Varbūt dāma ar citādu audzināšanu un dzīves pieredzi nekā Vitla kundze būtu uztvērusi meitenes stāstu par tīru fantastiku un ar dusmām atmaskojusi stāstītāju. Bet nekas tāds nenotika - Regīna noticēja visam, jo viņa bija Ostindijā nodzīvojusi pietiekami ilgi, lai saprastu, ka maz ticams šajā stāstā ir tikai tas, ka bocmanis Forests apprecējās ar Ostindijas meiteni, nevis tas, ka viņš to atveda kā gūstekni uz militārā kuģa. Kuģis piederēja Ostindijas Kompānijai, turklāt turpmākais bija ļoti atkarīgs no kapteiņa vai citas vadošās personas labvēlības. Liktenis bija savedis Regīnu ar majoru Saimsu Kalkutā, un viņa zināja, cik šis izglītotais un bezbailīgais džentelmenis ir laipns, uzmanīgs un pat smalks, runājot ar apkārtējiem. Jebkurš liels kuģis, nesa uz sava klāja ne tikai apkalpi, bet arī pasažierus un bieži vien virsnieku ģimenes, nemaz nerunājot par visu veidu dzīvniekiem - no vistām līdz govīm, lai apkalpi, kalpus un džentelmeņu baru nodrošinātu ar svaigu gaļu, un pat orķestri, ja kapteinis bija mūzikas mīļotājs. Tāpēc uzreiz bija skaidrs: pasaule neapgriezīsies otrādi no vēl vienas papildu sievietes.
Protams, Regīna bija nedaudz sarūgtināta, ka tik kārtīga meitene izrādījās jauktene, kā bezšķirnes suns, bet zem Dieva debesīm katram ir tiesības uz dzīvību. Jauno kundzi daudz vairāk pārsteidza fakts, ka Doroteja prot lasīt un rakstīt - viņa pati to darīja ar grūtībām, kaut arī astoņus gadus bija pavadījusi dižciltīgu meiteņu skolā, taču notika tā, ka misis Vitla pati nebija izlasījusi nevienu grāmatu.
Vakarā, kad pats sers Džordžs ieradās ar nelielu vizīti Dorotejas istabā, kurš, izrādās, bija ne tikai cieši pazīstams ar seru Maiklu Saimsu, bet arī apmeklēja viņu mājas Velbrikstrītā, kur viņš tikko beidza lielu ilustrētu darbu "Vēstniecība uz Āvu", kura iznākšanu ar nepacietību gaidīja visi ceļojumu un tālo valstu cienītāji, kā arī eksperti, kas domā par Lielbritānijas impērijas turpmāko likteni.
Pēc šiem vārdiem sers Džordžs iecietīgi un paguruši nosmīnēja, un Doroteja saprata, ka viņš pats ir viena no šādām personām, un apmeklē Saimsu politiskos, varbūt pat slepenos nolūkos.
Nākamajā rītā mazgātāja atnesa Dorotejas drēbes, un viņa, atteikusies no mātes pakalpojumiem un pat apnikusi gulēt gultā, lūdza adatu un diegu un pati sāka šūt un sakārtot saplēsto kleitu un veļu, un, kad Regīna ieradās nākamajā vizītē, viņa spēja novērtēt Dorotejas pirkstu ātrumu un veiklību. Tā savukārt milēdijas zilo acu un dūdojošās balss dziļuma savaldzināta, jau centās atstāt pēc iespējas labu iespaidu uz Regīnu. Rezultātā saruna beidzās ar to, ka Doroteja, vēl nepaspējusi piecelties no slimības gultas, jau saņēma no kundzes viņas mīļāko platmalu cepuri, kuru pagājušajā svētdienā bija sabojājusi spēcīga vēja brāzma. Drīz ar cienastiem atnāca māte un līdzi atveda Maiklu, kurš milzīgajā mājā kļuva pavisam kautrīgs. Viņa vēlējās atņemt meitai cepuri, lai pati varētu pabeigt darbu, baidoties, ka tā sabojās tik augstu cepuru mākslas darbu.
Brīdī, kad notika strīds starp meitu un māti, atkal ieskatījās Regīna, kurai plāni attiecībā uz Doroteju arvien pieauga, un ātri apklusināja strīdu, atnesot vēl divas savas cepures, tā ka tagad visa Forestu ģimene bija iesaistīta darbā. Bet, kad sers Vitls atkal apmeklēja savu slimnīcu, viņš atrada pilnu istabu ar cilvēkiem; no turienes atskanēja sieviešu smiekli, čivināšana, un, apstājies durvju ailē, sers Vitls nespēja vien nopriecāties par šo mierīgo ainu, it kā tā būtu nokāpusi no holandiešu mākslinieka audekla: trīs skaistas sievietes - Regīna, Doroteja un Mērija Enna - tik nepiespiesti un viegli noņēmās ar savām darīšanām, ka Vitls pēkšņi saskuma, ka viņš vairs nav tik jauns, ka var tikai nopirkt, bet ne saņemt kā dāvanu, līdzīgas sievietes mīlestību un, starp citu, divdesmit dzīves gados ar lēdiju Vitlu, kura nomira no dizentērijas Madrasā, viņš nekad nedzirdēja, ka viņa atļautos vienkārši tā jautri pasmieties. Bet izrādās - vedekla var!
- Es netraucēšu, netraucēšu, - Vitls murmināja, atkāpjoties no istabas, jo tur iestājās klusums.
Viņa acis sastapa Merijas Ennas skatienu, un pēkšņi, it kā uz brīdi zaudējis samaņu, iegrima tādā senā, pikantā un mitrā naktī, kur debesīs šūpojās zvaigznes. Ma Linas skatienā uz viņu bija tāda nakts, bet sveču gaisma viņas šokolādes acīs uzplaiksnīja avantūrisma dzirksti. Kāpēc viņš vienmēr klusēja? Viņš mīlēja viņu, bet vienmēr klusēja...
- Atvainojiet. - Vitls atjēdzās un izgāja, aizverot aiz sevis durvis tik pēkšņi, it kā istabā esošās sievietes būtu pie kaut kā vainīgas.
Divas dienas vēlāk doktors Simkins deva atļauju pārvest Doroteju mājās. Martins, sakarā ar īpašnieka prombūtni, pavēlēja nosūtīt meiteni mājās ar izbraukumu karieti, uzskatot, ka neviens viņam par to nepārmetīs.
Kad Doroteja gatavojās ceļam un doktors Simkins uzmanīgi pārsēja augšstilbu, Regīna bez klauvēšanās ienāca istabā, apstājās, atspiedusies pret durvju stenderi un uzmanīgi vēroja ārsta darbu. Pirmo reizi viņa redzēja savu nejaušo kalponi kailu, tievu, gandrīz kaulainu, bet ar solījumu nākamajos gados uzplaukt.
- Tā arī būtu aizgājusi neatvadoties, - viņa pārmetoši sacīja.
- Es noteikti būtu ienākusi pie jums, - Doroteja bez kautrības atbildēja.
- Ceru. -Porcelāna acis skatījās auksti un aizvainoti. - Bet šaubos.
- Celieties, celieties, - ārsts pavēlēja. - Vai nespiež? Staigāt varat?
- Protams, doktor! Liels paldies, doktor.
- Nesāp?
- Nē, doktor.
Nedaudz pieklibojot, Doroteja paspēra trīs soļus un piegāja tuvāk Regīnai. Viņas vaigs bija gandrīz sadzijis, no nobrāzuma palikušas tikai kreveles. Regīna apbrīnoja meiteni.
- Tu stāstīji man, ka sapņo par ceļojumiem, - viņa teica.
- Jūs taču zināt, milēdij, ka tā ir, - sacīja Doroteja.
Ārēji sarunai nebija lielas jēgas, taču sarunu biedrenēm tā bija to pāris dienu kopsavilkums, kuras viņas pavadīja vienā mājā.
- Tātad tu piekrīti?
- Paldies, mem, - Doroteja atbildēja.
- Vai nenobīsies un neaizbēgsi?
- Jūs taču zināt, kundze.
- “Glorija" aizbrauc pēc astoņām dienām.
- Es zinu.
- Es ceru, ka tu man kalposi labi.
- Jā, mem.
- Tad gatavojies, es par to pastāstīšu seram Džordžam un ceru, ka viņš apstiprinās manu izvēli. Bet detaļas ... Alga, dāvanas ...
- Nerunāsim par to tagad.
- Tev taisnība, Dorotej.
Kad vakarā, pirms pusdienām ar Kompānijas direktoriem, Regīna sievastēvam paziņoja, ka Doroteja ir piekritusi ar viņu kuģot uz Rangūnu kā kalpone, vecais Vitls noglaudīja savas biezās virsnieka ūsas un pateica: