Viņi Keiptaunā uzturējās ilgāk, nekā bija paredzēts, jo dienvidu puslodes rudens izraisīja ieilgušu aukstu laiku un Ficpatriks neriskēja iekļūt pasātu vēja zonā caur bīstamajiem četrdesmitā platuma ūdeņiem. Turklāt Ficpatriks, protams, cerēja izmantot ekvatoriālās pretstraumes priekšrocības, uzķerot to pie Madagaskaras, lai ar musona sākumu nokļūtu tuvāk Sumatrai, šoreiz izmantojot austrumu musonu un straumi, kas iegūs spēku maija beigās.
Turpat Keiptaunā kuģu kapteiņi vienojās par tikšanās punktiem un, ja šie milzīgie kuģi, kuri patiesībā bija tikai magoņu sēkliņas Indijas okeāna plašumos, nespētu atrast viens otru, ja tos izšķirtu vējš un viļņi, gaidīt Kalkutā, kur "Drednautam" bija jāpaņem uz klāja sipaji un jāsagatavojas pēdējam izrāvienam pāri Bengālijas līcim ...
Ceļā no Londonas līdz Keiptaunai pagāja nedēļas, kuras, kā Doroteja sākumā baidījās, nemaz nebija garlaicīgas. Katra diena nesa tik daudz dažādu prieku, tik daudz mazu un lielu piedzīvojumu, tik daudz pārdzīvojumu, ka tās aizlidoja acumirklī un bija žēl iet gulēt, bet dažreiz viņas ar Regīnu sačukstējās gandrīz līdz rītam, jo jau pēc nedēļas Doroteja kļuva veca un iemīļota misis Vitlas lieta, daudz labāka nekā visas iepriekšējās istabenes un kalpones.
- Es tevi saukšu par kompanjoni, - viņa kādu dienu paziņoja, priecājoties par jauno frizūru, ko viņas kopā ar Doroteju bija izgudrojušas.
- Bet kāda man atšķirība? - Doroteja vaicāja.
- Kā istabene, tu vari apprecēties ar jūrnieku, labākajā gadījumā ar bocmani, tā kā tava māte. Bet lēdijas Vitlas kompanjone var pretendēt uz Karaliskās flotes leitnantu, ne mazāk! Turklāt Ostindijā tik ļoti trūkst glītu sieviešu, kam būtu pienācīga britu izcelsme!
Protams, izejot no tā, tava izcelsme varētu būt vēlamāka, taču mēs neatstāsim tevi nepatikšanās.
Doroteja neapvainojās. Viņai nekad mūžā nebija nācies dzīvot tādā greznībā, tik milzīgā telpā, redzēt tik žilbinošu sauli, kas sitās režģa logos, vai redzēt, kā uz tiem gāžas lietus. Šeit viss izskatījās citādi - notikumu un stihiju mērogs bija atšķirīgs nekā Londonā. Regīna apgalvoja, ka dzīve faktorijā būs daudz greznāka kaut vai tāpēc, ka misis Vitla savā dienestā varēs uzņemt tik daudz vietējo sieviešu, cik vien vēlēsies, un Dorotejas pienākumos ietilps tikai šo sieviešu vadība un vistuvākās draudzenes un uzticības personas pienākumi.
Naktī lielā dāmu kajīte kļuva daudz šaurāka nekā dienā - Regīna nolaida virs savas gultas alkovu, bet Doroteja savas guļvietas priekšā aizklāja aizkaru. Bet no rīta, vēja, saules, kuģa šūpošanas skaņu uzmodināta, Doroteja modās nekavējoties, jautri un enerģiski elpojot svaigo gaisu, kas iedvesa veselību un spēku septiņpadsmit gadus jaunajā Dorotejas Forestas ķermenī.
Dāmas brokastoja kopā pie viena galda savā kajītē, bet pusdienot kapteinis Ficpatriks uzaicināja misis Vitlu augšā savā kajītē, jo pusdienas ir svētas, tā ir tradīcija, rituāls. Uz kuģiem tas pieņemts jau sen, daudz agrāk nekā uz sauszemes, tomēr uz kuģiem ir cits grafiks, ko nosaka glases, nevis stundas. Un Dorotejai tas bija pārsteidzoši patīkams atklājums, ka no brīža, kad viņa uzkāpa uz "Glorijas" un dzirdēja glases, viņa tās saprata, pat nedomājot un neliecot pirkstus, kā tas bija jādara viņas kundzei.
Pusdienās, pie kapteiņa pulcējās kuģa virsnieki, pulkvedis Blekberijs un divi svarīgi komersanti, kurus Doroteja nemanīja, jo viņi paši arī nevienu neredzēja, paslēpušies kaut kur aiz laivām, lai bezgalīgi apspriestu neļķu akciju cenas un izmaksas pērn Amsterdamas biržā.
Pulkvedis Blekberijs neuzskatīja par nepieciešamu slēpt faktu, ka viņš neuzticas Dorotejai un būtu ļoti vēlējies, lai viņa pazūd jūras dzelmē. Tomēr kā džentlmenis viņš nekādā veidā neizrādīja savas jūtas, tomēr ar viņa uzvedību bija saistīta kāda epizode, kas notika vienā no drūmajām, bet Dorotejai tik skaistajām dienām, kad "Glorija", apbraukusi Āfrikas rietumu galu, uzņēma kursu uz dienvidaustrumiem uz Keiptaunas pusi, vairs nebaidoties, ka šeit sastaps franču kuģus.
Vējš bija ziemeļu, vēss un mitrs, tas dzina sev pa priekšu sadriskātus pelēkus mākoņus, pa kuru spraugām dažkārt uz pāris minūtēm uzspīdēja saule, apgaismojot sniegbaltos viļņu jērus un atspīdot milzīgo grēdu tumšajās nogāzēs. Doroteja stāvēja pie borta, vietā, kur no kuģa ķermeņa izauga vienradža rags - bugsprits, kurš nesa slīpās buras. "Glorijas" strupais deguns grieza viļņus, uzsitot putas un radot spēcīgu ūdenskrituma skaņu, kuru pārskanēja viļņu triecieni pret kuģa bortiem un negaidītiem šāvieniem - milzu buras sitieniem kaut kur neticamajā augstumā. Iepriekšējā dienā, jaukos laika apstākļos, Doroteja jūrnieku smieklu un saimnieces putna čiepstēšanas pavadībā uzkāpa sekojot vienam no saviem pielūdzējiem, marsa Čārlijam, pa stingri nospriegotajām vantīm marsā - augstu mastā piestiprinātā mazā, tomēr pat mājīgā mucā. Viņa nemaz nebaidījās, no klāja smējās apbrīnotāji, misis Vitla pēc tam garlaicīgi pārmeta viņai to, ka meitene uzvilkusi jūrnieku bikses, un tas, iespējams, apkaunojis ne tikai viņas, bet arī visas Vitlu ģimenes godu. Patiesībā Regīna šausmīgi apskauda Doroteju, ka tai nav bail kāpt augšā pa vantīm mastā, kad kuģis steidzas uz priekšu un šūpojas tā, ka tikai izmisīgi Dorotejas pierunājumi liek Regīnai izrāpties no platās gultas un kaut ko uzēst. Regīna bija dusmīga uz kalponi arī par to, ka tā nemaz necieta no jūras slimības, tas arī viņu, kā dižciltīgu kundzi, pazemoja. Tomēr šeit viņai palīgā nāca pulkvedis, vēl vairāk pelēks no šūpošanās, kurš pusdienās kapteiņa kajītē pārliecinoši apgalvoja, ka imunitāte pret jūras slimību ir zemas izcelsmes sekas. Nav brīnums, ka jūrnieki un nēģeru kalpi skraida pa kuģi kā uz sausas zemes, savukārt augstdzimušie kungi ir spiesti ciest. Kapteinis Ficpatriks, kuram šūpošanās nebija nepatīkama, bija spiests piekrītoši māt ar galvu, bet stūrmanis Fredro prātoja, cik daudz ievērojamāki bijuši šī pulkveža Blekberija priekšteči par viņa poļu senčiem. Galu galā viņam arī nebija problēmu ar jūras elementu. Turklāt aina, kas tik ļoti sadusmoja Regīnu, kad viņas kalpone kāpa vantīs uz marsu viņā izraisīja lielu vēlmi sekot viņai līdzi, turp, augšā - mācoties vadīt kuģi, viņš mēnešiem ilgi bija kāpelējis, skraidījis pa rājām, kas zvanīja no vēja triecieniem un nolaidies pa vantīm uz klāja, kā pērtiķis mežā. Viņš mīlēja šo noslēpumaino, pat saulainākajā dienā caurspīdīgā ēnā iegremdēto buru pasauli, kas skrēja starp jūru un debesīm.
Un, kad Doroteja nokāpa no masta un veikli, it kā dažu minūšu laikā būtu pieradusi pie jūrnieka dzīves, savelkot ar kājām tauvas, kas savienoja vantis - pārliecinoši nostājās uz falšborta un nolēca uz no šļakatām slapjā klāja dēļiem, stūrmanis pastiepa roku, lai viņai palīdzētu, bet meitene to atstūma, it kā apstiprinādama savu neatkarību, un teica stūrmanim:
- Šis Čārlijs tur augšā gribēja mani noskūpstīt, un, ja viņam būs zilums zem acs, tad vainīgo nemeklējiet.
Jūrnieku grupa, kas gaidīja ceļotājas atgriešanos uz klāja, nepaspēja saprast, ko tas viss nozīmē, kad aiz Dorotejas uz klāja nolēca saniknotais Čārlijs ar zilumu zem acs. Tagad sāka smieties visi. Iesmējās arī stūrmanis. Un Doroteja, kas vēlāk atzinās, ka baidījusies no tā, ka viņu sabārs par jūrnieka kunga piekaušanu, arī sāka smieties. Bet tad viņas smejošais skatiens sastapa stūrmaņa acis, viņa uzreiz kļuva nopietna, samulsa un aizbēga, atstājot publiku, lai tie cietušo Čārliju apber ar nepieklājīgiem jokiem.