- Ko nozīmē jūsu "droši vien"? Nav izslēgts, ka Dorotejai Ļaunuma spogulis nepatika un viņa to aizmeta.
- Jūs zināt, ka tas tā nav.
- Nav tā, ja viņa atcerējās manas instrukcijas ... - Milodars metās pie durvīm, pie ģeneratoriem, domādams, visam uzspļaujot, atkal ienirt pagātnē un uzdod Dorotejai svarīgo jautājumu: kur ir lietas?
Bet pusceļā uz durvīm Milodars apstājās.
Pie centrālās pults stāvēja Enerģētikas vadības centra bioroboti, pašpārliecināti, vienaldzīgi pret visu. Jau otro nedēļu saskaņā ar Zemes padomes lēmumu viņi neatstāja komisāru ne uz sekundi, jo viņš jau trīs reizes bija pārkāpis visstingrāko enerģijas izšķiešanas aizliegumu un viņa dēļ visi tomāti Ziemeļu puslodē bija nosaluši.
Komisāram Milodaram nekatoties uz visu cieņu pret viņu, Zemes vadošās personas bija atņēmušas tiesības tuvoties strāvas pultīm un iekārtām ...
Smaidot no savas istabas iznāca Pegija ar zilu parūku. Viņa uz paplātes iznesa divas tases kafijas priekš biorobotiem. Un viņu varēja saprast - bioroboti bija jauni, iedeguši, skaisti vīrieši, tērpušies formas peldbiksēs un cepurēs. Tā kā bio-roboti bija vienaldzīgi pret laika apstākļu izmaiņām, Zemenergo neuzskatīja par vajadzīgu tērēt naudu to apģērbam.
- Bet jums vēl atlicis viens seanss, - līdzjūtīgi sacīja profesors, kuram arī nepatika Pegijas vieglprātība. - Viens seanss, kurā viss tiks izlemts.
- Bet man vajag divus seansus! - Pēdējās dienās Milodars bija nonācis atkarībā no naglu apgraušanas līdz gaļai. - Man tagad vajadzīgs viens seanss, lai uzzinātu, ko Doroteja ieguvusi, un vēl viens seanss, lai viņai norādītu noteiktu vietu kur nolikt lietas.
Profesors paraustīja plecus. Viņš saprata, ka lielāku pretimnākšanu pret Milodaru nevarēs gaidīt. Viens īss seanss.
- Kad? - Milodars jautāja profesoram. - Man jāizsauc epidaurieši lai nodotu dārgumus!
- To nu jūs nekad nenokavēsiet, - iebilda profesors Grodno. - Viņi atbrauks, tiklīdz saodīs ceptu. Realizējies tieši šeit! Tā ir tāda tauta...
Lai gan tikšanās ar Epidaura impērijas vadītāju notika pirms vairākiem mēnešiem, atmiņa par to bija dziļi iesēdusies profesora dvēselē.
Milodars piegāja pie sarkofāga. Viņš lūdzoši paskatījās uz Koru. Tad ar saliekto rādītājpirkstu uzmanīgi pieklauvēja pa sarkofāga caurspīdīgo vāku.
- Kora, - viņš laipni sacīja. - Mana meitenīt. Vai tu mani dzirdi?
Aģenta Nr 3 skaistais kailais ķermenis atpūtās miglainajā inertajā gāzē, nepieskaroties sarkofāga sienām. Guļošā skaistule savu princi nedzirdēja.
- Esmu gatavs noskūpstīt zārka vāku, - sacīja komisārs.
- Es jūs saprotu, - attrauca profesors.
- Nekas no tā neiznāks, - no durvīm paziņoja Pegija. Viens no biorobotiem ķiķināja. Acīmredzot viņā bija ieprogrammēta humora izjūta.
Milodars ar rokām atgaiņājās no šiem nelielajiem kairinātājiem.
- Kora! - Viņš lūdzās. - Koriņ! Nu kad?
Un pēkšņi aģenta lūpas sakustējās. maz-maz.
- Ko viņa teica? - iekliedzās komisārs. Viņš dusmās metās pie profesora. - Viņa kaut ko pateica!
- Dīvaini, - profesors atbildēja un ieslēdza datoru, kuram vajadzēja uzminēt vārdu vai vārdus, ko gulošā izrunāja ar lūpu kustībām. Profesoram vajadzēja ilgu laiku, lai izvēlētos frekvenci un augstumu, viņš spēlēja uztastatūras gluži kā Paganini. Visbeidzot, uz displeja parādījās zaļi burti: “Esiet pacietīgi. Es pateikšu…"
- Es pateikšu, - komisārs atkārtoja.
Viņš ar lielu, spalvām apaugušu dūri iesita sev pa krūtīm.
- Viņa dzirdēja un mēģināja! Priekš manis.
Un, noslaucīdams sariesušos asaru, komisārs atstāja laboratoriju.
Bioroboti svinīgi salika tukšās kafijas krūzītes uz paplātes un metās pakaļ aiz komisāra.
* * *
Jauna birmiete, nabadzīgi, bet pieklājīgi ģērbusies, pieticīgi saķemmējusies, putekļainās sandalēs un ar šana tarbu pār plecu, ap pulksten divpadsmitiem piegāja pie Rangūnas britu faktorijas vārtiem, kad tikko bija beigusies neganta, bet īsa lietusgāze. Tā pārvērta putekļus zem kājām dubļos un izdzenāja visus kūlijus un sipajus, kuri strādāja faktorijas plašajā pagalmā, bet tagad slēpās zem noliktavu un darbnīcu nojumēm. Kad lietusgāze beidza dauzīt uz jumtiem un pa pagalmu, pārvēršot putekļus šķidrā putrā, cilvēki sāka līst ārā, lūkoties debesīs - vai lietus turpināsies vai parādīsies saule?
Ne viens, ne otrs nenotika - mākoņi palika debesīs, bet kļuva gaišāki un vairs nedraudēja ar plūdiem.
Karavīri, kuri apsargāja faktoriju un no negaidītā lietus uzbrukuma nebija paspējuši aizvērt vārtus, tikko bija izlīduši no savas būdas, kad tiem garām, nepiesaistot sev uzmanību, pasoļoja jauna sieviete.
Laipojot pa dēļiem, izklātiem uz zemes no vārtiem līdz kantorim, birmiete uzmanīgi skatījās apkārt, mēģinot saprast, kas šeit notiek.
Bet nepiederošam cilvēkam, pat ja viņš bija vērīgs, bija grūti saprast to, ko nozīmē desmitiem cilvēku skraidelēšana un rosīšanās, kuri stiepj pār peļķēm nešļavas vai skrien uz piestātni pēc precēm. Pats faktorijas galvenais pagalms aizņēma vietu, lielāku par tirgus laukumu viduspilsētā, to ieskāva daudzas noliktavas, kā arī kantoru un dzīvojamās telpas, kas no vārtiem vistālākajā pusē veidoja tādu kā labirintu, jo bija pārpildītas, atstājot starp tiem tikai ejas vai piebraucamos ceļus, kuros nevarēja iekļūt pat pajūgs. Pa labi laukumam, atradās faktora māja, ar apkoptu un appļautu zālienu.
Meitene apstājās un mēģināja izvēlēties sev vajadzīgo personu no cilvēkiem, kas skraidīja vai staigāja pa pagalmu. Lūk viņš, iespējams, piemērotais cilvēks - nepārprotami vietējais kalps, ķīnietis. Šāds cilvēks var zināt angļu un birmiešu valodu, jo ķīnieši vienmēr iemācās to cilvēku valodas, kuriem viņi kalpo.
- Piedodiet, kungs, - meitene uzrunāja birmiešu valodā, saliekusi rokas pār krūtīm. - Vai jūs nepastāstīsit, kur atrast kundzi Vitlu?
- Nezinu, nezinu, - ķīnietis atgaiņājās. - Ja tu uz virtuvi, tad ej uz turieni.
- Vitla kundze, misis Regīna, - atkārtoja Doroteja. Tad viņa izrunāja šos vārdus angļu valodā.
Ķīnietis bezcerīgi nomirkšķināja, varbūt viņš šeit bija ieradies nesen. Bet tad jauns brunets nesapogātā sarkanā formastērpā ar leitnanta epoletiem uz pleca, dzirdot Dorotejas vārdus, ar interesi paskatījās uz birmieti, kas viņam šķita gluži glīta.
- Jaunkundz, vai jūs runājat angliski, - viņš teica ar nelielu augstprātības noti. - Šī ir pirmā reize, kad satieku birmieti, kura runā angliski.
- Vai šeit kalpo arī birmietes? - jautāja Doroteja, aizmirstot, ka viņa pati ir vienkārša birmiete.
Tumšādainā, melnmatainā leitnanta acis iepletās un uzacis pacēlās augšup.
Bet, kamēr acis un uzacis bija pārsteigtas, mēle atbildēja pati.
- Birmieši nenāk pie mums kalpot, - viņš teica. - Velnišķīgi lepni cilvēki, miss ... Ak, atvainojiet.
- Nekas briesmīgs, - sacīja Doroteja.
- Bet kāpēc, velns parāvis, jūs runājat angliski? - Leitnants pieprasīja.
- Tāpēc, ka es esmu angliete, ser, - Doroteja atbildēja.
- Tā nevar būt! Es lieku savu galvu ķīlā ...
- Neriskējiet, leitnant, - Doroteja pasmīnēja. - Jūs varat pazaudēt galvu, bet es to negribētu.
No šīs atbildes izrietēja, ka Lidži kroņprinceses izskatā pavadīto mēnešu laikā Doroteja bija ieguvusi dažas, pašpārliecinātas dižciltīgas dāmas manieres. Galu galā dizciltīgas dāmas ir tādas, neatkarīgi no viņu valsts piederības vai atrašanās vietas.
- Nē, tas ir neticami! Leitnants iesaucās. Bet tad viņš paklanījās un piebilda: - Leitnants Stjuarts, Artūrs Stjuarts, jūsu rīcībā, miss.