- Mister Fredro, vai tas esat jūs?
- Tieši tā, milord, - stūrmanis atbildēja, tikai tagad sapratis, ka viss incidents noticis ar ekipāžu, kurā atradās pats sers Džordžs Vitls, Ostindijas kompānijas viceprezidents, turklāt faktiskais "Glorijas" īpašnieks un tās brauciena organizētājs dienvidu jūrās, tas ir, jaunajam stūrmanim dzīvs dievs.
- Tas esmu es, - stūrmanis kā atvainojoties atkārtoja, it kā pats būtu meiteni pastūmis vai pabāzis zem sera Džordža ekipāžas.
Pirms sers Džordžs paspēja atbildēt, no pūļa dziļumiem atskanēja skaļa balss, kur sāka pulcēties taisnības cīnītāji, kuri gan izvēlas cīnīties anonīmi:
- Tādiem kungiem cilvēka dzīvība nav ne pensa vērta!
Atbildei uz saucienu bija paklusa kurnēšana un citi izsaucieni, arī seram Džordžam nepatīkami, kurš jutās kails un neaizsargāts kā Francijas karalis Luijs uz Grēva laukuma ešafota.
Un jāsaka, ka, lai arī kopš monarha nāvessoda izpildes ir pagājuši jau seši gadi un pēc tam arī šausmīgā terora beigas, sers Vitls bija viens no tiem dižciltīgajiem, kuri pēc tam sevī saglabāja neuzticību pūlim, tā tumšajiem instinktiem, tā rupjībai un iekšējam naidam pret tiem, kuri nodrošina ar darbu, maizi, pajumti, kas valsti cenšas pārvaldīt pēc iespējas gudrāk un taisnīgāk. Varbūt atmiņa par sera Vitla senčiem, kuriem nācās bēgt un slēpties no apaļgalvja Kromvela vai no Vota Teilora nabagiem ... Jebkurā gadījumā bailes no pūļa bija dziļi iesēdušās serā Džordžā. Viņš lēnām nolaida nūju un saruka sēdeklī, gatavs Metjū uzkliegt: "Dzen!", Bet, saprotot, ka tieši to nav iespējams izdarīt, un, kamēr pūlis viņu neatbrīvos, viņš nekur neaizbēgs.
Meitene aizvēra acis un zaudēja samaņu, to varēja redzēt sers Džordžs, un tad viņš, kaut arī viņu nemaz neaizkustināja ievainotās muļķītes skats, kura ar parastajiem cilvēkiem raksturīgo bezrūpīgo stulbumu pati paskrēja zem viņa riteņiem, saprata, ka ir pienācis laiks rīkoties.
Jebkurā gadījumā sers Vitls, būdams vīrietis, kaut arī principā bez sirds, ja lieta neattiecās uz viņa tuviniekiem, nevis pavēlēja Metjū turpināt ceļu, pametot ubadzei šiliņu, bet tik daudzu liecinieku ieskauts, bija spiesta izturēties savādāk. Jo īpaši tāpēc, ka, kamēr viņš apdomāja, sarāvies no pieaugošā pūļa draudīgās kurnēšanas, priekšā izlīda visuresošais laikrakstu reportieris, gudrs bestija, gatavs par sudraba monētu sabojāt liela cilvēka karjeru un pasākumu, bet šodien mazāk nekā citās dienās sers Vitls vēlējās parādīties vigu laikrakstos ...
- Ko jūs tur stāvat, Fredro! - viņš uzsauca stūrmanim. - Aleks, Metjū, ieceliet meiteni šeit. - Viņš pavirzījās uz platā sēdekļa, atbrīvojot vietu cietušajai, it kā viņam pat prātā nenāktu cita doma.
Pēc meitenes pastiepās vairākas rokas - visi gribēja palīdzēt, un pūļa dusmas jau pierima, jo kungs izturējās savādāk, nekā no viņa gaidīja.
Alekss iekāpa ekipāžā un atbalstīja joprojām nejūtīgo meiteni, lai viņa nepieskartos seram Vitlam un, nedod Dievs, nenosmērētu viņu ar asinīm. Sers Džordžs gudri izprata šo stūrmaņa vēlmi un par to domās viņam pateikdamies, pats pārbīdījās pēc iespējas tālāk no upura, jo viņa apmetni un kamzoli šuva tik dārgs drēbnieks, ka šī meitene nevarētu nopelnīt naudu šādai drēbei ne gadsimta laikā.
- Brauc! - Pavēlēja sers Džordžs, uzskatīdams, ka pūlis tagad laidīs garām viņa ekipāžu, vēl jo vairāk tādēļ, ka no aizmugures atskanēja kariešu taures un atskanēja kučieru un izvadātāju kliedzieni, kurus bija aizkavējis incidents.
Palūkojies, vai avīžnieks jau aizvācies, sers Džordžs pamanīja pie sienas, kaut kādā attālumā no pūļa, kas sāka šķist, pavecāku cilvēku ar cirtainiem, sirmiem matiem un stingru seju ar asiem vaibstiem. Protams, tas taču tas pats grieķis vai čigāns - tas pats tipiskais satīrs! Tādu marmorā veidotu galvu viņš bija redzējis grāfa Marlboro mājā - kurš to bija nopircis vienā no ostām Vidusjūras kampaņas laikā.
Sprogainais vīrietis, kurš tik negaidīti parādījās ceļā ar brīdinājumu par sikhiem un kā rezultātā iejauca šinī nepatīkamajā notikumā, pacēla roku kā radinieks, kurš paliek krastā un sūta savus pēdējos sveicienus kuģim.
Sers Džordžs strauji novērsās no viņa.
Ekipāža lēnām brauca pa sānu ielām, izvairoties no grūstīšanās un burzmas, lai nokļūtu mājā mierīgāk un neuzkrītošāk. Šajās ielās un ieliņās tā neiedomājami kratījās, jaunais stūrmanis izņēma savu kabatlakatu un mēģināja ar to aizspiest brūci. Kājas griezums bija sekls, bet tas bija pēdu garš un ļoti asiņoja.
Lai palīdzētu stūrmanim, sers Džordžs ziedoja arī savu kabatlakatiņu - lakatiņi samirka asinīs un ekipāžā radīja lauka hospitāļa sajūtu. Sera Džordža nāsis jau ilgu laiku nebija odušas svaigu cilvēka asiņu smaku - tām bija īpaša, mežonīga, satraucoša smaka ... Sers Džordžs mēģināja uzminēt, kas ir sadursmes upuris, taču nespēja - viņam pievērsās pietūkušais, zilais , netīrais vaigs un izjukušie mati...
Ekipāžaš nogriezās no ielas pie metāla žoga, kura vārti, kalti pirms vairāk nekā simts gadiem, bija dzelzs mežģīņu amatniecības meistardarbs, lēnām atvērās, it kā mēģinot pieskaņoties ātrumam, ar kādu iebrauca mājas saimnieks savā dzīvesvietā.
Atverot vārtu vērtnes, kalpi zilās livrejās sastinga, izstiepušies un ne ar ko neizrādīdami pārsteigumu, taču neparastais ekipāžas izskats satrauca pārvaldnieku un divus sulaiņus, kuri devās pie durvīm, lai satiktu seru Vitlu plašo kāpņu augšdaļā. Viņi skriešus devās viņam pretī, negaidot, kamēr pajūgs apstāsies pie kāpnēm, un sulaiņu spēcīgās rokas nekavējoties satvēra meiteni, palīdzot stūrmanim viņu izcelt no ratiem.
Pārvaldnieks, apstājies divu soļu attālumā, jautāja seram Džordžam:
- Kur pavēlēsiet?
Šajā jautājumā bija viss. gan izpratne par to, ka meitene nepieder lordam vai pat pašam sulainim līdzvērtīgu personu lokam, un mēģinājums izprast atbildības pakāpi, kuru sers Džordžs bija iecerējis uzņemties saistībā ar kādu nesaprotamu notikumu. Kas tas ir - labdarība, lordam tik neierasta labvēlība, vai apstākļu sakritība, no kā seram Džordžam nāksis izkulties?
Sers Džordžs, pie kura šis pārvaldnieks kalpoja kopš Madrasa laikiem, vairāk nekā divdesmit gadus, uzreiz salika visu pa plauktiem:
- Viesu istabā… pirmajā stāvā. Un piezvaniet Simkina kungam.
Istabas pirmajā stāvā nebija paredzētas lorda viesiem, bet gan viesu kalpiem. Stūrmanim to zināt nevajadzēja, bet Mārtiņš saprata visu.
Vitls paskatījās uz stūrmani. Tas stāvēja, piesedzis ar asinīm nošķiesto mežģīņoto kreklu, zem atvērtā kamzoļa. Incidenta laikā viņš bija pazaudējis cepuri.
- Tas ir brīnums, mister Frederik, - sacīja sers Džordžs, diemžēl saputrojot dīvaini skanošo sava stūrmaņa vārdu. Un, nejūtoties drošs, uzreiz attapās: - Jūs atļausiet man saukt jūs vienkārši par...
- Aleksandrs ... Alekss.
- Brīnišķīgi, brīnišķīgi. Pats Dievs tevi, Aleks, sūtīja glābt šo nelaimīgo muļķīti. Nē, tikai padomājiet! Vienīgais kurš visā Londonā steidz palīgā, ir mans cilvēks! Un sers Džordžs atviegloti un atklāti iesmējās. - Es jums esmu parādā, jā, jā, nenoliedziet. Un nedomājiet pamest manu māju šādā izskatā! Tūlīt Martins ... - sers Džordžs pagriezās, lai meklētu pārvaldnieku - bet tas jau bija blakus, jau paspējis dot nepieciešamās instrukcijas, un sulaiņi meiteni aiznesa, bet viena no istabenēm aizskrēja pēc doktora Simkina. - Ā, rekur tu esi, Martin. Martin, balodīt, aizved Aleksu uz Džuliana istabu. Atver viņa drēbju skapi un palīdzi mana kuģa stūrmanim, drosmīgajam jūras vilkam un topošajam kapteinim atrast sev tīkamas drēbes. Ceru, ka tās atbildīs viņa izmēram.