Tomēr, vai ir vērts skaidrot šai trīcošajai sievietei, kura no bailēm zaudējusi spēju domāt?
- Kā viņi atbrauca?
- Karietē, melnā karietē, bez ģerboņa.
- Protams. Un kariete viņus gaidīja?
- Viņi ar to aizbrauca.
- Un jūs neparunājāties ar kučieri?
- Kāpēc man to vajag, senjor? Uzreiz sapratu, ka tie ir slikti cilvēki.
Varbūt viņa neko nesaprata un mierīgi pavadīja laiku virtuvē, vai varbūt patiesībā ar emigranta instinktu uzreiz nojauta iestājušās briesmas, un labāk nebāza savu masīvo degunu uz kāpnēm un neklausījās kā viesu istabā notiek kratīšana.
- Un cits neviens viņus neredzēja?
- Nē.
Kādam velnam viņiem vajadzīgs tas portfelis? Tur nav pilnīgi nekā derīga tādiem.
Ieskatoties nākotnē, mēs varam pateikt, ka portfelis atradīsies, bet jau dažas dienas pēc "Glorijas" aizbraukšanas. Tas tiks iemests Kompānijas valdē, un drīz gulēs uz Vitla galda. Tajā laikā sers Džordžs jau zinās par kratīšanu stūrmaņa istabā un izdarīs sev nepieciešamos secinājumus. Bet neko nepasāks.
* * *
Ar Doroteju notikumi beidzās daudz dramatiskāk un nepatīkamāk nekā vienkārša kratīšana.
Tās dienas vakarā, kad stūrmanis Fredro uzzināja par kratīšanu, viņa atgriezās mājās vēlu. Līdz "Glorijas" atiešanai bija atlikušas tikai divas dienas, un Regīna bija nemitīgā satraukumā un pat aizvainojumā pret apkārtējiem, kuri nespēja saprast, cik slikti un grūti viņai ir šādos brīžos, jo viņa nevarēja savākt visu, kas viņai vajadzīgs, bet apkārtējie tikai traucē. Regīna Vitla nekliedza uz istabenēm un galdniekiem, kas nagloja kastes, uz krāvējiem un kurpniekiem - viņa neatļāvās nolaisties līdz kliedzieniem, taču viņas naids bija tik liels, ka, paskatoties uz viņu, kārtējam upurim, uzreiz bija skaidrs: tūlīt noknābās. Porcelāna acis atstaroja tikai nemierīgās dienas auksto gaismu, uz sirdi pavērstais knābis plēsonīgi pavērts, bet pirksti ar garajiem, koptajiem nagiem šķita nāvējoši plēsonīgi.
- Nost! - Viņa šņāca. - Nost no manām acīm!
Upuris metās prom, bet pēc kāda laika Martins, kurš atbildēja saimniekam, lai Regīna tomēr paspētu uzkāpt uz Glorijas un nesastrādātu nekādas stulbības, atgrieza nožēlojamo, iznīcināto upuri un atkal iemeta gatavošanās virpulī.
Protams, Dorotejai veicās sliktāk nekā daudziem, jo viņa bija laba cepurniece, taču bija maz pieredzes citos šūšanas darbos, un tāpēc, lai nenokļūtu neērtā situācijā, viņa bija spiesta meklēt palīdzību un padomu pie citām kalponēm, kuras ne vienmēr viņu atbalstīja - dažas no viņām vēlētos ieņemt viņas vietu uz kuģa, kaut arī viņām nebija nekāda iemesla un iespēju to izdarīt. Tāpēc Martinam vairākas reizes nācās glābt meiteni gan no saimnieces dusmām, gan no draudzeņu skaudības.
Doroteja atgriezās mājās tumsā, lai gan aprīlī satumst vēlu, bet jāsaprot, ka ceļš no Vestendas uz Vokshollu un no turienes līdz Temzai nav īss. Doroteja kliboja ar grūtībām, it īpaši tāpēc, ka viņas kāja, kas vēl nebija pienācīgi sadzijusi, sāpēja no ilgās staigāšanas. Un Doroteja bija tādā noskaņojumā, kāds raksturīgs jebkuram līdz nāvei nogurušam cilvēkam, kad dziļi nožēlo, ka iesaistījies kaut kādā pasākumā, kas nākotnē nenesīs neko citu kā vien līdzīgas nepatikšanas.
Uz lielajām ielām joprojām bija daudz cilvēku, lukturnieki tikai sāka iededzināt savas laternas, bet, kad Doroteja iegriezās šaurajā alejā, kas veda lejup līdz upei, no cieši sabūvētajām vecajām mājām uzreiz kļuva tumšs, un gaisma logos , blāva, norādīja uz fasādēm un nevis apgaismoja ielas, bet tikai uzsvēra tur valdošo tumsu.
jāiet bija uzmanīgi, lai netrāpītu netīrajā ūdenī vai slapjajos mēslos, ko izgāza pa logiem, nebaidoties no naudas sodiem.
Tuvāk upei, kad jau varēja sajust lēnām plūstošā un netīrā ūdens smarku, jo Temza bija milzu pilsētas notekgrāvis, Doroteja sāka iet ātrāk - šeit viņai bija pazīstams katrs akmens.
Iela bija pilnīgi tukša, un tāpēc, izdzirdusi soļus aiz muguras, sākumā pat nopriecājās - vismaz nebūs viena šajā aizā starp māju rindām.
Bet pēc dažiem soļiem viņas prieks iztvaikoja, un būtu grūti pateikt, kas meiteni satrauca vairāk - vai nu vīrieša centieni spert klusus soļus, vai arī steiga un trokšņainā elpošana, kas bija dzirdama starplaikos starp zoļu klaboņu uz akmeņiem, vai draudi, kas karājas gaisā.
Pieklibojot, Doroteja steidzās uz priekšu - vajag tikai aizskriet līdz šaurajam līkumam uz viņas šķērsieliņu, līdz līkumam, kas jau bija redzams no šejienes, jo aiz trim gobām, kurām jau ir uzplaukušas mazas garas lapas, atrodas krogs, krodziņš, kas tagad atvērts un pārpildīts, un katrs otrais tur Doroteju pazīst un aizstāvēs.
Bet aizskriet līdz stūrim viņa nepapēja, jo pēkšņi ieraudzīja, ka pie gobas stumbra stāv vīrietis - viņa siluets bija skaidri redzams uz Temzas fona, uz kuru no šejienes gāja stāva nogāze. Ūdens atspoguļoja zvaigžņu, bet pats galvenais, vēl manāmā saulrieta gaismu. Tā ka bija redzams nekustīgi stāvošs vīrietis cilindrā un garā tērpā ar nūju rokā, kā figūra ēnu leļļu teātrī. Skaidri un it kā izgriezts no kartona.
Bet Doroteja lieliski saprata, ka tā nav nekāda lelle, ka cilvēks no aizmugures viņu dzen uz cilvēku cilindrā tāpat, kā dzinēji dzen lapsu uz mednieku ķēdi - par to bija pastāstījis viņas tēvs.
Un tomēr Dorotejai nekas cits neatlika, kā iet uz priekšu, pareizāk sakot, skriet mednieka rokās, jo aizmugurē esošais nebija redzams, viņam bija tikai smaga elpošana un smagi soļi, tāpēc viņš šķita briesmīgāks. Viņai šķita, ka varēs aizslīdēt prom no vīrieša cilindrā vai kaut kā no turienes, no stūra kliegt, cerībā, ka viņas kliedziens aizskanēs līdz krodziņam vai līdz mātes ausīm, kura dažkārt noslēpumaini dzirdēja meitas balsi vairāku jūdžu attālumā.
Bet, kad nomira viņas tēvs, acīmredzot pirms nāves iekliedzoties, viņa ieraudājās, nokrita un zaudēja samaņu, lai gan, protams, nedzirdēja mirstošā kliedzienu - viņu nogalināja Kentas mežā, bet Mērija Enna jau tad dzīvoja šinī mājā. Attālums bija vismaz piecdesmit jūdzes.
Doroteja pieskrēja pie vīrieša cilindrā un nespēja iekliegties, gluži kā sapnī - tu slīksti, tev jāsauc pēc palīdzības, mamma ir tuvumā, vienkārši atver muti, bet vārdi neiznāk, skaņas kaklā nedzimst ...
- Stāvi! - nočērkstēja vajātājs. - Stāvi, uz kurieni tu?
Vīrietis cilindrā, ielūkojies šķērsielas tumsā, spēra soli uz priekšu un izplēta rokas, lai Doroteju nepalaistu garām.
Un tad Doroteja - vienalga, nebija laika domāt - metās uz priekšu virsū vīrietim cilindrā, it kā gribēdama viņu notriekt, un soļi aiz muguras uzreiz atpalika. Viņa bija modra kā savvaļas dzīvnieks. Viss sasprindzis - dzirde un redze ...
Viņa uzgrūdās vīrietim ar spieķi, cilindrs aizlidoja sānis. Tas negaidīja, ka upuris viņam uzbruks, tas taču bija pret noteikumiem! Bija paredzēts, ka meitene ar klusu pīkstienu metīsies atpakaļ tieši otra vajātāja ķetnās.
Apjukums bija acumirklīgs, taču ļāva Dorotejai, kuras kustības bezcerīgi ierobežoja garie, līdz zemei, svārki, aizskriet aiz gobas stumbra, it kā viņa spēlētu ar vajātāju ķeršanu. Viņš pa labi - viņa pa labi, viņš pa kreisi ... bet kur tad otrais?
Un mataina, resna roka izlidoja no tumsas - pretim. Doroteja atlēca, ar abām rokām atgrūdusies no stumbra. Viņai bija tikai divas priekšrocības - jaunība un veiklība. Viņi bija stiprāki - un varēja viņu panākt klajā laukā ... Bet, gluži kā pele, kas izbēg starp rokām lādes dibenā, Doroteja metās līkumā un pat paspēja izbēgt - uz dažām sekundēm. Tad viņa metās uz kroga gaismām, laternai izgaismojot misiņa burtus "Zelta lauva".