Bet pats ārsts droši zināja, ka pēdējais pacients, no kura viņš atteiksies, būs sers Vitls. Ārsts parādījās šajā mājā kā bezūsains medicīnas skolas absolvents, kā nelaiķa Filipa Knoksa palīgs un kopš tā laika gandrīz četrdesmit gadus dziedināja augošos, nobriedušos, novecojošos un mirstošos mājas iedzīvotājus, pilnīgi neatkarīgi no medicīnas centieniem. Samierinājies ar to, ka daba ir spēcīgāka par medicīniskiem izmēģinājumiem, ārsts pieņēma devīzi: "Nenodari ļaunu!", kas viņam arī labi izdevās. Un tāpēc viņš ļoti veiksmīgi ārstēja ar atpūtu, gultas režīmu un pastaigām parkā.
Izskatīgā meitenīte, kas pakļuva zem sera Vitla ekipāžas riteņiem, Simkinam, kas, pateicoties viņa nokarenajām pelēkajām ūsām, izskatījās kā vecs vikings, bija tikai vēl viens uzskatāms piemērs tam, cik sers Džordžs kaitīgs apkārtējai cilvēcei. Viņš it kā bija Midasa antipods - viss, kam viņš pieskārās, pārvērtās par putekļiem un puvekļiem ... Izņemot paša sera Vitla īpašumus, kas nepakļāvās šim likumam un auga kā pasakains dārgumu kalns. Tas, starp citu, izskaidroja spītību, ar kuru sers Vitls stūķēja savu vedeklu prom uz Ostindiju. Viņam vajadzēja, lai viņa pēc iespējas ātrāk atnes dēlu, un tad dārgumu uzkrāšana un Vitlu ģimenes spēks atradīs cienīgu pamatojumu. Tajā apstāklī, kad Regīna nedzemdēja pirmajos divos dzīves gados Madrasā, viņš saskatīja ļaunprātīgu slinkumu un nevēlēšanos palīdzēt seram Džordžam.
Pazīstot ģimeni, tāpat kā to pazina pārvaldnieks Martins, Simkins izjuta pieķeršanos, bet ne mīlestību, tādu pašu kā Regīna, kura nepazina mīlestību. Šajā ziņā viņi bija līdzīgi. Bet Simkins ar visu savu vienaldzību pret apkārtējiem bija labsirdīgs un pat simpātisks cilvēks. Drīzāk ieraduma, nevis garīguma vadīts, viņš paklausīgi piecēlās nakts vidū un varēja pavadīt pie pacienta gultas visu dienu, cenšoties atvieglot tā ciešanas. Ko nevarētu teikt par Regīnu. Viņa joprojām bija kā bērns, kurš nesaskata atšķirību starp cilvēkiem un rotaļlietām.
Apskatījis cietušo meiteni un pavēlējis kalponēm rūpīgi izmazgāt Dorotejas brūces, skrambas un nobrāzumus, jo tajās iekļuvuši ielas netīrumi, viņš pēc tam pārsēja. Meitene atjēdzās un no ārsta vārdiem saprata, ka nav mājās vai slimnīcā, bet gan milorda namā, kurš viņu aizvedis šurp aiz žēlsirdības. Tas tik ļoti izbiedēja Doroteju, ka viņa mēģināja tūlīt piecelties un doties mājās, bet brūce kājā bija tik nopietna un sāpīga, ka bez citu palīdzības viņa nevarēja pat aiziet uz naktspoda.
Sirmais, plikgalvainais ārsts, kuram bija smieklīga maniere slaukt garās, sirmās ūsas, mierīgi pavēroja meitenes mēģinājumus un tad pateica, ka jebkurā gadījumā viņai trīs dienas jānoguļ gultā, un tieši šajā gultā, jāēd buljons un vārīta vistas gaļa, un viņš, ārsts Frederiks Simkins, viņu apmeklēs katru dienu.
Viņš bija laipns, bet stingrs, un tad Doroteja pajautāja, vai viņa kaut kā var informēt māti par notikušo. Ārsts uzņēmās šo atbildību un, pirms aiziešanas iedevis miegazāles, atstāja meiteni.
Seru Džordžu un stūrmani, tērpušos dārgā, bet pieticīgā Džuliana kamzolī un biksēs, ārsts atrada bibliotēkā dzerot aperitīvu. Viņi dzīvi pārrunāja Glorijas iespējas un musonu būtību, jo abi bija profesionāļi un zināja, ka kuģošana un tirdzniecība Ostindijā ir grūta un bīstama nodarbošanās, bet nenopietni dendiji vai slinki muļķi tur labākajā gadījumā neiedzīvojas. Indijā bija lietderīgāk būt nelietim nekā kārtīgam cilvēkam, un izdevīgāk - gudram nekā muļķim. Tomēr šie noteikumi daudz mazākā mērā attiecās uz Kompānijas jūrniekiem un virsniekiem, ja vien viņi nebija apsēsti ar slāpēm pēc bagātības.
Sers Džordžs piedāvāja ārstam glāzi portvīna un apjautājās, kā jūtas meitene.
- Viņai vajag mieru, - ārsts paziņoja, zinot, ka ar šiem vārdiem izraisīs lorda neapmierinātību, taču dažkārt ar prieku paziņoja lordam nepatīkamas lietas, kaut vai tāpēc vien, ka pats lords mīlēja teikt nepatīkamas lietas citiem.
- Lai viņa atpūšas līdz rītdienai, - Vitls pasmīnēja.
- Domāju, ka viņai vajadzēs pavadīt gultā trīs vai pat četras dienas. Brūce kājā, ko izraisīja jūsu ekipāža, milord, ir nozīmīga un var bīstami iekaist.
- Vai tad viņai nav savu māju?
- Bet vai tad jums nav pietiekami daudz istabu? Vai varbūt žēl vistas buljona bļodas?
- Doktor, doktor... - Vitls nopūtās. - Es gribēju tikai vienu - atdot šo mazo vecākiem, nomierināt viņus ...
- Liels mierinājums - dabūt invalīdu!
- Nu, jau nu, invalīdu! - Seram Vitlam nemaz nepatika turpināt strīdu jaunā stūrmaņa klātbūtnē, taču bija par vēlu atkāpties.
- Noriskējiet, - doktors ieteica. - Lai šeit atnāk viņas tēvs kopā ar policistu un kādiem piecdesmit reportieriem.
Doktors ļoti labi zināja Vitla nepatiku pret šo cilvēces kategoriju un bija pārliecināts, ka ar tik vienkāršu un klusu gājienu viņš ir uzvarējis šajā šaha partijā.
- Bet pēc trim dienām jūs garantējat...
- Es negarantēju, bet apsolu pacensties. Tagad nelaimīgā mazā aizmiga.
- Nelaimīgā mazā... Vitls paskatījās uz doktoru ar aizdomām, vai tik tas neizsmej. Doktors bija pilnīgi nopietns.
- Es uzņemšos pūles, brīdināt viņas māti un nomierināt viņu, - Simkins apžēlojās. - Bet jums jāparūpējas, lai Dorotejas māti netraucēti ielaistu pie meitas.
Vitls, jau padevies un samierinājies ar iespējamām trīs dienu neērtībām, pagriezās pret kamīnu, kura tuvumā vajadzēja stāvēt Martinam, bet Martins atbildēja no durvīm uz bufeti:
- Es visu dzirdēju, ser.
Ja priekšlaicīgi mirusī sera Vitla sieva, vēl būtu dzīva, viņa būtu atradusi iespēju, kā visus nolikt pie vietas. Bet diemžēl Vitls bija vientuļš.
Apkārt bija tikai nodevēji, filantropi un pacifisti, taču ienaidnieku ielenkumā Vītls vienmēr deva priekšroku godīgam gūstam, nekā cēlai nāvei. Tāpēc, neizrādot nekādu neapmierinātību, viņš pagriezās pret stūrmani un turpināja sarunu.
- Mēs nosūtām divus kuģus, - viņš teica. - savas lielākās cerības es lieku uz "Gloriju". Tā kā esmu progresa piekritējs, esmu pārliecināts, ka jebkurš smagais ierocis ir svarīgāks par karavīru rotu. Un vispār, mašīnas... Vēl glāzi klareta?.. Mašīnas ar laiku aizstās cilvēkus. Es vēl piedzīvošu tos laikus, kad Vata mašīnas tiks uzliktas uz fregatēm, un tās nonāks Indijā ātrāk nekā pēc mēneša neatkarīgi no laika apstākļiem, pretvējiem un bezvējiem.
- bet smirdēs gan tādi, - stūrmanis, dedzīgs buru flotes patriots, atļāvās pasmaidīt.
Sers Vitls nepiekrita jaunajam sarunu biedram.
- Šodien, - viņš teica, - mans kučieris Metjū mēģināja paraudzīties nākotnē un pieņēma, ka pēc dažiem gadiem Londona ies bojā, jo līdz pat trešajiem stāviem būs ieslīgusi zirgu mēslos. Viņš iedomājas progresu kā tā uzkrāšanos, kas jau ir. Man progress ir kaut kā jauna parādīšanās. Es baidos, jā, es baidos no Londonas nāves! Tikai ne no zirgu mēsliem, bet no ogļu kvēpiem, jo ne tikai pilsētas krāsnis, bet arī visas ekipāžas, visas tajā esošās mašīnas darbosies ar tvaika spēku un attiecīgi šausmīgi kūpēs.
Stūrmanis nodrebēja no tik drausmīgas perspektīvas. Viņam nepatika raudzīties nākotnē un tāpēc viņš nepretendēja ne uz politiķa, ne izcila domātāja jomu.
Bet pēdējo sievastēva frāzi izdzirdēja bibliotēkā ienākošā Regīna, kuras parādīšanos šeit vajadzēja uzskatīt par pilnīgi nejaušu...
- Ak, atvainojiet, es nezināju, ka esat aizņemts, ser!
Vitlam labāk patiktu ja viņu sauktu par tēvu vai kaut kā citādi mīļi, bet ne jau par seru, kā kādu svešinieku. Bet vedekla viņu nemīlēja. Un neko nevarēja ar sevi padarīt. Viņa bija pieklājīga, laipna, smaidīga, bet vienalga, sers Vitls reizēm naktī pamodās no murga - it kā mīlulītis, balodītis, dūjiņa izknābj viņam acis. Un to dara tik dīvaini: ar gredzenotiem pirkstiņiem papleš acu plakstiņus, pēc tam notēmē ar glītu, bet tēraudcietu deguntiņu. Un - knābiens!