- Kā jūties, putniņ? - vaicāja sers Džordžs, apbrīnojot nedaudz klibošu stirnu.
- Paldies, ser, labi.
- Kā veselība mātei?
- Viņa ir vesela, ser.
- Protams, vesela - sers Džordžs nomurmināja, it kā būtu gribējis jautāt kaut ko pavisam citu un saņemt citu atbildi. - Nu, ej, ej, - pateica sers Vitls.
Pašu mājas saimnieku bibliotēkā gaidīja viņam nepatīkams, bet nepieciešams atvaļināts pulkvedis Blekberijs tik neuzkrītoša izskata un nenozīmīgu prāta spēju cilvēks, ka visiem pārējiem bija mīkla: kā viņš varēja kļūt par pulkvedi bez protekcijām vai talantiem ? Bet, tā pārdomājot, Vitls zināja, ka pulkvedis Blekberijs ir stiprs tieši ar savu neievērojamību. Runāja, ka viņa spējas pārveidoties bija neticamas un balstījās tikai uz vienu - šis mazais vīrelis ar šauro, nopietno seju, gaišajām acīm baltajām skropstām un pelēko ādu varēja pazust jebkurā pūlī, viņš, nedaudz piekrāsojot uzacis, un skropstas un pat nepieskaroties tumši pelēkiem matiem, varēja kļūt līdzīgs jebkuram - sākot no ķīnieša līdz eskimosam, un tieši šajā lomā Viņa Majestātei bija īpaši noderīgs. Tagad viņu uzaicināja Kompānijas valde, lai pavadītu slepeno "Glorijas" kravu, un galvenais, kā viņš pats izteicās, pieklājīgi sēdēdams uz krēsla malas:
- Galvenais- lai neviens Rangūnā neuzzinātu par "Glorijas" un "Dreadnauta" tilpņu saturu. Pat Kompānijas kalpotāji.
- Kāpēc jūs to sakat man, pulkvedi? - sers Džordžs bija pārsteigts.
- Mēs pārbaudām visus, pat kalpus.
- Tad pārbaudiet tālāk. Jūsu rīcībā ir divi simti jūrnieku un vairāk nekā simts karavīru.
- Neviens no viņiem nav bijis saistīts ar Ost-Indiju.
- Ak, nesāciet nu stāstīt man, kādi var būt sakari, - Vitls atgaiņājās. - Man nācies sastapt nodevējus viscienījamākajos apvalkos.
Uzņēmuma drošības dienesta direktors noguruši un saprotoši nopūtās: ja nebūtu viņam līdzīgo kluso, neuzkrītošo cilvēku, cik daudzas kaujas būtu zaudētas, cik papildu upuru būtu nolikti pie Tēvzemes altāra.
- Neviens karavīrs, neviens jūrnieks nezina, kur un kāpēc tiek sūtīta eskadra. Un, ja viņi nezina, tad nevar arī izpļāpāties - viņus nav jēgas uzpirkt vai iebiedēt.
- T'ātad jūs, pulkvedi, turat aizdomās mani?
- Visdrīzāk es turētu aizdomās jūs, - pulkvedis piesardzīgi atzīmēja.
- Tiešām?
- Protams, jūs zināt par mūsu plāniem, jūs var uzpirkt.
- Jūs to nopietni?
- Ja es domātu nopietni, es nepiekristu sadarboties ar jums. Bet jūs esat reisa un ekspedīcijas iniciators. Es nedomāju, ka jums ir jēga to visu apdraudēt.
- Kas man spētu samaksāt tādu naudu? - Vitls greizi pasmīnēja, neapmierināts ar apšaubāmo joku.
- Jūs zināt, kāds laupījums var iekrist jūsu rokās. Bet, pagaidām tas ir svešās rokās. Un tas nozīmē, ka raktuvju īpašnieks ir bagātāks par jums un var kādu uzpirkt.
- Bet kuru tad? Un kā viņš šeit nokļūs?
- Dārgais, milord, - pulkvedis Blekberijs visu laiku un tautu drošības virsnieka balsī noguruši un klusi sacīja: - Mūsdienu pasauli, atšķirībā no divsimt gadu senās naivās un primitīvās pasaules, saista pasaules civilizācijas saites. Pēc manas informācijas, Svētā Toma katedrāles celtniecība Ternates salā tuvojas noslēgumam, rīt ģenerāļa Britena dzimšanas dienā Madrasā, Svētā Džordža fortā, būs balle, un nedaudz vēlāk Makao atstās karaka uz Panamu, kur to ceļā gaidīs vismaz seši pirātu kuģi, un korsāri, Ziemeļamerikas Savienotās Valstis apvieno spēkus ar francūžiem Kvebekā, bet krievu admirālis Ušakovs, apsteidzis Nelsonu, kurš nekādi nevar izlīst no Lēdijas Hamiltonas gultas, nosūtījis karaspēku uz Romu...
- Izbeidziet! - nodārdīnāja Vitls, nosarkstot.
Viņš pat nezināja, kas sadusmoja vairāk - netaktiskā lēdijas Hamiltonas pieminēšana pulkveža lūpās, vai viņa klusais, pamācošais tonis.
Pulkvedis nolieca galvu un klusēdams sāka aplūkot apgrauztos nagus.
- Kāpēc jūs atnācāt tieši pie manis? - Sers Džordžs noprasīja.
- Jūsu vedekla...
- Ceru, ka jums nav aizdomu pret viņu?
- Vitla kungs, mans mērķis ir aizsargāt Kompānijas un jūsu intereses. Kad es teicu, ka notikumi mūsu pasaulē ir saistīti ar karu un tirdzniecību, es domāju, ka Viņa Majestātes pavalstnieki visā pasaulē strādā smagu darbu. Bet tas nenozīmē, ka mūsu ienaidniekiem nav tādu pašu iespēju.
- Es neturu savās mājās franču vai indiešu spiegus.
- Es varu nosaukt vismaz divus kandidātus, kas man rada aizdomas.
- Labi, pulkvedi. Paklausīsimies.
- Pirmkārt, es lūgtu noņemt no reisa stūrmani Aleksandru Fredro.
- Nerunājiet muļķības. Es viņam pilnīgi uzticos.
- Jūs uzticaties, jo neesat pārbaudījis. Bet mēs pārbaudījām.
- Un ko izraka jūsu dzinējsuņi?
- Aleksandrs Fredro ir polis.
- Visvarenais Kungs! Viņš to nekad nav slēpis! Bet viņa māte bija skotiete.
- Kopš septiņdesmit trešā gada viņa tēvs ne tikai piedalījās visos Polijas karos pret mūsu sabiedroto - Krieviju, bet arī nomira pēdējā karā - pirms pieciem gadiem. Un jūsu Fredro tajā brīdī ...
- Tajā brīdī Aleksandrs komandēja mazu britu šoneri, uz kura no Dancigas tika izvesti vairāki desmiti nemiernieku, un mēs viņu apsveicam par šo rīcību. Bērnību un jaunību viņš pavadīja Lielbritānijā un dienēja Lielbritānijas flotē.
- Neatkarīgi no tā, kā jūs pārkrāsotu vilku, jērs nesanāks, - pulkvedis iebilda, būdams vīlies, ka nespēj Vitlu pat pārsteigt.
- Un ņemiet vērā, - sers Džordžs turpināja, - man nav labāka stūrmaņa par Aleksu. Viņš ir stūrmanis no Dieva žēlastības. Divdesmit astoņu gadu vecumā esmu uzticējis "Gloriju" viņam, un neviens no vecajiem kapteiņiem neatcerējās, ka Alekss ir draņķa ārzemnieks.
Pulkvedis Blekberijs pieticīgi un uzstājīgi paskatījās uz seru Džordžu, kurš šajā skatienā izlasīja atbildi.
Protams, pulkvedis neņēma vērā dziļo iekšējo nicinājumu, ko šīs pasaules varenajie izjūt pret saviem kalpiem, kuriem jāizdara netīrais darbs, taču viņi to izjūt, ar entuziasmu uzsverot savu lomu un ar visu savu izskatu parādot, ka mūsu pasaulē ir nepieciešami gan kaprači, gan bendes. Un, jo vairāk pulkvedis runāja, jo vairāk sera Džordža acīs bibliotēka piepildījās ar pelēkiem, drūmiem un garlaicīgiem putekļiem, caur kuriem viņš sarunu biedru redzēja arvien sliktāk, un katrs viņa teiktais vārds Vitlā radīja nepatīkamu aizkaitinājumu.