Tad Alekss atvēra acis un viņam nācās celties augšā.
Viesnīca bija tīra, domāta Ostindijas kompānijas džentelmeņiem, kalpotājiem un virsniekiem, tāpēc tajā nebija ne blakšu, ne žurku, neskatoties uz to, ka tā bija netālu no upes, kurā ienāca Glorija pirms aizkuģošanas, bet naktspodus kalpi mazgāja katru vakaru, bļodā bija ieliets tīrs ūdens un arī dvielis bija tīrs, kā labākajās mājās.
Mazgājoties jaunietis ielūkojās pie sienas piestiprinātā ovālā spogulī un bija neapmierināts ar sevi. Lai gan viņš, ievērojot modi, bija nogriezis savu bizi un matus nēsāja īsus, kas bija ērti uz jūras, viņš nekādi nevarēja saņemties ielikt matos lokas, un tāpēc tie, taisni, brūni un ne pārāk biezi, nekādi neizrotāja parasto, ne ar ko - ne kumpu degunu, ne augstu pieri, ne ērgļa skatienu - nemanāmo seju. Drīzāk seja pēc pantiem bija pārāk maiga, un pat zods nebija pietiekami stūrains, kas nodeva rakstura mīkstumu, lai gan patiesībā Aleksa Fredro izskats maldināja - viņš bija ārkārtīgi spītīgs, neatlaidīgs un pacietīgs, bet, pats galvenais, viņš mācēja, lai arī negribīgi, izmisīgi kauties, kas viņu izglāba mičmaņu kubrikā.
Uz brīdi atceroties šos gadus, Alekss sastinga, bet spogulis uzreiz viņu nodeva - skatiens kļuva stiklans un lūpu kaktiņi nolaidās uz leju ... Vispār Alekss nebija apmierināts arī ar savu uzbūvi, jo platie pleci un attīstītās, stiprās rokas nodeva viņu kā zemas izcelsmes cilvēku, kāds viņš patiesībā nebija - uzvārds Fredro savas muižnieku saknes meklēja vismaz divsimt gadus atpakaļ... Ak, kā viņš agrāk sapņoja būt tikpat graciozs, šauriem pleciem, paplatām gūžām un izsmalcināts kā īstie džentelmeņi!.. Pat saprotot, ka šādas īpašības uz kuģa nebūtu noderīgas, un viņš nepieder sabiedrības elitei Madrasā vai Kalkutā, no skaudības atbrīvoties nevarēja. Tā kā kompānija neatbalstīja divkaujas starp saviem darbiniekiem, arī šāda nodarbošanās viņu neuzrunāja. Alekss Fredro bija karjerists. Viņš gribēja kļūt par īsta kuģa kapteini. Viņam bija pamats cerēt uz to, ņemot vērā, ka viņa trumpis bija neatlaidība un kuģošanas iemaņas. Tiesa, nekas vairāk.
Sakārtojies un lejā pabrokastojis, kur viesnīcas saimniece, simpatizējot kautrīgajam stūrmanim, atstāja viņam karstu kafijas kannu, olas un bekonu, Alekss izgāja uz ielas, kur krāvēji joprojām ņēmās ar gandrīz līdz pusei dubļos iegrimušo lādi. Viņš apgāja dramatisko scēnu, spiežoties pie mājas sienas, kur bija sausāks, un devās uz Londonas centra pusi pie pazīstamā friziera. Viņš tomēr nolēma nedaudz ieveidot matus un, iespējams, pakonsultēties ar frizieri, vai viņam nevajadzētu ataudzēt vaigubārdu, kā Glorijas kapteinim Ficpatrikam.
Nonācis līdz stūrim, Alekss no vestes kabatas izvilka sīpolveidīgu pulksteni, kurš attaisot vāku, atskaņoja vienkāršu melodiju, kāda Londonā gandrīz nevienam nebija zināma, un pateica, ka laika vairs nav daudz, jo friziera apmeklējums, iespējams, aizņemtu vairāk nekā stundu. Tātad, varbūt vispirms iegriezties uz "Glorijas" un pēc tam ar vieglu sirdi? ..
Šī problēma bija jāatrisina nekavējoties, taču, tā kā tā nebija tik svarīga, Alekss nolēma nodoties likteņa rokās. Viņš izņēma vara monētu un skaļi sacīja:
- Galva, - te domājot karaļa Džordža III galvu, kas attēlota monētas aversā.
- Tad iesiet pie friziera? - Jautāja neliela auguma, padzīvojis, cirtainiem, sirmiem matiem, cilvēks, apģērbies melnā, bet bez cepures.
Aleksa noskaņojums bija pietiekami miermīlīgs, lai neapvainotos par tik neparastu iejaukšanos citu darīšanās.
- Tad uz frizētavu. Viņš pasmaidīja un nodomāja, ka ieradums sarunāties ar sevi, kas viņam bija izveidojies no sardžu vientulības, Londonā varētu dažkārt likt justies neveikli.
Viņš uzmeta monētu. Nejaušais garāmgājējs uzmanīgi un saspringti skatījās uz viņu. Noķēris monētu, Alekss atvēra plaukstu. Virspusē bija Britānija, vienā rokā turot šķēpu, otrā - ovālu vairogu.
- Tātad uz kuģi, - Alekss informēja cirtaino džentelmeni.
- Kāpēc tad tā? - tas bija pārsteigts, uzsizdams ar pirkstu pa rokas apakšu. Monēta uzlidoja un nokrita uz bruģa. - Savām acīm redzēju, ka monarha galva.
Džentelmenis skaļi iesmējās, tad strauji pieliecās, pacēla monētu, pasniedza Aleksam, un tas pārliecinājās, ka skatās uz Georga galvu.
- Es neesmu akls, - Alekss sacīja. - Tur bija Britānija.
- Bet kas tad uzstāj?
- Bet es redzēju...
- Jūs redzējāt karali, mans dārgais, - teica cirtainais džentelmenis un burtiski aizvilka Aleksu uz stūri, uz Oksfordstrītu, uz frizētavu, turklāt nez kāpēc piebilzdams: - Pasteidzieties taču! Vai tad nesaprotat?
- Ko pie velna jūs darāt! - iesaucās stūrmanis.
Izrāvis piedurkni no džentelmeņa stingrajiem pirkstiem, viņš jau gribēja parunāt ar to kā vīrs, ka civilizēti cilvēki tā neuzvedas, bet džentelmenis jau bija pazudis - dienā trokšņainajā Oksfordstrītā pazust pūlī ir viegli...
* * *
Sers Džordžs Vitls, britu Ostmindijas kompānijas viceprezidents, atšķirībā no stūrmaņa Fredro, agri no rīta pabija uz "Glorijas" un pārbaudīja, vai kuģi piekrauj pareizi. Ar šo kuģi Vitla kungam bija tik svarīgi un tālejoši plāni, ka pat ne visi kompānijas direktori par tiem zināja, bet visu patiesību nezināja neviens, izņemot seru Džordžu.
Pagaidām viss noritēja kā iecerēts. Bet bija skaidrs, ka panākumi atkarīgi no daudziem apstākļiem un nejaušībām - Atlantijas okeāns, Indijas okeāns, Indija ... daudz vairāk iespēju pazaudēt nekā atrast. Bet, ja atradīsim, tad visa dzīve iegūs īpašu nozīmi.
Sers Džordžs brauca mājās pa Oksfordstrītu vaļējā ekipāžā, baudot saulaino aprīļa dienu un nebaidoties no aukstuma - šis sarkansejainais, agri nosirmojušais, spēcīgais vīrietis, kurš šķita resns, patiesībā resns nemaz nebija, bet drīzāk stingri gaļīgs spēkonis. Un, ja viņam arī draudēja nāve, tad tikai no pārmērīgas dzīves uzkrāšanās - no tā dažkārt rodas apoplektiski insulti.
Pasniedzies ar nūju, sers Džordžs pieskārās Metjū mugurai un pārkliedzot ielas troksni sacīja:
- Pasteidzies, Met, mums šovakar ir viesi uz lenču.
- Jūs taču redzat ser, kāda šeit kustība! - atsaucās kučieris. - Es nebūtu pārsteigts, ja Londona pēc dažiem gadiem izmirtu.
- No kā? - sers Džordžs bija no sirds pārsteigts.
- No zirgu mēsliem. Tie piepildīs ielas līdz otrajiem stāviem!
- Tas ir neparasts, bet ne bez veselā saprāta, apsvērums, - sacīja sers Džordžs, kurš bija pieradis nopietni apsvērt jebkuru teoriju vai hipotēzi, ja redzēja tajā veselā saprāta graudu.
Un šajā mirklī neliela auguma, cirtaini matains džentelmenis bez cepures uzlēca uz ekipāžas pakāpiena. Viņam bija čigāna vai indiešu žuļika negodīgā seja - sers Džordžs jau vairākkārt bija sastapis šādas sejas Ostindijā, kuru viņš nevarēja izturēt kopā ar tās saldajām skaistulēm, pretenciozajām drupām, pazemīgajiem radžām un starpniekiem, saindētā gaisa viltību un asajām puvuma smakām saspiestajās pilsētās.
Sera Vitla roka sniedzās uz ekipāžas iekšējo, ar ādu apšūto sienu, kur bija dziļa kabata pistolei, bet pēc tam atcerējās, ka pistoli no turienes bija izņēmis ar savām rokām, impērijas pēram neklājās braukāt pa galvaspilsētu ar pielādētām pistolēm. Var uzzināt laikraksti un tad smiekli būs pa visu valsti: "No kā šis milords tā nobijies?"