- Kā tad tā! - Profesors iesaucās. - Tas taču ir bīstami.
- Un riskanti eksperimentam kopumā, - piebilda komisārs.
Pegija neteica neko. Viņa tikai pasmaidīja ar lūpu kaktiņiem. Viņai nepatika pašpārliecinātā Kora, jo viņa pati bija pārliecināta par sevi un cerēja saistīt likteni un gultu ar profesoru Grodno. Korā viņa juta sāncensi. Kā, iespējams, katrā jaunā sievietē.
- Bet kāpēc? - profesors jautāja.
Viņš ar bažām raudzījās uz Koras Orvatas skaisto, kailo ķermeni, nekustīgi ieslīgušu blīvajā, gandrīz caurspīdīgajā, ārkārtīgi inertajā gāzē sargonā. Ķermenis bija notīts ar vadiem un aplīmēts ar sensoriem, kas tomēr nespēja noslēpt tā pavedinošo skaistumu. Tas Pegijā radīja skaudību.
- Bet tāpēc, ka Energo-Centrs par visām mūsu ekskursijām un monitoringu piestādīja InterGpolam tādu rēķinu, it kā mēs būtu patērējuši pusi no visas planētas enerģijas! - teica Milodars. - Tikai divus manus apmeklējumus astoņpadsmitajā gadsimtā, lai ievirzītu aģentu un elementāru monitoringu viņi novērtēja mana kantora divu gadu budžeta apmēros!
- Es to jau gaidīju, - profesors Grodno nopūtās. - Es klusi lūdzos debesīm, lai šis sods mums uzkrīt vēlāk, taču tas bija neizbēgams.
- Ko jūs ar to mēģināt pateikt?
- Energo-Centram ir pamats dusmoties uz mums. Mēs patiešām aplaupījām Zemi.
- Tikai viens cilvēks ...
- Jūs aizmirstat, ka ceļojums laikā tādā attālumā nav iespējams! Tāpēc mēs nosūtījām tikai jūsu hologrammu. Bet hologrammas stabilizācija trīssimt gadu attālumā enerģijas patēriņa ziņā parasti nav prognozējama. Jums policistiem ir vienalga. Atdeva pavēli - izpildi to. Man strādāja matemātikas institūts un trīs fizikas laboratorijas - visi vienbalsīgi apgalvoja, ka hologramma nesasniegs astoņpadsmito gadsimtu. Es tomēr izdarīju tā, lai jūs tur nokļūtu, un vienā gabalā.
- Paldies, - sacīja komisārs. - Jūs izpildījāt savu pienākumu, es izpildīju savu pienākumu. Tas nozīmē, ka enerģētikas inženieriem ir jāizpilda savs pienākums. Kāpēc viņi to nedara?
- Tāpēc, ka tad skolās nodzisīs gaismas, tiks slēgtas kosmosa ostas un zemūdens pilsētās ieplūdīs ūdens!
- Nekļūstiet dramatisks, profesor.
- Tas nav atkarīgs no manis. Bet jums, izrādās, nepatīk patiesība.
- Kam tā patīk, - komisārs atmeta. - Īpaši nevēlos to klausīties no sabiedrotajiem. Šāda maniere sagādā tikai nepatikšanas. Nu, labi, mēs varam iztikt bez manas hologrammas komandējumiem uz Indijas okeānu. Lai gan ar to mēs zaudējam spēju kontrolēt negadījumus. Ko darīsim, ja mūsu draugiem uzbruks kaut kādi pirāti?
- Ceru, ka viņi atkausies, - teica profesors Grodno. - Divi līnijklases kuģi ir pārāki par visu pirātu eskadru.
- Lai Dievs dod, - Milodars atbildēja. - Bet labāk būtu nobiedēt tuvojošos pirātu, pārģērbjoties par skeletu ...
- Ar fosforizējošu galvaskausu, - Pegija ķiķināja.
- Nav svarīgi, ar kādu galvaskausu! Bet mums vismaz dažreiz jāpaskatās, kurp peld mūsu meitene ...
Milodars pievērsa skatienu Korai. Viņas seja caur dūmaku bija mierīga. Tievās, bet spēcīgas rokas bija saliktas pāri krūtīm tā, ka pirksti iekļāvās maigajā ieliekumā starp aģenta Nr. 3 pērsēm.
- Kādas pērses! - čukstēja Milodars.
- pērses? - nesaprata profesors Grodno, kurš tāpat kā jebkurš vidusmēra izglītots divdesmit pirmā gadsimta cilvēks nezināja, ko nozīmē vārds "pērses". Pats Milodars nevarēja lepoties ar plašu erudīciju, taču viņš tikās ar daudziem cilvēkiem, un viņam bija laba atmiņa. Un tikai pirms mēneša viņš izmeklēja arheoloģisko dārgumu zādzību no neskarta skitu senkapa. Bandas organizators bija simtgadīgs profesors, arheologs, pops, kurš ilgi un skaisti runāja. No viņa Milodars iemācījās vārdu "pērses"[sievietes krūtis], kā arī vārdus "ošuju",[kresajā pusē] "odesnuju"[pie labās rokas] un "akridi"[maizes koka augļi]. [šiem vārdiem nav latviešu valodā piemērotu sinonīmu. kvadrātiekavās tulkotāja piezīmes]
Milodars profesoram neatbildēja. Viņš domāja par to, ka ģimenes dzīvē atkal nepatikšanas, pēdējā laulība izjukusi, bet dvēsele pieprasīja pieķeršanos un maigumu. "Bet kāpēc gan ne," nodomāja komisārs. - Mēs strādājam kopā desmit gadus. Varbūt vairāk. Ja nu izdosies pārliecināt Koru samazināt augumu uz pusi? Runā, ka šādas kosmētiskās operācijas jau tiek veiktas Brazīlijā. Mēs ar Koru kļūsim vienāda auguma ... "
- Jā, - Pegija nopūtās viņam pie auss, - ilgstoša uzturēšanās zārkā Korai nenāk par labu. Viņa kļuvusi neglīta, ak, cik neglīta!
- Jūs tā domājat? - Milodars joprojām atradās sapņu varā.
- Es jums nepiekrītu. Sieviete kā sieviete, - profesors iebilda. - Ko jūs gribat no darbinieka, kurš jau divas nedēļas guļ gāzes kamerā, un cik ilgi tur vēl gulēs, zina tikai Dievs.
- Tieši tā! - Milodars atmeta domas par jaunu laulību. Potenciālo objektu no viņa atdalīja necaurejama siena. Un neatkarīgi no tā, cik daudz arī skūpstītu šo zārku, guļošā skaistule nepamodīsies.
- Kādas kontroles iespējas mums ir atstātas? - jautāja profesors Grodno.
- Tikai acīmredzamu un nopietnu draudu gadījumā aģenta dzīvībai un sarkanā signāla parādīšanās gadījumā, - Milodars norādīja uz melno apli virs vadības paneļa, - mēs varam pārtraukt darbu un izvilkt Koru atpakaļ. Varbūt man izdosies izlūgties, vēl vienu vai divus monitoringa seansus, lai vismaz zinātu, vai viņa ir nokļuvusi Indijā vai noslīkusi pie Austrālijas krastiem.
- Nē, - profesors teica, - Doroteja Foresta nevarēja noslīkt pie Austrālijas krastiem, jo viņai bija jāpiedzemdē bērns.
- Kāpēc? - Milodars uzreiz nesaprata.
- Pretējā gadījumā, kam viņa nodotu savu ģenētisko atmiņu?
- Ak, jā, protams, - piekrita Milodars.
Viņš piegāja pie profesora galda un ieslēdza monitoringa ierakstīšanas ekrānu. Uz ekrāna, kaut arī neskaidri, ar pārtraukumiem, uzplaiksnīja mums jau zināmās ainas no Dorotejas dzīves...
- Kaut ko pasūtītājs nerādās, - teica profesors.
- Jūs domājat ministru no Epidauras?
- Viņu taču atstāja, lai palīdzētu mums.
- Viņš atgriezīsies pēc nedēļas. Steidzamas darīšanas mājās ... - Milodars pasmīnēja. Pasūtītāji viņu vairs neinteresēja. Tā bija viņa lieta, viņa uzdevums, kuru risināja tikai viņš, un viņam nebija vajadzīgi papildu izpalīgi. - Kad viņš atgriezīsies, parādiet viņam filmas, kuras, jūsuprāt, ir nepieciešams parādīt.
- Es par to padomāšu, - sacīja profesors. Viņi abi ar Milodaru, gan neliela auguma, gan ambiciozi, simpatizēja viens otram.
Tad Milodars atvadījās no Pegijas. Noskūpstīja viņai roku, un kad Pegija paklanījās, arī vaigu.
- Ja man šodien nebūtu jāaizbrauc komandējumā, - viņš teica, - es būtu jūs uzaicinājis uz ķīniešu restorānu.
- Jūs mani uzaicināt jau ceturto reizi, - meitene bez apmulsuma teica.
- Daudz komandējumu, - nesamulsdams atbildēja Milodars.
Viņš uz brīdi apstājās pie sarkofāga, ielūkojoties Koras Orvatas bālās sejas mierīgajos vaibstos. Viņas dvēsele tagad bija tik tālu prom...
- Un tomēr viņa kļuvusi neglītāka. Un te nav nekā pārsteidzoša, - asistente Pegija sacīja aizejošajam Milodaram.
* * *
"Drednauts" sekoja "Glorijai" redzamības robežās. Vecais "Drednauts" un tam atbilstošais pusmūža kapteinis sargāja sevi, un, tāpēc, līdz pat Keiptaunai nekad neuzvilka visas buras, aizbildinoties par neizturīgo korpusu, kas, pēc kapteiņa Ficpatrika domām, bija nepārprotams pārspīlējums.
Keiptaunas ostā viņi lēnām uzpildīja ūdeni un iekrāva uz borta pārtiku, kas ieroču klājus pārvērta par kūts un siena šķūņa sajaukumu - dzīvie konservi māva, mīcījās bet govis pat deva pienu. Komandā bija fermeru dēli, kas mācēja šīs govis izslaukt, tāpēc virsnieki un, pirmkārt, misis Vitla, dzēra svaigu pienu, kas palīdzēja saglabāt veselību. Kopš kapteiņa Kuka un vaļu mednieku laikiem, kuri apliecināja, ka pret cingu ir tikai viens līdzeklis - svaigi ēdieni, Ostindijas kompānijas kuģi garos reisos ņēma līdzi ābolus, sīpolus, ķiplokus, un svaigu gaļu, kas jūrnieku diētu padarīja daudzveidīgāku.