- Ienāc, Redžij. - Lords viņu nosauca viņas nemīlētajā vārdā. - Iepazīsties - tavs pavadonis daudzu dienu ceļojumā, Aleksandrs ...
- Fredro.
- Alekss Fredro. Glorijas stūrmanis. Un neskaties, ka viņš ir tik jauns.
Ārzemnieks, saprata Regīna. Pēdējā laikā Anglijā ir saradies pārāk daudz ārzemnieku. Drīz vairs tīršķirnes britu nebūs vispār, un valsts pārvērtīsies par Indijas atkritumu izgāztuvi. Viņa to izteica skaļi, protams, it kā nevis attiecinot uz stūrmani, bet it kā atbildot uz sievastēva pēdējo domu par kvēpiem un dūmiem, kas sabojās Londonu.
- Mēs ātrāk apmirsim no tām slimībām un netīrības, kurus paši ievedam Anglijā, - viņa teica. - Kam vajadzīgi ienākumi, ja ar tiem saistīta deģenerācija un infekcija?
Stūrmanim šķita, ka viņš sev priekšā ieraudzījis noapaļotu ar spalvām pārklātu putnu, kuru gribētos paņemt abās plaukstās un sajust, kā saspringtajā ķermenī zem spalvām pukst ātra sirds. Balodīša porcelāna acis skatījās stūrmaņa sejā, bet izvairījās no viņa skatiena. Viņš nevarēja atraut acis, kaut arī nevajadzētu uz viņu tā skatīties - ieraugot šo putnu, vīrietī uzreiz pamodās mednieks, bet ne ar loku - šādu medījumu bija jānoķer ar rokām, tikai ar rokām...
- Piesēdi pie mums, Redžij, - sacīja sers Džordžs. - Mums no tevis nav noslēpumu.
- Paldies par to pašu, - Regīna skaļi atsaucās, un te nu stūrmanis radinieku attiecībās sajuta zināmu spriedzi.
Saruna par gaidāmo ceļojumu pārtrūka, kaut arī Regīna apzinājās par tā mērķiem un uzdevumiem.
Gaidot, kamēr Martins aicinās kungus uz lenču, viņi sāka pārrunāt rīta incidentu.
- Starp citu, - atcerējās sers Džordžs, - es būtu pabraucis garām tai vietai bez starpgadījumiem, ja kāds nezināms blēdis nebūtu iekāpis manā ekipāžā un pierunājis mani nogriezties pa Pikadilijas ielu, jo it kā man varot uzbrukt sikhi.
- Bet kas viņš tāds bija? - stūrmanis bija pārsteigts.
- Kaut kāds grieķis. Bet varbūt tamils - vai nu maz tādu... Mazs, cirtains.
Stūrmanis arī atcerējās, kā kāds pavecāks džentelmenis, it kā novirzīja viņu līdz vietai, kur atradās sera Džordža ekipāža, taču, protams, abiem nevarēja ienākt ne prātā, ka tā varētu būt viena un tā pati persona.
- Nez, kas viņa ir, šī meitene? - jautāja Regīna, beidzot sastapusies ar stūrmaņa skatienu un vēl vairāk to samulsinot.
Pie lenča saruna turpinājās, un sers Džordžs paziņoja, ka saskaņā ar viņam sniegto informāciju galvaspilsētā uzdarbojas profesionāli blēži, kuri tīšām metas zem karietēm, lai pēc tam saņemtu kompensāciju. Šīs filipikas beigās Martins, kurš arī atradās ēdamzālē, atļāvās paziņot sabiedrībai, ka nupat atskrējusi meitenes māte, un joprojām ir pie viņas. Martins uzskatīja par savu pienākumu īsi parunāt ar viņu un uzzināja, ka viņa ir atraitne, kas audzina divus bērnus, jo viņas vīrs, bijušais Viņas Majestātes flotes bocmanis, bet pēc tam bijušais karalistes mežsargs, kritis no malumednieku lodes. Misis Foresta dzīvo no tā, ka izgatavo cepures, un tiek uzskatīta par izcilu amatnieci, kur viņai palīdz arī Doroteja. Šajās dažās frāzēs Martins, tāpat kā daudzi parastie cilvēki, pārsteigti par misis Forestas pieticīgo lepnumu, centās kungos izraisīt līdzjūtību pret nelaimīgās ģimenes likteni, taču viņam tas nemaz nebija jādara. Stūrmanis Fredro jaunību pavadījis grūtībās un bāreņa situācijā, uzreiz sajuta līdzjūtību pret cietušo meiteni, bet sers Vitls, uzzinājis, ka viņas aizsaulē aizgājušais tēvs bijis flotes bocmanis, nekavējoties meiteni izsvītroja no staiguļu un ubagotāju skaita, bet kad izdzirdēja, ka malumednieki viņu piedevām nogalinājuši, viņu pret Doroteju pārņēma tēva jūtas, kaut vai tikai tāpēc, ka malumednieki nesen bija uzbrukuši seram Džordžam piederošajam mežam (tieši pirms medībām, uz kurām viņš bija saaicinājis dižciltīgus paziņas) un izšāvuši visas stirnas, kuras bija paredzēts upurēt...
- Kur viņš bija mežsargs?
- Kentā, - atbildēja Martins, kurš to nezināja, bet domāja, ka labāk ir atbildēt uzreiz, nevis sākt domāt un izsaukt saimnieka nepatiku.
- Tā jau domāju! - Vitls iesaucās.
Protams, Vitla mežs atradās Kentā.
- Es palūgtu, - Vitls teica Martinam, - lai meiteni, pirms viņa atstāj māju, atved pie manis. Esmu iecerējis viņai pasniegt dāvanu. Un sagatavo arī desmit mārciņas, lai tās nodod viņas mātei. Tu apgalvo, ka viņa ir priekšzīmīgas uzvedības sieviete?
- Protams, milord.
- Divdesmit mārciņas. Mums ir jādalās ar tiem, kas cieš par mums un mūsu dēļ.
Šajā apstāklī nebija nekā neticama, jo sers Džordžs, neskatoties uz visām savām negatīvajām īpašībām, līdz pat vecumdienām saglabāja sentimentalitāti un šodienas notikumā saskatīja likteņa pirkstu, kurš norādīja viņam uz nepieciešamību vairāk domāt par Dievu, nevis zemes lietām.
Apmierinātais Martins nolieca galvu, bet dūja pajautāja:
- Cik viņai ir gadu?
- Ja nemaldos, septiņpadsmit, mem.
- Tātad... viņa ir no kārtīgas ģimenes?
- Tieši tā.
- Vai viņa prot šūt?
- Bez šaubām.
- Es viņu apciemošu, - Regīna paziņoja. - Tiklīdz viņai kļūs labāk. Es domāju, ka varu viņai dot iespēju nedaudz nopelnīt - pirms došanās prom, man jāsaved kārtībā sava garderobe.
Kā prātīga sieviete, kurai nav noslieces uz ekstravaganci, Regīna nedomāja pārsteigt Rangūnu vai Kalkutu ar modernām Londonas tualetēm. Un, ja būs nepieciešams, viņa varēs pasūtīt sev jaunu kleitu Indijā, kur tam ir visas iespējas. Bet savest kārtībā to, ko viņa gatavojas vest no Londonas, bija nepieciešams. Varbūt te noderēs pieticīgā, klientu nesabojātā meitene.
Vairāk lenča laikā meiteni neatcerējās, jo saruna pievērsās gaidāmajam ceļojumam. Alekss bija saspringts - viņš kautrējās lorda priekšā un turklāt baidījās, ka misis Vitla-Junior atkal dziļi ievilks elpu, un korsete atkal pašķīdīs, bet viņas krūšu sārtās bumbas parādīsies kā no jūras dzīlēm iznirušu peldētāju plikās galvas.
Viņš no tā baidījās un cerēja uz to...
Viņam nāksies pavadīt kopā ar šo sievieti vairākas nedēļas uz Glorijas klāja. Un, kā zināms, kuģa virsnieku kajītes atrodas aizmugurē, zem kapteiņa kajītēm, un madam Vitla, atsaucoties uz slimību, var atteikties no kuģošanas.
Un tūlīt arī noraidīja šo domu un mēģināja pasmieties par tādu puiciskumu. Un notika brīnums: tiklīdz Regīna viņus pameta un atstājot izsmēķēt pīpes, viņš nekavējoties izrāvās no viņas ietekmes. Palika tikai trauksmes sajūta.
Vēl pēc pusstundas stūrmanis ar zināmu atvieglojumu atvadījās, taču saņēma ielūgumu uz pusdienām nākamajā ceturtdienā, kurās piedalīsies arī kapteinis Ficpatriks un vairāki direktoru padomes locekļi, kas bija informēti par Vitla plāniem. Tas nozīmēja lielu uzticību Aleksam, un viņš jutās glaimots.
* * *
Nākamajā rītā Doroteju apciemoja jaunā mājas saimniece. Viņa pret meiteni bija jauka, lai gan sākumā nobijās, redzot, ka sejas labā puse pietūkusi un zila, bet acs aizplūdusi. Tiesa, Mērija-Enna, kura ieradās agri, lai pati pabarotu savu meitu, saķemmēja Dorotejai matus, palīdzēja viņai nomazgāties, tāpēc pirmo riebumu, ko Regīna izjuta pret vecumu, neglītumu, sāpēm, asinīm, un nespēku, viņa spēja sevī pārvarēt un, kad Doroteja runājot, centās pagriezties ar kreiso, veselo sejas pusi, Regīna pie sevis atzīmēja, ka meitenes runa ir diezgan pienācīga viņas lokam, bez šīs mežonīgās vienkāršās tautas parašas nokošļāt pusi burtu, turklāt Regīna viņā uzminēja ne tikai pievilcību, bet arī spējas savaldīt sevi, kas parasti rodas stingras audzināšanas rezultātā. Misis Vitla apsēdās krēslā pie Dorotejas gultas, par laimi, viņai nebija noskaņojuma no rīta uzsākt mājsaimniecības darbu komandēšanu, tāpēc, protams, noorganizēja Dorotejai it kā brīvprātīgu nopratināšanu un uzzināja par viņu visu - sākot ar Enterpraiza bocmaņa un Āzijas meitenes romānu, kuru viņš, varētu teikt, savaldzināja, bet tomēr ar viņas piekrišanu, kad gulēja bija slims ar drudzi Amarapuras pilsētā, kur tika nosūtīts pavadīt majora Saimsa vēstniecību. Šajā stāstā bija daudz kas tāds, kas nebija skaidrs pat pašai Dorotejai, jo izrādījās, ka Mērija Enna bijusi it kā slimnieku kopēja pie tēva, bet pēc tam augstdzimušais majors Saimss, kas daudzus mēnešus pavadīja kopā ar savu vēstniecību Amapurā, svētīja bocmaņa laulību ar vietējo meiteni, bet Āvas karalis deva savu piekrišanu, ar to izrādot savu labo gribu.