- Man nav citas izvēles, - Fans mierīgi atbildēja. Viņš nesāka ar meiteni strīdēties. - Pat ja vēstuli izlasīs svešinieks, viņš tāpat neko nesapratīs.
- Kur ir vēstule? - Doroteja vaicāja.
- Tev to nevajag redzēt, - sacīja kuprainis. - Jo mazāk tu zināsi, jo mazāk varēsi pateikt. Māte iešūs vēstuli tavā naktskreklā.
- Svītrainajā, - piebilda Mērija Enna.
- Māte to teica, lai tu to valkātu retāk un nedomātu par mazgāšanu, - sacīja kuprainis.
Visi iesmējās.
Doroteja jautāja:
- Un uz kā vēstule tiks uzrakstīta?
- Uz drēbes, protams, uz drēbes - ko vēl var iešūt naktskrekla malā? Un, ja slīksi ...
- Neuzdrīksties! - Mērija Enna ar dūrēm metās uz Fanu. - Tu ko, gribi piesaukt nelaimi?
Kuprainis atlēca stūrī.
Mērija Enna atnesa kreklu, diegu un adatu un sāka vīlītē iešūt plānu audumu ar aprakstītu ar vārdiem.
- Kam es to atdošu? - Doroteja vaicāja.
- Tas tev būs jāatceras. Tagad mēs abi iemācīsimies, un pirms aizbraukšanas māte atkārtos. Labi?
- Runājiet.
- Atceries: Švedagonas pagoda. Šve-da-gona. Rangūnā. Kalna austrumu nogāzē, uz kuras ir uzcelta pagoda, atrodas Budas Svētā Zoba klosteris. Klosterī atradīsi abatu, viņu sauc U Džammapada. Vēstuli iedosi viņam un atbildēsi uz visiem viņa jautājumiem.
- Vai man tas jādara, mamm? - Doroteja vaicāja.
Mērija Enna nepamāja uzreiz. Viņa saprata Doroteju. Viņa uzaugusi kā angliete, angļu ģimenē. Pat ja māte viņai mācīja ligoniešu un birmiešu valodas. Nodot vēstuli kādam mūkam kādā svešā klosterī? Viņa taču ir angļu meitene ...
- Atvaino, tas ir nepieciešams, - Mērija Enna beidzot atbildēja. - Šī ir svarīga vēstule un noderīga labiem cilvēkiem.
Pirms aiziešanas kuprītis kādu laiku stāvēja pie loga ar skatu uz ielu.
Tad tomēr neuzdrošinājās iziet pa ārdurvīm, un māte pavadīja viņu caur virtuvi. Doroteja viņu panāca un jautāja:
- Vai varētu būt tā, ka mani vajāja šīs vēstules dēļ?
- Par laimi, viņi par vēstuli pat nenojauš, - Fans atbildēja. - Citādi ...
- Tātad tie ir tavi ienaidnieki, tēvoci Fan?
- Viņi ir mūsu ienaidnieki, mani un visu labo cilvēku ienaidnieki, - atbildēja vecais iluzionists un pazuda aiz durvīm.
Doroteja vēlējās uzzināt ko vairāk no mātes, bet tā klusēja un tad sāka raudāt. Un tad arī Doroteja sāka raudāt, viņas apskāvās un, izraudājušās, aizmiga uz priekšistabas dīvāna.
* * *
Seram Džordžam Vitlam bija savi informācijas avoti.
Nākamais rīts, kad viņš ieradās Kompānijas birojā ostā, atnesa virkni negaidītu ziņu.
Vispirms stūrmanis Alekss Fredro apmeklēja seru Džordžu darīšanu vizītē un pastāstīja, ka viņa istaba tikusi pārmeklēta un aplaupīta. Tā varēja būt nejaušība, taču, ņemot vērā vakardienas sarunu ar pulkvedi Blekberiju, visticamāk, tas nebija negadījums. Sers Vitls pavēlēja stūrmanim nekavējoties pārvākties uz kuģa un to pēc iespējas mazāk atstāt. Tad viņš izsauca veco draugu kapteini Ficpatriku un, apspriežot dažādās rītdienas aizbraukšanas problēmas, it īpaši atgādināja, ka uz kuģa atradīsies pulkvedis Blekberijs kurš, būdams Čārlza Dunkana kandidatūra, ienīstot sers Vitlu ar skotu auksto naidu, centīsies būt visur noderīgs daudz vairāk, nekā to prasa lietas intereses. No kapteiņa puses viņš sastapa pilnīgu sapratni, un piekrišanu, ka pie stūrmaņa kā kalps un palīgs tiks piekomandēts Ēriks Bovs, viltīgs, ātrs un izmanīgs koknejietis, kurš bija parādā kapteinim dzīvību un tāpēc būs gatavs aizsargāt stūrmani no negadījumiem.
Daudz vairāk seru Vitlu sarūgtināja, kad birojā parādījās varens, vienacains, melnādains vīrs, vārdā Semijs, Amerikas karu veterāns, kurš, izrādās, vakar bija liecinieks uzbrukumam Dorotejai un atnesa vēstuli no viņas mātes, kurā Mērija Enna baidījās par meitas likteni un lūdza Vitla aizstāvību ... Nepaspēja Vitls pienācīgi izlamāties, pēc lakoniskā melnādainā nopratināšanas un neko no viņa paskaidrojuma nesapratis, kad viņam tika paziņots, ka pagājušajā naktī nogalināts viens no Kompānijas apsardzes darbiniekiem, tieši Vokshollstrītas apkārtnē, otrs piekauts, bet tomēr varējis atgriezties mājās. Pietika saskaitīt divi un divi, lai saprastu: pulkvedis Blekberijs stūrmaņa gadījumā aprobežojās ar kratīšanu, lai atrastu apsūdzošus dokumentus un piespiestu Vitlu noņemt Fredro no kuģa. Acīmredzot tas neizdevās. Bet ar meiteni, ar kalponi, pie tam jaukteni, bija iespējams tikt galā citādi, bez īpašām bailēm un tādējādi apdrošināties pret risku. Un tāpēc nolēma Doroteju novākt. Viņai brīnumainā kārtā izdevās izglābties, bet viņas draugi - alus mīlētāji, pat nogalināja vienu no Blekberija aģentiem, pie kā, protams, nekad neatzīsies.
Vitls ar Semiju nosūtīja zīmīti Mērijai Ennai, kuras lasītprasme un graciozais rokraksts viņu ļoti aizkustināja, aicinot neatstāt māju, kamēr viņš nav devis atļauju. Brīdinājis vedeklu par notikumiem, ar kuru viņš bija radis apspriest tos jautājumus, kurus bija izdevīgi ar viņu pārrunāt, un mierīgi nogaidīja dusmu uzliesmojuma beigas, pēc tam uz Mērijas Ennas māju nosūtīja karieti, lai nogādātu vedeklas kalponi uz "Glorijas".
Mērija Enna un Maikls devās pavadīt Doroteju īstā augstmaņu karietē.
Sardzes virsnieks, brīdināts par viņu ierašanos, pavadīja viņus uz kundzes kajīti kuģa pakaļgalā, kas atradās tieši zem kapteiņa kajītes un pēc lieluma un komforta neatpalika no tās. Maiklam kajīte, kurā dzīvos viņa māsa, šķita kā pils. Vispār šī kajīte bija trīsdesmit pēdu plata no viena borta līdz otram, un ne mazāk gara, no durvīm līdz logu rindai uz kuģa pakaļgala. Kajīte bija izklāta ar paklājiem, tur bija visas dāmai nepieciešamās ērtības, ieskaitot platu gultu ar baldahīnu un apmali, lai vētrā neizkristu. Kajītes otrā pusē aiz aizkara atradās kalpones, viņa māsas gulta.
Kamēr Maikls skraidīja pa klāju, tēlojot jūras vilku, Mērija Enna sacīja:
- Protams, es rīt atnākšu tevi pavadīt prom, bet var gadīties, ka mēs nevarēsim pabūt divatā...
- Es atceros, - Doroteja sacīja, - Džammapada, Švedagonas pagodā, Svētā Zoba klosterī.
- Es ne par to.
Mērija Anna noņēma no pirksta plānu sudraba gredzentiņu ar apaļu sarkanu akmeni rīsu grauda lielumā, kas aiz vecuma bija nodilis. Viņa to nekad nenovilka, un Doroteja bija pieradusi nepamanīt šo lēto gredzentiņu.
- Nekad nešķiries no tā, - Mērija Enna lūdza, - tas tev būs ļoti noderīgs.
- Kādā veidā?
- Es tev nekad neesmu to stāstījusi, bet šim akmenim ir dīvaina īpašība. Tas maina krāsu, ja nēsātājam draud briesmas. Tas kļūst melns. Šis gredzens man palika no manas vecmāmiņas, bet viņai - no viņas vecmāmiņas.
4. nodaļa. INDIJAS OKEĀNA PIRĀTI
Sestajā dienā pēc tam, kad Ostindijas kompānijas kuģi "Drednauts" un "Glorija" atstāja Temzas grīvu un, izmantojot labu ceļavēju, devās uz dienvidiem, uz Āfrikas krastiem, InterGalaktiskās policijas Zemes dienesta priekšnieks komisārs Milodars, neliels, padzīvojis cilvēks, spēcīgs vīrietis ar sirmiem, cirtainiem matiem, ieradās pie profesora Grodno šoka un niknuma pārņemts. Profesors Grodno, kurš vadīja ģenētiskās atmiņas laboratoriju, un viņa jaukā palīdze Pegija nespēja slēpt pārsteigumu, uz ko Milodars atbildēja:
- Kas te ko brīnīties? Šie birokrāti novedīs līdz klīniskai nāvei pat dzelzs robotu!
- Kas noticis? - jautāja sīciņais un tāpēc ambiciozais profesors Grodno.
- Bet tas, ka par diviem lidojumiem uz Londonu 1799. gadā es saņēmu rājienu! Un vēl tas, ka mums aizliedza bez īpašas vajadzības ieslēgt Koras, tas ir, Dorotejas Forestas monitoringu!