Doroteja saprata.
- Kad es tikko atnācu, Fans man atvēra durvis.
- Kā tā! - Mērija Enna nepadevās. - Policija iztaujās krodinieku, un visi teiks, ka Fans tevi satika, ka es viņu sūtīju sagaidīt.
- Kad policija ieradīsies šeit, - atbildēja Fans, - viņi neatradīs nevienu liecinieku. Esmu par to pārliecināts. Visi jau sen izklīduši pa mājām, šodien krogs tika slēgts agrāk, un tā īpašnieks Artūrs nemaz neizbāza savu degunu uz ielas. Viņš ir saaukstējies.
- Saaukstējies? - Mērija Enna bija pārsteigta. - Kā ta tu zini?
- Tāpēc, ka viņam no rīta sāpēja zobs.
- Kāds vēl zobs?
- Ceļgala, - teica apķērīgais Maikls. - Vai nu nezini, cik ļoti šeit mīl policiju? - Gudrais zēns aizvēra burtnīcu. - Bet kas notika patiesībā?
- Patiesībā nenotika nekas. Tāpēc saklāj galdu, Mērija Enna.
Viņi sēdēja pie galda un dzēra tēju, kad ieradās divi policisti. Doroteja pazina vienu no viņiem, viņš vienmēr staigāja pa šīm vietām, pazina visus un visi pazina viņu.
Šis policists pēc uzvārda Brauns, lēnīgs, ar zemu pieri, ģērbies līdzīgi tiem, kuri vajāja Doroteju, bet tomēr ne tik ļoti - policistiem bija vienveidīgas drēbes un īpaša veida augstas cepures, no durvīm, noliecot galvu prom no lampas, kuru turēja Mērija Enna, jautāja ...
- Vai uzbruka jūsu meitai, misis Forest?
- Jā, un kā jūs to zināt?
- Šādos gadījumos paklausīgam pilsonim vajadzētu vērsties policijā, nevis paslēpties mājās un dzert tēju.
- Vai jūs arī vēlētos tēju, seržant Braun?
- Nerunājiet muļķības, es izpildu dienesta pienākumus.
- Tātad, varbūt jūsu pavadonis dalīsies ar mums maltītē?
- Kur ir tava Doroteja?
- Istabā.
- Man ar viņu jārunā.
Brauns iegāja istabā, tā uzreiz kļuva pārpildīta. Viņš neapsēdās. Viņa pavadonis lūkojās viņam pār plecu.
- Tātad jūsu meitenei uzbruka? - Brauns pārjautāja.
- Jā, - Doroteja sacīja, apsteidzot pārējos. - Man uzbruka. Labi, ka man izdevās aizskriet līdz krogam. Tur mani satika vīrieši.
- Kādi vēl vīrieši? - Policists no Brauna aizmugures pajautāja. Brauns sarauca zemo pieri - viņš bija neapmierināts, viņš zināja, ka uz šo jautājumu nevar būt atbildes. Maz kādi džentelmeņi, satika Doroteju.
- Bet kas tev uzbruka? - Brauns taujāja.
- Tur bija tumšs, - meitene teica, - un es biju ļoti nobijusies. Nolieciet sevi manā vietā, ser.
- Man ir grūti to izdarīt, - sacīja otrais policists. - Bet tu, iespējams, kādu pazini pie kroga durvīm.
- Nevienu viņa neatpazina, - Brauns noraidoši atmeta ar roku. - No kurienes viņai. Bet tu, Fan, vai jau sen ieradies?
- Manējais nāca sen. Sen-sen, - kuprītis ātri atbildēja. - Es sēdēt, tēju dzert, tad Doroteja nākt skriet, visa saplēsta, kāda nabaga meitene, visi viņu sit! Ai, slikti tas ir. - Viņa akcents bija kļuvis reizes desmit spēcīgāks nekā parasti.
- Viņš sen atnāca? - Brauns jautāja Mērijai Ennai.
- Laikam pirms kādas stundas. Vai ātrāk.
-Ātrāk, mamm, - ar nevainīgu seju iejaucās jaunais Maikls. - Vēl bija gaišs, kad misters Fans ieradās pie mums.
- Pareizi, - Fans sacīja. - Tas bija pavisam gaišs. Laternas nebija iedegtas.
- Kas bija šie cilvēki? - Doroteja vaicāja. - Vai jūs viņus noķērāt?
- Vai tad tur nebija viens pats? - Brauns no sirds bija pārsteigts. Kā izrādās, krogā viņam bija pateikuši ļoti maz. Aizmirsa pieminēt, ka skrēja vēl viens.
- Viņi bija vismaz divi, - sacīja Doroteja. - Viens skrēja man pakaļ un dzina pie otrā. Bet tas cilindrā stāvēja pie lielās gobas un mani gaidīja.
- Un kas notika tālāk?
- Es skrēju tik ātri, ka man izdevās aizskriet līdz krogam.
- Nemelo! Viņš būtu tevi nožņaudzis uz sliekšņa.
- Kad es sasniedzu krogu, iznāca vairāki cilvēki. Viņi bija piedzērušies, un dziedāja dziesmas.
- Un tu sauci pēc palīdzības?
- Es saucu pēc palīdzības, - Doroteja viegli piekrita priekšā pateiktajam.
- Un tas, kurš skrēja tev pakaļ, nobijās.
- Nezinu, - sacīja Doroteja. - Viņš pazuda. Es viņu vairs netiku neredzējusi.
Brauns un viņa partneris pamīņājās durvīs, pēc tam aizgāja. Tā arī nepateikuši, kas bija šī persona vai cilvēki un kas ar viņiem notika pēc tam. Šķiroties, Brauns pieteica Forestiem, visai ģimenei būt piesardzīgiem un, ja iespējams, vispār pamest Londonu. Viņš nejokoja. Bet Fanam pateica, ka aizdomas no viņa netiek noņemtas. Fans sāka izjautāt: par ko ir aizdomas? Bet Brauns neatbildēja un teica, ka, ja policijai būs vajadzīgs iluzionists, viņš tiks izsaukts uz iecirkni.
Par pārējo viņi uzzināja drīz pēc policijas aiziešanas. Pēc dažām minūtēm zaļumu tirgotājs, zaļumu tirgotāja dēls, pieklauvēja un pastāstīja, ka tas, ko Semijs bija nolicis gar zemi, esot piecēlies un aizgājis, pirms ieradusies policija.
Savu partneri viņš nesauca un nemeklēja, un neviens viņam neteica, ka viņa partneris guļ nodurts piecdesmit jardu attālumā no viņa, nišā starp divām mājām. Viņu atrada policija - to izsauca, tiklīdz atrada līķi. Neviens nezina, kurš nodūra to smagnējo, ar elpas trūkumu. Neviens no krogā esošajiem to nebija darījis. Un nevarēja izdarīt - visi bija redzami viens otram.
Doroteja drebēja. Tā notiek - nobīsties, bet bailes rodas vēlāk.
Māte viņai lika iet gulēt, bet Fans teica, ka viņam ar Doroteju jārunā. Galu galā viņa parīt aizburā.
Mērija Enna sacīja, ka pēc šī piedzīvojuma, visticamāk, Doroteju uz Ostindiju neņems. Bet nogādās policijā.
- Nē, - Fans pārliecinoši atbildēja, - neviens nepadomās, ka Doroteja varēja nodurt dūšīgu un bruņotu vīrieti. Un kam vajadzīga tava Doroteja?
- Tas mani arī biedē. - Mērija Enna ar nozīmi paskatījās uz kupraini, Doroteja pārtvēra skatienu, taču nekā nesaprata. - Cerēsim uz labāko. Mums ļoti vajag, lai Doroteja aizkuģo ar "Gloriju".
Tad Mērija Enna sāka sūtīt gulēt Maiklu, bet tas pretojās, viņu interesēja, par ko runās pieaugušie. Turklāt netālu no viņu mājas notikusi slepkavība ... Māte apsolīja Maiklam, ka viņu ņems līdzi atvadīties no Dorotejas un pati Mērija Enna lūgs viņu uzņemt uz klāja lai redzētu, kādā kajītē kuģos Doroteja.
Beidzot Maikls paklausīja.
- Ir jāizdara vēl viena lieta. Tās dēļ es šodien atnācu pie jums, - sacīja Fans.
- Jūs atnācāt pie mums darīšanās? - Doroteja izklausījās vīlusies.
- Tu vēlētos, lai būtu citādi?
- Protams. Es gribētu, lai jūs mani aizsargājiet, tēvoci Fan, - sacīja Doroteja. - Bet izrādās, ka viss notika nejauši.
- Tad tiksimies pusceļā, - kuprainais iluzionists atbildēja. - Uzskati, ka es nācu darīšanās, bet tad nolēmu tevi satikt un nemanot pavadīt, jo baidījos ka tev draud briesmas.
- Jums bija aizdomas?
- Jā.
- Tātad jūs, iespējams, zinājāt, kas viņi bija?
- Man bija aizdomas, - sacīja Fans.
- Vai es drīkstētu zināt?
- Nekādu tāpēc ka! - Mērija Enna iejaucās. - Fans baidās, ka kāds Ostindijas kompānijā nevēlas, lai tu atrastos uz "Glorijas".
- Es? Es varu kādam traucēt?
- Ja viņiem ir kaut kas slēpjams "Glorijas" tilpnēs, ja viņi plāno ko ļaunu pret Rangūnu, pret Āva karalisti.
- Bet kāds man ar to sakars?
- Tavās dzīslās plūst augstdzimušu ligoniešu, Avas karalistes pavalstnieku, asinis. Un kā saka, ar ko velns nejoko ...
- Protams, tas ir maz ticams, - Fans iestarpināja. - Tās ir tikai manas aizdomas. Es gribēju ar tevi nosūtīt vēstuli kādam cilvēkam Rangūnā. Vienkārši nodod to tālāk. Manam radiniekam. Bet tagad es baidos.
- Nē, nebaidieties, tēvoci, Fan, - teica Doroteja. - Jūs man neuzticaties?