienu pa sešiem mēnešiem!
- Tu nogulēji pusgadu un neko nedarīji!
- Paguli manā vietā, komisār! - Kora stingri atbildēja, nolika spoguli redzamā vietā un devās pārģērbties. Sešus mēnešus viņa bija sapņojusi pastaigāties pa pļavu baltā sarafānā.
* * *
Protams, Milodars tajā pašā vakarā atsūtīja feldjēgeri ar apsardzi, lai paņemtu Ļaunuma Spoguli. Vecmāmiņa sadusmojās un, kaut arī viņa bija eņģeliska rakstura cilvēks, nostājās robežsardzē, gluži kā episkie varoņi, jo uzskatīja, ka Spogulis ir Orvatu ģimenes mantojums un Kora nedrīkst izniekot to, ko ar tādām pūlēm ieguvuši senči.
Naktī Milodaram nācās ierasties personīgi. Viņš ilgi klauvēja pie mājas durvīm, pamodināja visu ciematu. Polkans, tas pats, kurš piederēja Gavrilam, gandrīz saplēsa viņam bikses.
Jau bija uzaususi rītausma, kad komisārs atstāja ciematu ar Spoguli neatlaidīgajā rokā. Vistu kūtī raudāja vecmāmiņa Nastja. Kora aizgāja uz pļavu.
Dziedāja lakstīgalas. Arī viņas nevarēja aizmigt.
Šī nebija pirmā reize viņas dzīvē, kad Kora nevarēja izšķirties starp pienākumu un taisnīguma izjūtu, starp mīlestību pret taisnību un mīlestību pret savu dzimto zemi.
- Iztiksim, - Kora sacīja vecmāmiņai, atgriežoties no pļavas.
Mitra no rasas, lēca Saule. Lakstīgalas devās gulēt, dodot vietu cīruļiem.
- Nav svarīgs Spogulis, bet gan princips, - sacīja vecmāmiņa. - Ja pilsonim var atņemt mantu, motivējot atņemšanu ar tēvzemes interesēm, tad kur mēs nonāksim rīt?
- Grūti atbildēt, - sacīja Kora.
- Tagad es iešu slaukt Marusjku, - teica Baba Nastja, - bet tu sakārto māju, izmazgā grīdu, uzliec patvāri.
Kad rīta rūpes bija beigušās, vecmāmiņa un mazmeita apsēdās paēst brokastis. Bija silti, un kaķītis Zvaniņš apgūlās pie Koras kājām. Aiz loga gans veda uz ganībām govis, Marusjka pati ar ragiem atvēra vārtus, lai pievienotos biedrenēm.
- Mani uztrauc tava neaizsargātība, - sacīja baba Nastja. - Lai gan, ja godīgi, es biju galīgi aizmirsusi par to Spoguli, bet noteikti atcerētos, ja ne šodien, tad rīt, tiklīdz tas marazms būtu pārgājis. Tagad ir par vēlu. Mūsu ģimenes dārgumus izmantos kāds cits.
- Ja godīgi, tie mūsu dārgumi nāk no Epidaura. Viņu nemiernieki tos pirms trīssimt gadiem kaut kam tur nozaga, bet pēc tam savā starpā sakāvās un visu izmētāja uz Zemes.
- Tāpēc jau es saku, - vecmāmiņa piekrita. - Nevajadzēja mētāt. Kas no ratiem izkritis, tas pazudis ...