Kamēr viņa ar to noņēmās, vienlaicīgi pārliecinot pārējos glābējus nedrūzmēties un neaizkavēt gaisa pieplūdi, izdzirdēja, kā cilvēka balsī pīkst Koras ausī implantētais magoņu sēklas izmēra skaļrunis:
- Tu esi atlaista par savu morālo sabrukumu! Vai tu dzirdi vai pat nevēlies klausīties?
Taņa Naitingeila pārliecinājusies, ka viņas paciente dzīvos, pieliecās pie auss un nočukstēja:
- Kas tur par idiotu man traucē strādāt?
Šie vārdi Milodara kabinetā nodārdēja kā pērkons.
- Ko? - izdvesa Milodars.
Atbilde nesekoja, jo Taņa jau atpumpēja kaķi. Bet Naitingeilas balss palīdzēja Milodaram secināt:
- Tā nav viņa. Tā ir kāda cita.
- Un ko tas nozīmē? - vaicāja Seja.
- Un tas nozīmē, ka viņai nokoduši ausi, - atbildēja Milodars, neiedziļinoties sīkumos. - Tā pārdzērušies, ka kož viens otram ausis nost. Tagad gaidiet.
- Ko gaidīt? - jautāja impērijas otrais ministrs.
- Ka visi, kam tik nav slinkums, runās šajā ausī, - Milodars paskaidroja un sāka gaidīt.
Kaut arī dvēseles dziļumos cerēja, ka viss šis stāsts atradīs citu, saprātīgāku izskaidrojumu. Un Koras ausis ir savā vietā.
Par laimi, tajā brīdī Milodaram un viesiem tika atnesta paplāte ar tējkannu un sviestmaizes ar sarkanajiem un melnajiem ikriem. Un tā kā nekur Visumā gandrīz nevienā vietā nav sarkano un melno ikru, viesi uz brīdi aizmirsa par skandālu, kuram bija liecinieki.
Viesi ēda jau trešo sviestmaizi, Milodaram skumstot, ka aprijuši visu ikmēneša normu, kad atskanēja zvans no Austrālijas.
Uz ekrāna parādījās Koras seja.
- Es jūs klausos, komisār, - viņa teica vājā balsī, cenšoties neskatīties uz pusdienu galdu, jo viņai kļuva slikti jau no paskatīšanās uz ēdienu.
Kora bija bāla, vaigi bija iekrituši, mati vēl nebija izžuvuši.
- Notīri smiltis no vaiga, - sacīja komisārs.
- Jūs mani izsaucāt? - Kora pajautāja un, sašūpodamās, izgāja no kadra.
Viesi no Epidaura piekrītoši pamāja, saskatot šajā apstāklī jaunās sievietes ķermeņa alkoholisku intoksikāciju, bet Milodara pieredzējušais skatiens ieraudzīja pavisam ko citu: ar Koru bija noticis kas slikts.
Par to arī pajautāja.
Atgriezusies ekrānā, Kora nez kāpēc nosarka, bet, tā kā pastāv noteikums, ka aģentam jāsaka priekšniekam patiesība un tikai patiesība, Kora atbildēja:
- es noslīku.
- Tā tik vēl trūka! - Milodars atviegloti sadusmojās. - Kas tevi vilka noslīkt?
- Es atbildēju uz jūsu izsaukumu, bet tajā brīdī biju...
- Zem ūdens, - Milodars uzminēja. - Bet tevi izglāba.
- Izglāba.
- Bet vai Zvaniņš nenoslīka?
Zvaniņu Milodars nemīlēja un cerēja, ka to reiz notrieks automašīna, vai nogalinās kautiņā ar lielu suni. Bet Zvaniņš par sevi rūpējās.
- Viņu arī atpumpēja, - sacīja Kora.
- Mjā, - teica Milodars, - tagad klausies mani uzmanīgi. Vai tu esi Austrālijā?
- Tieši tā.
- Bet es esmu vadības telpā, zem Antarktīdas ledus. Izmantojot labu flaieru, līdz šejienei ir divdesmit minūšu lidojums. Tā ka viena kāja tur, otra jau šeit.
* * *
Kad Kora, pa ceļam sakārtojusies, iegāja InterGpola Zemes dienesta priekšnieka zemledus kabinetā, viņa ieraudzīja, ka Milodars birojā nav viens.
Kopā ar viņu bija citplanētieši no Epidaura, kurus Kora atpazina pēc attēliem, lai gan viņai nebija aizdomu, ka Zemi apmeklējuši tik augsti viesi.
Otrais Epidaura ministrs, bija sirmmatains kungs septiņarpus pēdu garumā, šauriem pleciem un salīcis. Plats ceriņkrāsas apmetnis speciāli izstrādāts, lai pasargātu ministru no jebkādām sauszemes organismu un radiācijas kaitīgajām sekām, aiz šī paša iemesla, protams, viņš nekad nenoņēma caurspīdīgo aizsargķiveri, kas viņam lika izskatīties pēc divdesmitā gadsimta astronauta, kurš tikko nokāpis uz Mēness un tagad, sperot pirmos soļus pa Mēness putekļiem, pozē pēcnācējiem.
Persona, kas ieradās uz Zemes inkognito, nedaudz atšķīrās no otrā ministra, jo tā vienmēr un visur ieradās tikai šajā statusā. Slepenība, kura apņēma Seju uz viņa planētas un impērijas padomes īpašo uzdevumu izpildes laikā, bija tik liela, ka Seja nenoņēma masku pat mājās, sievas priekšā, un runāja, ka tad, kad iepriekšējā Seja bija mirusi, viņa bērni bērēs atteicās sērot par savu tēvu, bet atraitne skaļi paziņoja: "Ja es būtu šito zinājusi iepriekš..."
Izņemot seju, kuru slēpa ne tikai ķivere, bet arī ietina melns audums, Inkognito visādā ziņā bija līdzīgs otrajam ministram, lai arī augumā bija mazāks par viņu, toties plecu platumā pārsniedza. Kā slepenpolicists, Kora zināja arī rūpīgi sargāto Epidaura noslēpumu: impērijas otrais ministrs faktiski bija tās pirmais ministrs, premjerministrs uz mūžu un tika nomainīts tikai pēc asiņainām sazvērestībām. Inkognito nebija atbildīgs par impērijas drošību, bet bija atbildīgs par sazvērestību atklāšanu un likvidēšanu. Tas ir, Kora uzreiz saprata, ka iemesls, kas impērijas vadītājus noveda zem Antarktīdas ledus segas, bija tik nopietns, ka viņi pirmo reizi pēdējo sešpadsmit gadu laikā atstāja impēriju bez uzraudzības, uzticot kontroli imperatoram - savecējušai reģentei.
- Vai tā ir viņa? - pēc oficiālas apsveicināšanās pavaicāja Seja.
- Tā ir viņa, - apstiprināja Milodars.
Svešzemju viesi paskatījās uz Koru, it kā nekad nebūtu satikuši parastu Zemes meiteni divdesmit, nu labi, nedaudz vairāk, gadu vecumā (divdesmit septiņi, bet tas nu nemaz nav tik svarīgi), skaistu, labi veidotu, lai arī gurnos pašauru (no eiropiešu viedokļa), augumā tikai simt astoņdesmit piecus centimetrus garu, kas viņai neļāva vienlaikus taisīt labu karjeru basketbolā. Šai jaunajai sievietei bija gaiši rudi, gandrīz kviešu krāsas mati, īsi nogriezti, jo tie vēl nebija paspējuši ataugt pēc sarežģītā uzdevuma, kura laikā viņai bija jātēlo plikpaurains vīrietis, pelēki zilas, varbūt pārāk gaišas acis un pilnīgas lūpas, kas traucēja sejai uzturēt pastāvīgu stingrību un nepiekāpību.
- Vai jums patīk iedzert, atrodoties zem ūdens? - vaicāja Epidaura otrais ministrs.
- Jā, bet tikai sālsūdeni, - Kora apstiprināja.
Epidaura vēstneši apdomājās, Milodars neiejaucās. Visbeidzot Seja paziņoja:
- Smieklīgi.
- Es gan neteiktu, ka ļoti smieklīgi, - iebilda otrais ministrs. - Tomēr, te ir acīmredzams mēģinājums mūs uzjautrināt, izmantojot to, ka mēs šķietam pastulbi un nezinām, ka sāļajam jūras ūdenim ir pretīga garša.
- Redzi nu, Kora, - sacīja Milodars, - bet tu vismaz centies.
- Es tā vairs nedarīšu, - Kora apsolīja.
- Tad apsēdies un noklausies mūsu problēmu, - sacīja Milodars.
Viņš viesus tā arī neiepazīstināja ar Koru, jo viņi taču bija tik nozīmīgas personas, ka pat ja ļoti vēlētos nevarētu nolaisties tik zemu, lai pazītos ar vienkāršu aģentu, un Kora, šo pazīšanos, protams, neuzspieda.
Viņa saprata, ka problēma ir pietiekami nopietna, ja jau Milodars tās dēļ gandrīz noslīcina savu labāko aģentu, bez tam viņš labi zināja, cik pretīgi Korai ir, ja viņu izsauc uzdevumā izejamā dienā. Bet dienests ir dienests ... Bet pēc nesenās pagātnes notikumiem, Milodars no sievietēm bija pasācis baidīties.
- Pie mums no tālienes ieradušies draugi, - teica Milodars. Viesi piekrītoši nolieca galvas. Caur tumšo ķiveres dūmaku ministram varēja saskatīt kuplu vaigubārdu, bet Sejai - neko. - Mūsu draugi meklē priekšmetus, kuri pazaudēti uz Zemes... tā teikt, valsts nozīmes priekšmetus. Mums abiem ir pienākums viņiem palīdzēt. Tas ir Ksenijas Mihailovnas personīgs lūgums. Viņa lūdza izmantot tieši tevi.
Ksenija Mihailovna Romanova, pēc izskata pavisam nekaitīga vecmāmiņa, bija Zemes drošības dienesta priekšniece. Kora viņai jau sen simpatizēja.