- Mans pienākums ir jūs brīdināt, - pulkvedis turpināja. - Poļi tagad meklē aliansi ar Franciju, koķetējot ar savu tirānu Bonapartu, cerot, ka tā ir vienīgā vara, kas vēlas un ir uz to spējīga, atjaunot viņu neatkarību. Vai jums ir garantija, ka stūrmanis Fredro nenolaidīs jūsu kuģi uz akmeņiem netālu no Burbonas salas?
- Rejunjonas, - Vitls palaboja izlūku, - tā to pārdēvēja Francijas Republika.
- Redziet nu! - Pulkvedis to pateica tā, it kā beidzot būtu pieķēris Aleksu nodevībā.
- Sarunu par stūrmani esam beiguši.
- Bet es viņu paturēšu acīs!
- Kā vēlaties.
- Un, ja būtu mana griba, es atstātu viņu mājās. Mazāk svarīgam reisam.
- Cik reizes man jāatkārto, ka man vajadzīgi labi kapteiņi un stūrmaņi, nevis manekeni, kādi būs pa prātam jums!
- Labi, - pulkvedis padevās. Bet padošanās bija tīri formāla. Vitls nodomāja: tā izskatās pretinieks, kurš nodevis savu zobenu, tūlīt skries uz kazemātu, lai no salmiem izvilktu jaunu. - Bet stūrmanis Alekss nav vienīgais aizdomās turamais, - turpināja pulkvedis.
Vitls jau sagatavojies atvadīties no apmeklētāja, bija spiests uzklausīt jaunas aizdomas un denunciācijas.
- Jūsu vedekla ir pieņēmusi darbā jaunu kalponi un gatavojas viņu vilkt līdzi uz Ostindiju.
- Nu bet Paldies Dievam. Šī neizturamā sieviete noēdusi man visu galvu pliku, līdz atrada labu kalponi. Jums nav ne jausmas, cik svarīga šī problēma ir sievietei. Es pats, kad dienēju Indijā, dažreiz nevarēju paspert ne soli bez Martina, viņš tagad ir mans pārvaldnieks.
- Šī meitene ir no Ost-Indijas.
- Nekas tamlīdzīgs, - Vitls pārliecinoši iebilda. - Viņas māti gan pirms daudziem gadiem atveda līdzi bocmanis Forests, bet viņa visu savu dzīvi pavadījusi Londonā. Būdama nelaimīga atraitne, viņa vairs neapprecējās, bet visu savu dzīvi veltījusi bērnu audzināšanai. kā jums mēle pagriežas, lai mestu dubļus uz tik cienījamu sievieti! Nemaz nerunājot par viņas meitu - karaļa kalpa meitu, kurš atdevis dzīvību par troni!
Te nu sers Džordžs uzlēca kājās un sastinga pie krēsla, kurā sēdēja pulkvedis, it kā uzaicinot viņu piecelties, lai varētu ērtāk satvert aiz kamzoļa atlokiem un izmest no mājas.
- Tā saukto Mēriju Ennu Forestu, - pulkvedis klusiņām turpināja, - Forests saņēma gūstā Āvā, kad piedalījās majora Saimsa ekspedīcijā uz Rangūnu. Saprotiet - uz Rangūnu!
- Jūsu dzinējsuņi slikti strādā, pulkvedi, - Vitls pēkšņi iesmējās. - Pat es, neiedziļinoties pagātnē, zinu, ka bocmanis Forests piedalījās majora Saimsa ekspedīcijā, un Mērija Enna, piederot vienai no labākajām ģimenēm un būdama austrumu medicīnas medmāsa, kopa viņu pēc ievainojuma. Tāpēc atļausiet jūsu izdomājumus atstāt bez ievērības.
Ar to viņam beidzot izdevās izstumt pulkvedi Blekberiju no mājas. Vitls ielēja sev pilnu glāzi portvīna, lai gan ārsts bija viņam aizliedzis pārslogot sevi ar smagajiem vīniem, un izdzēra. Šis pulkvedis viņu bija pamatīgi sadusmojis. Un ne jau tāpēc, ka būtu piesardzības pretinieks, bet gan tāpēc, ka šajā pratināšanā bija jūtama neuzticība pret pašu seru Vitlu!
Kad pulkvedis paziņoja par sarunas ar seru Vitlu neapmierinošajiem rezultātiem seram Čārlzam Dunkanam, uzņēmuma pirmajam viceprezidentam, tas pateica:
- Es pilnībā uzticos sera Vitla viedoklim. Galu galā tā ir viņa ideja, nauda un dēls.
Pulkvedis paklanījās, bet nepadevās.
Viņš izskatījās kā tievs kārkls, kas aug apaļas masīvas klints pakājē, kāds arī šķita sers Dunkans.
- Mani neatstāj smags nemiers, ser, - viņš spītīgi nočukstēja, - jo sers Vitls ir tikai daļa no Kompānijas, tāda pati kā jūs un es. Katram no mums Kompānijas intereses būtu jāstāda augstāk par ģimenes interesēm.
- Šoreiz jūs kļūdāties, pulkvedi, - sacīja Dunkans. Viņš bija tik smagnēji resns, ka katrs vārds viņam prasīja papildu nopūtu. - Katram no mums ir jāzina sava vieta. Jūsu vieta ir zemāka nekā seram Vitlam.
- Protams, - pulkvedis piekrita.
- Tāpēc tieši jūs brauksiet uz "Glorijas", un jums būs visas iespējas novērot personas, kas izraisījušas jūsu aizdomas.
- Tad var būt jau par vēlu, - pulkvedis spītējās.
- Ko lai dara? Es nedomāju uzsākt strīdu ar Vitlu tādu sīkumu dēļ.
- Es visu sapratu, - pateica pulkvedis.
Un Čārlzs Dunkans nojauta, ka jau no paša sākuma pulkvedis bija ieradies pie viņa ar savu plānu, kuru bija gatavs izklāstīt, atradis Dunkanā sabiedroto. Neatradis, viņš atteicās no vēlmes dalīties plānos, bet ne no pašiem plāniem.
* * *
Pēc pilnas darba dienas uz "Glorijas", piektdien, atgriežoties savā istabā un plānojot informēt saimnieci, ka rīt pārcelsies uz savu kuģa kajīti, lai vairs nemaksātu par istabu, Alekss bija pārsteigts, kad saimniece viņam pateica, ka viņu pa dienu bija apciemojuši kaut kādi divi barga izskata džentelmeņi, kuri paziņoja, ka atnesuši stūrmanim vēstuli no kuģa kapteiņa un tā jānodod viņam rokās. Tāpēc viņa tos bija uzvedusi augšā istabā, un viņi tur nosēdējuši pusotru stundu, bet nesagaidījuši, aizgāja būdami ļoti dusmīgi.
- Kā tā var! Bet ja nu tie bija zagļi? - stūrmanis bija pārsteigts.
- Nē, - madam Brunuleski stingri pateica, kasīdama ūsas, - viņi nevarēja būt zagļi, tāpēc ka viņi bija cienījami cilvēki. Es vienā acu uzmetienā atpazītu blēžus.
Stūrmanis atmeta ar roku un uzskrēja pa kāpnēm augšā uz savu istabu.
Pat ja saimniece nebūtu pateikusi, ka viņam bijuši apmeklētāji, viņš pats to būtu ātri sapratis. Gaidot viņu, bargā izskata kungi netērēja laiku, bet rūpīgi pārmeklēja istabu, atvēra stūrmaņa mantu lādi, pārmeklēja visas viņa drēbes, dažās vietās pat uzplēšot oderi un meklējot dubultdibenu lādei saplākšņa apvalks bija norauts un dažās vietās pārsprādzis. Pārmeklējot istabu, kungi īpaši nemēģināja noslēpt pēdas, tikai veica dažus nosacītus mēģinājumus šajā virzienā. Lades apakšā gulēja stūrmaņa plakanais ādas portfelis, kurā atradās daži nepieciešami, un pat sirdij dārgi papīri - nē, ne jau nauda, bet tēva testaments, mātes vēstules, stūrmaņu skolas diploms ar piekārtu svina zīmogu un zīmītes no kādas personas, kura nekā nav saistīta ar mūsu stāstu. Bija arī daži citi dokumenti, bet pats stūrmanis vairs neatcerējās - šķiet, rēķini, darījumu piezīmes, tomēr nekas ārkārtīgi svarīgs. Tad lūk, šis portfelis bija pazudis. Kādu laiku Alekss, stāvēdams istabas vidū, stulbi centās atcerēties, vai portfelī bija arī nauda. Nē, nebija un nevarēja būt, jo stūrmaņa ietaupījumi glabājās Ost-Indijas kompānijas bankā, un summa bija neliela. Lielākā daļa no tās bija nosūtīta uz mājām, uz Poliju, māsām.
Ko tad šie kungi meklēja?
Pēc nelielām pārdomām Alekss nonāca pie secinājuma, ka viņa istabu apmeklējuši krievu aģenti, kuri lādē vai kaut kur meklēja dokumentus, kas saistīti ar bīskapa Jablonska darbību vai saraksti ar Kostjuško ļaudīm - Alekss zināja, ka aģenti Krievijas cara, tāpat kā Austrijas imperatora aģenti, Anglijā jutās kā savās mājās, kas bija viņu sabiedrotā karos ar Napoleonu un varēja atļauties pat vairāk nekā kādā neitrālā valstī. Jebkurā gadījumā šie kungi nebija laupītāji - saimniece to nevarētu nenojaust.
Bija skumji pazaudēt portfeli ar sirdij tik vērtīgiem papīriem, un tāpēc Alekss, drūms kā mākonis, nokāpa lejā un paziņoja, ka domā doties uz pilsētas policiju un ziņot par zādzību.
- Nevar būt! - Saimniece bija tādās šausmās, ka gandrīz aizmirsa angļu valodu. - Manā viesnīcā... jūs aplaupīja, un es pati viņus ielaidu! Nē, neejiet, es jums atlīdzināšu visus zaudējumus! Cik daudz jums nozaga?
- Diemžēl tika nozagti man svarīgi un dārgi dokumenti. To vērtība netiek mērīta ar naudu.