- Man jāparunā ar saviem lielgabalniekiem, bet es domāju, ka to var izdarīt.
- Vai tu zini, cik lielgabalu ir uz "Drednauta"?
- Nē.
- Sešdesmit četri lielgabali! Un, ja misters Vitls tiem izgatavos riteņus, tad viņa karš varētu izrādīties veiksmīgs!
- Bet to ir grūti izdarīt ...
- Bet, ja esi iedomājies, to taču var darīt?
- Var.
- Tad tev tūlīt jāsūta uzticams cilvēks, kurš novēros, vai no "Drednauta" tiek noņemti lielgabali, vai tie tiek pārvesti uz sauszemi, vai tiem faktorijā jau netiek izgatavoti riteņi.
- Kā tad to redzēsi! Galu galā, ja angļi arī darīs ko tādu, tas būs liels noslēpums. Aiz faktorijas augstajām sienām.
- Vai tiešām tev nav neviena, ko tur aizsūtīt?
- Nav neviena... un nav vajadzības.
Karaļa pils, kas sastāvēja no vairākām koka ēkām, apkārt ap galveno ēku, un daudzām mājām un mājiņām kalpiem, sargiem un visiem galminiekiem, sāka mosties. No visurienes bija dzirdamas balsis, pār virtuvēm auga dūmaka ...
- Vai tiešām tu nesaproti, kāpēc es pamodos naktī un vairs nevarēju aizmigt? - Doroteja brīnījās.
- Kāpēc? - tēvocis augstsirdīgi pasmaidīja, redzot, kā meitene satraukusies.
- Tāpēc, ka pirms dažām dienām tu vienkārši kliedzi, kā tev vajag lielgabalus! Vai angļu lielgabali ir sliktāki?
- Ko? .. Nē, tas ir neiedomājami! Kāpēc tu domā, ka angļi izgatavos tiem riteņus?
- Ja viņi tiem izgatavos riteņus, tā būs dāvana tev, mans karali. Tad tev būs tikai jāaiziet uz faktoriju un jālūdz angļiem aizdot lielgabalus, lai aizstāvētos pret birmiešiem.
- Tu runā muļķības!
- Tiešām?
- Kur lai es ņemu cilvēku, kurš iekļūs faktorijā? Viņi nevienu nelaidīs iekšā.
- Un arī mani?
- Kā tā, tevi? Ko tu ar to domā?
- Es esmu gatava nospēlēt pazudušās un atrastās misis Vitlas kalpones lomu.
- Bet viņa taču tevi pārdeva verdzībā!
- Ja es to neatcerēšos, kurš tad to atcerēsies? Vai domā, ka Regīna kādam atzīsies šādā zemiskumā?
- Nē, ar tevi es nevaru riskēt! Tevi var nogalināt!
- Labāku spiegu par mani tev neatrast!
- Es nevaru riskēt ar Ligonas princeses dzīvību! Un es nevaru pat lūgt Ligonas princesei būt šīs zemiskās nodevējas kalponei.
- Domāju, ka labāk man izbraukt rītdien agri, - sacīja Doroteja. - Tu man izstāstīsi, ar ko varēšu sazināties Rangūnā. Ar U Džammapadu? Vai ar armēņu tirgotāju?
- Nē, tu nekur nebrauksi!
- Mans tēvoci un mans karali! Tu pats teici ka runa ir par Ligonas likteni!
- Es baidos par tevi! Es tevi atradu tik nesen un vienkārši esmu tevi iemīlējis kā meitu...
- Bet neviens nedrīkst zināt par manu ceļojumu uz Rangūnu, - Doroteja brīdināja.
- Izņemot Bo Pinjazottu, - Bo Nurija atkāpās rezerves pozīcijās. - Viņš pavadīs tevi uz Rangūnu un paliks tur, lai palīdzētu tev briesmu gadījumā.
- Labi, - Doroteja piekrita.
Un iekšēji pasmaidīja: pat ja vecais ģenerālis dienas un naktis pavadītu pie faktorijas žoga, viņam nebūs nekādu iespēju tam pārkāpt, ja notiks kaut kas slikts...
Dienas garumā karalis trīs reizes aizliedza Dorotejai ceļot uz Rangūnu, bet viņa tomēr palika pie sava. Tāpēc naktī Bo Pinjazottas vadībā, kurš pavadīja princesi uz Rangūnu, slepeni tika izveidots neliels pulciņš no pašiem izveicīgākajiem.
9. nodaļa. TUMŠAIS CIETUMS PRINCESEI
Milodars devās pie sarkofāga un ilgi skatījās uz Koras Orvatas mierīgo seju. Profesors Grodno, aizņemts ar savām lietām, nekādā veidā nenovērsa komisāra uzmanību; Pegija, kura nesen bija kļuvusi greizsirdīga uz Milodaru par guļošo skaistuli, pameta laboratoriju, aizcirzdama durvis.
- Pacieties, Kora, - Milodars klusi sacīja. - Drīz beigsim šo sasodīto eksperimentu.
Protams, Kora ne ar ko neparādīja, ka dzirdējusi Milodaru, un arī nevarēja dzirdēt, jo sarkofāga sienas bija pilnīgi skaņu izolējošas.
Nesagaidījis atbildi, komisārs pagriezās pret profesoru Grodno.
- Man šķiet, ka viņas stāvoklis ir uzlabojies? - paziņojuma beigās atskanēja jautājuma zīme.
- Visai relatīvi, kolēģi, - atsaucās profesors. - Protams, kad mēs nesen novērojām aktivitātes maksimumu, es baidījos par Koras smadzeņu stāvokli. Esmu pārliecināts, ka savienojumi, kas izveidojās starp Koras un viņas vecvecvecmāmiņas smadzenēm, ir daudz sarežģītāki, nekā mēs domājām. Ir pat iespējams, ka Kora ne tikai zina katru Dorotejas domu, bet arī Doroteja saprot, ka viņa nav viena.
- Vai viņa nevar Korai izdarīt ko sliktu?"
- Ko mēs par to zinām! Jūsu aģenta smadzeņu darbības maksimumā esmu izskaitļojis baiļu elementu.
- Korai nav raksturīga šī sajūta, - komisārs atcirta, it kā profesors šaubītos par visa InterGpola un it īpaši komisāra godu.
- Par laimi, šī sajūta ir visiem cilvēkiem, pat jums, komisār.
- Jūs aizmirstaties, profesor!
- Pretējā gadījumā neviens nebūtu palicis dzīvs, jo mēs būtu metušies zem kustīgiem transportlīdzekļiem.
- Aha, jūs jokojat, - Milodars uzminēja. Komisārs savu humora izjūtas trūkumu aizstāja ar ātru reakciju un deva priekšroku saredzēt smieklīgo tur, kur parastie cilvēki to nepamanīja. Dažās vadošajās aprindās viņam bija pārgalvīga jokdara reputācija, kas, starp citu, neļāva viņam pabeigt karjeru InterGpola galvenajā mītnē.
- Mans dators apgalvo, - doktors turpināja, - ka šajās stundās Doroteja atradās Epidaura nemiernieku kaujas vietā. Tajos gados tur vēl bija atlikušais radioaktīvais starojums. Iespējams, bīstams ķermenim. Doroteja neko nezina par radiāciju, nevar no tās baidīties. Bet Kora par radiāciju zina ...
- Vai jūs gribat teikt, ka Doroteja jau sasniegusi savu mērķi?
- Tieši tā.
- Un jūs man neziņojāt?
- Es neesmu jūsu padotais, - atcirta profesors, kurš jau sen bija noguris no Milodara. Tāpēc profesors nevarēja vien sagaidīt eksperimenta beigas.
- No šodienas laboratorija pāriet InterGpola rīcībā, - paziņoja Milodars. - Ņemot vērā mūsu savstarpējā darba galaktisko nozīmi.
- Ak, liecieties nu mierā, komisār, - mazais profesors atmeta ar roku. - Varbūt tas bija reāli pirms trim mēnešiem, kad eksperiments tikko sākās, bet ne tagad, kad jums ir šīs nepatikšanas saistībā ar enerģijas izšķiešanu un jūsu pirātiskajiem iznācieniem pagātnē.
- Ja ne manis tā sauktie pirātiskie iznācieni, - komisārs aizvainoti atbildēja, - mēs arī tagad nezinātu, kur atrodas mūsu meitene. Un vispār būtu zaudējuši viņas pēdas.
- Tas nav tik svarīgi, - iebilda profesors. - Galu galā būtībā pati Kora uztur sakarus ar mūsu ierīču palīdzību, un jūsu pirātiskie iznācieni neko daudz nedeva!
- Kas atrada Doroteju? Kas noorganizēja, lai Doroteja būtu Vitlas kalpone? Kas izrāva meiteni no kuprainā sesksa maniaka rokām?
- Es nedomāju, ka jūsu hologrammai krūkā bija ērti, kad tirgotājs Rahmans tur iešāva ar pistoli!
- Manai hologrammai tas bija vienalga! Tā ir gatava sevi upurēt lietas labā.
- Un tomēr, kolēģi, - profesors nopūtās. - Galu galā tieši mums izdevās izveidot tiešo kontaktu starp Koru un Doroteju. Un tieši mums izdevās nosūtīt Doroteju uz kaujas lauku.
- Kas būs tālāk? - sarkastiski vaicāja Milodars. - Jūs pat nezināt, vai viņa tur kaut ko atrada, vai visa operācija ir izgāzusies.
- Atrada, atrada - profesors attrauca. - Es to zinu no Koras reakcijas. Bija brīdis, kad viņa izjuta dziļu gandarījumu.
- Ko jatrada? Kur to atrada? Kur tas ir tagad?
- Droši vien pie Dorotejas.