- Tikai šodien rītausmā es pamanīju jūsu ugunskuru pie upes.
- Un uzminēji?
- Nē, neuzminēju.
Zirgi izturējās nemierīgi, mīņājoties no kājas uz kāju.
- Vai jums ir labs nazis? - Doroteja jautāja.
- Priekš kam?
- Tur, augstu uz bambusa, ir dzelzs gredzens. Es gribu to paņemt.
Bo Pinjazota pavēlēja dēlam ncirst bambusa stumbru, un Nga Dins to izdarīja dažu minūšu laikā. Šajā laikā Bo Pinjazotta un Doroteja aplūkoja zvaigžņu cilvēku skeletus, kas gulēja ieauguši zālē. Bo Pinjazotta vēlējās paņemt līdzi viena no mirušo bruņinieku ķiveri, bet tad pārdomāja. Un arī Doroteja nolēma, ka tā varētu būt saindēta.
Bambuss ar troksni nogāzās un pusceļā iestrēga šaurajā savu biedru mežā. Viņu atbrīvojot, Nga Dins viegli izgrieza gabalu, kurā atradās ieaugušais riņķis. Un to izvilka.
Gredzens izrādījās izgatavots no dzelzs, ar caurumiem, kuros, acīmredzot, agrāk bijuši dārgakmeņi, jo vienā no tiem bija saglabājies rubīns.
- Šo stīpu nēsāja uz galvas, - sacīja Bo Pinjazotta. - Viņš saturēja matus. Ņemsi to līdzi?
- Nezinu, - sacīja Doroteja.
Šī netīrā, sarūsējusī stīpa šķita ļoti netīra, nepievilcīga un lēta.
Bet Bo Pinjazotta ielika stīpu seglu somā.
- Vajadzēja kaut ko paņemt kā piemiņu, - viņš teica. - Tagad tev ir spogulis, bet zēnam un man nav nekā.
- Tas ir ļoti dīvains spogulis, - sacīja Doroteja. - Tajā nekas neatspoguļojas.
Viņa pasniedza spoguli vecajam ģenerālim. Tas ieskatījās.
- Tikai dūmi, - viņš teica.
- Bet kad man uzbruka mežakuilis, - sacīja Doroteja, - dažus mirkļus pirms viņa parādīšanās ieraudzīju to spogulī.
- Slikti, - Bo Pinjazotta sacīja. - Tas ir dēmonu spogulis. Varbūt labāk izmest?
- Lai pagaidām paliek - sacīja Doroteja. - Es to parādīšu tēvocim.
Tā kā viņi gandrīz neko nepaņēma, otrais zirgs, kuru Doroteja paņēma speciāli, lai to apkrāmētu ar zvaigžņu cilvēku ieročiem, devās mājās bez kravas.
Pārnakšņoja va ciematā. Karotāji jau bija atgriezušies no ziloņu medībām un atdzina divdesmit ziloņus. Viņi bija pārsteigti par princeses un vēl jo vairāk ligoniešu drosmi. Ciemata priekšnieks teica:
- Princeses drosme nav liela, jo viņa ir jauna, nepieredzējusi un nepazīst briesmas. Bo Pinjazottas un viņa dēla drosme ir liela, jo viņi zināja, ka apdraud nāves briesmas, taču uzticība savam karalim un pienākums bija bezgalīgi.
Viņi dzēra vāju, duļķainu miežu alu, ziloņi mīdījās aiz milzīgā aploka žoga un bez savām mātēm raudāja. Blakus viņiem stāvēja pieradinātie ziloņi, kuri atradās medībās blakus karotājiem un palīdzēja viņiem atņemt bērnus savvaļas ziloņiem un nogalināt niknos. Šīs pašas ziloņu mātes nesa uz ciematu ķīpas ar biedru gaļu un ādām. Viņi kalpoja cilvēkiem un bija nodevuši ziloņu cilti.
Cilts vadītājs piedzērās un ilgi runāja par uzticību un nodevību.
Nākamajā dienā viņi atgriezās Lidži.
Spogulis tā arī vairs nevienu neparādīja.
* * *
Divas dienas vēlāk Bo Nurija atgriezās savā mazajā galvaspilsētā.
Savā ceļojumā viņš tikās un runāja ar kalnu cilšu vadoņiem. Viņi solīja atbalstu, bet nevarēja apsolīt spēku. Tagad karalis sūtīs uzticīgus cilvēkus nolīgt Malakā portugāliešus. Ja viņu nebūs Malakā, kur pret viņiem naidīgi izturas holandieši, tad dosies uz Siāmu, lai tur par dārgakmeņiem, galveno Ligonas bagātību, nolīgtu japāņu musketieru nodaļu.
Viņš bija neapmierināts ar savu māsasmeitu.
Viņa bija pārkāpusi aizliegumu un kalnos riskējusi ar savu dzīvību. Tēvocis priecājās par savu apdomību, jo jau no paša sākuma nenoticēja viņas pazemībai un lūdza Bo Pinjazottu pieskatīt savu māsasmeitu.
Spogulis viņu neieinteresēja un viņš ieteica to izmest. Tad ilgi izjautāja Bo Pinjazottu: vai tiešām kalnos nav palikuši kādi dēmonu ieroči?
- Man vajag lielgabalus, - viņš atkārtoja. - Man ļoti vajag lielgabalus.
Bet dienu vēlāk no Rangūnas ieradās armēņu tirgotājs, kurš tur izpildīja dažus Ligonas galma lūgumus. Vakarā karalis viņu uzaicināja vakariņās. Un viņu ieraudzīja arī Doroteja. Armēņu tirgotājs bija ģērbies kā īsts anglis. Viņš pat prata runāt angliski, un, vakariņās runājot ar Doroteju, atkārtoja:
- Kā kristieši mēs meklējam ticības biedru atbalstu un ceram, ka būsim viņiem noderīgi.
Armēnis pastāstīja, ka Rangūnā ieradies liels, pat milzīgs angļu kuģis. To saucot par "Drednautu". Tas esot flotes līnijkuģis, un uz tā droši vien ap tūkstoti vai pat vairāk sipaju no Kalkutas. Rangūnā tirgotāju vidū valda viedoklis, ka misters Džulians Vitls kopā ar pulkvežiem, kuri ieradušies ar līnijkuģi, gatavo kaut kādu pasākumu. Daži uzskatīja, ka viņi ieņems Rangūnu un pasludinās to par angļu ostu, kā to izdarīja portugāļi ar Goa vai Makao. Citi domāja, ka angļi gatavo karagājienu uz Arakānu, kas nesen pievienojusies Birmai un robežojās ar Lielbritānijas Bengāliju, no kurienes uz tiem virzīsies Lielbritānijas armija. Birmas mioza - Rangūnas gubernators - pat izsauca Džulianu Vitlu, lai pārliecinātos, vai šajās baumās ir kāda patiesība. Misters Vitls dusmīgi noraidīja šādas aizdomas.
- Bet kā domājat jūs pats? - Bo Nurija jautāja armēnim.
- Domāju, ka briti nopietni plānoja ieņemt Rangūnu, bet ceļā viņi pazaudēja savu otro kuģi, uz kura atradās jūrnieki un karavīri, kā arī smagie lielgabali - bez lielgabaliem briti neriskētu uzbrukt birmiešiem.
Kad visi pēcpusdienā šķīrās, karalis māsasmeitai lika palikt.
- Ma Doro, - viņš teica, - es tevi atstāju, jo tu runāji ar šo viltīgo tirgotāju un tulkoji man. Es gribu saprast, ko viņš patiesībā domā.
- Es domāju, ka viņš meklē savu labumu. Viņam vajag ar tevi tirgoties ...
- Domāju gan! Kādēļ tad viņš ieradies? Viņš sapirks man rubīnus par puscenu!
- Un tu pārdosi?
- Nu, ne jau par puscenu... - tēvocis iesmējās.
- Vai tu arī domā, ka angļi atteikušies no idejas par Rangūnas iekarošanu? - Doroteja jautāja tēvocim.
- Neesmu pārliecināts, - karalis atbildēja. - Viņu kuģis "Drednauts" ir atvedis daudz karavīru. Ko tagad ar viņiem iesākt? Barot viņus un vest atpakaļ? Tas ir tik nepraktiski ...
- Un es arī domāju, - sacīja karaļa māsasmeita, - ka misteram Vitlam nav izdevīgi atteikties no šī kara. Galu galā viņu var padarīt par vainīgo, ka karš nav izdevies. Tātad, ir jāatrod citi vainīgie, bet vēl labāk - jāieliek Anglijas karaļa kabatā jaunu provinci. Es pazīstu viņa sievu, viņa man stāstīja, cik viņš ir godkārīgs. Viņš baidās, ka laiks iet uz priekšu, bet viņš palaiž garām savu lielo uzvaru...
- Bet viņam nav lielgabalu, - sacīja karalis.
- Es, protams, neesmu karotāja, - attrauca Doroteja, - bet vai tad nevar šaut ar kuģa lielgabaliem?
- Nevar. Tie ir tā izgatavoti, - skaidroja tēvocis, - ka nevar ripot pa zemi. Riteņi ir pārāk mazi, tik mazi, ka uz tiem var uzlikt lielgabalu un tikai paripināt pa gludo klāju.
Doroteja aizgāja gulēt, bet naktī viņa pamodās no tā, ka bija atrisinājusi šo problēmu. Žēl, ka nevar aizskriet cauri pilij uz tēvoča guļamistabu, nevar pamodināt karali ... Viņa līdz rītausmai nomocījās bez miega, un ar pirmo saules staru aizsūtīja pie karaļa kalponi ar lūgumu pēc tūlītējas sanāksmes.
Bo Nurija pats aizgāja uz princeses paviljona verandu.
- Kas nu atkal noticis? Kaut kas nopietns, meitenīt?
- Saki man, bet paši lielgabali, paši viņu stobri, vai tie ir vienādi gan jūras, gan sauszemes ieročiem?
- Jā, - karalis piekrita. - Un tikai tāpēc tu mani pasauci?
- Vai tiešām tu nesaproti, cik tas ir svarīgi? Bet ja mēs izgatavosim šiem lielgabaliem lielus riteņus, vai tie kļūs par sauszemes?