- Mis Foresta, - teica Doroteja. - Doroteja Foresta. Prieks iepazīties.
Un Doroteja palocīja galvu.
- Tad ejam uz verandu, kāpēc mums jāstāv pagalma vidū, te taču uz mums skatās viss zoodārzs.
Leitnants aizveda Doroteju uz kantora plašo verandu, kur bija izvietoti pīti krēsli.
Pa ceļam viņš pieturēja Doroteju aiz elkoņa, palīdzot izvairīties no peļķēm.
Leitnants bija ieintriģēts un neslēpa ziņkāri.
- Kā jūs šeit nokļuvāt? Kāpēc es par to neko nezinu? Tik skaista meitene... Piedodiet, miss, ja es jums šķietu uzmācīgs, bet arī jums vajag mani saprast: es šeit nīkstu pašā pasaules malā, un pēkšņi manās acīs parādās feja ...
- Nevajag, ser, - Doroteja apturēja runātkāro leitnantu. - Viss ir daudz vienkāršāk, nekā šķiet, un tūlīt jūs jutīsieties vīlies.
- Es? Nekad dzīvē!
- Esmu tikai misis Vitlas kalpone, - Doroteja atzinās.
- Kā? Vai tad jūs negājāt bojā?
- Kāpēc jūs tā nolēmāt?
- Bet jūs taču noskaloja no laivas, ar kuru misis Regīna bēga no pirātiem! - leitnants Stjuarts iesaucās. - Visi zina, kā viņa palika viena...
Doroteja bija ļoti priecīga par iespēju, kas viņu satuvināja ar runīgo leitnantu. Vismaz viņa tagad zināja, ka ir noskalota no laivas. Un nav ko iet ar dāmu pretrunās.
- Mani uzņēma zvejnieki, - Doroteja paziņoja, nolaidusi acis. - Es brīnumainā kārtā izglābos...
- Tas ir tik neticami! Nāciet, nāciet līdzi!
Leitnants vilka Doroteju aiz rokas mājas iekšienē.
- Misis Vitla ir kaut kur šeit. Es viņu nesen redzēju. Ak, cik priecīga viņa būs!
- Arī es nevaru sagaidīt, - Doroteja piekrita un mēģināja izrauties no leitnanta rokas. Bet viņš turēja cieši un vilka līdzi, gluži kā zirgs velk arklu.
Kustības ātruma dēļ Doroteja pat nepaspēja īsti aplūkot telpas, caur kurām viņi gāja. Bet pamanīja, kā Kompānijas ierēdņu vai darbinieku sejas, kas sēdēja pie galdiem vai iesaistījās svarīgās sarunās, pagriezās viņu virzienā.
Doroteja saprata, ka faktorijas lielā māja atdota oficiālām vajadzībām, taču joprojām nesaprata, kur dzīvo faktors - šeit vai īpašā mājā?
Viņas neizpratne tika izkliedēta, kad leitnants bez klauvēšanas atvēra lielas durvis un viņi nonāca plašajā viesistabā, kā saprata Doroteja, oficiālā, kas paredzēta pieņemšanām. Telpa bija ļoti milzīga un garlaicīga, un pat daži slikti darināti, tumši portreti ar kungiem karavīru formas tērpos no pēdējiem gadiem, šo istabu neatdzīvināja. Viesu istabas vidū, plašā puslokā atradās masīvi ādas krēsli, kuru izskats vien padarīja to neticami oficiālu. Tie stāvēja apkārt ap zemu tīkkoka galdu, ko rotāja tukša fajansa vāze.
Tālāk no viesistabas uz faktora kabinetu veda nedaudz pavērtas durvis, un par to nebija grūti uzminēt, jo kabinetā atradās rakstāmgalds bez tintes pudeles un grāmatu skapis, kurā bija daudz vienādu sējumu. Doroteja pieņēma, ka redz daudzos Lielbritānijas impērijas likumus, jo to ir jābūt milzum daudz, un tie visi tiek nosūtīti uz visām faktorijām un fortiem, lai gan tos diez vai bieži izņem no plauktiem.
Arī kabinetā bija smacīgi, bet Dorotejai izdevās šo faktu pamanīt tikai pašai un uz brīdi aizmirsa par karstumu, jo kabineta vidū stāvēja skaistā lielkrūtainā vista Regīna, bet viņai pretī sakucies un garlaicīgs džentelmenis ar miltaini bālu seju un augstdzimušu degunu, kā seram Vitlam. Diemžēl Džulians no sava tēva nebija mantojis smagnējo zodu; acīmredzot, viņam no mātes bija ticis mazs bēguļojošs zodiņš, kāds atrodams Habsburgu ģimenē un dažos citos deģenerētos karaļu namos.
Misis Vitla bija satraukta; šajā karstajā laikā viņa pietvīka vairāk nekā bija vajadzīgs. Misis Vitla bija neapmierināta un skaidroja vīram, cik daudz un par ko viņa ir neapmierināta.
- Tu esi slaists! - Viņa kliedza uz Džulianu Vitlu. - Tu nevari pieņemt pat tik vienkāršu lēmumu! Ja tu viņus nepakārsi, tevi pašu pakārs!
Doroteja nepaspēja saprast, ko Regīna ar to domā, jo tā ieraudzīja savu kalponi, kura pēkšņi ieskrēja faktora kabinetā, sadevusies rokās ar vieglprātīgo leitnantu Stjuartu.
Uz brīdi Regīnai šķita, ka Stjuarts tūlīt lūgs viņas kalpones roku - viņš izskatījās tik apņēmīgs.
Bet viņš tomēr domāja kaut ko pavisam citu.
- Atvainojiet, ser! - viņš jau no durvīm uzkliedza faktoram. - Bet man priekš jums ir tik brīnišķīgas ziņas! Tā, par kuru jūs tā sērojāt ...
- Un proti? - pajautāja faktors, lēnām pārmetot savas zivs acis uz birmieti.
Stjuarts jau pievērsās faktora sievai:
- Tā, kuru tik rūgti apraudājāt, misis, atgriezusies jūsu apskāvienos!
Un ar šiem vārdiem Stjuarts parāva Doroteju aiz rokas tā, lai viņa nespēdama noturēties, aizstreipuļoja un atsitās pret misis Villas krūtīm iekrītot tās izstieptajās rokās.
- Un nebaidieties! - leitnants turpināja uzjautrināties. - Tas nav spoks, bet gan jūsu mīļotā istabene un, kā mūs pārliecinājāt, uzticības persona, Doroteja Foresta!
Pēdējie vārdi izklausījās tā, it kā leitnants no gadatirgus laukuma skatuves paziņotu par dziedātāju.
Tad iestājās klusums, jo vajadzēja taču sākt runāt arī kādam citam, nevis visu laiku, kā no skatuves tikai dzīvespriecīgajam leitnantam. Un, tā kā misters Vitls nomurmulēja kaut ko pilnīgi nesaprotamu, bet Regīna atvēra un aizvēra resnās lūpas kā krastā izskalota karpa, bija jārunā Dorotejai.
- Ak, dārgā misis Vitla! Viņa teica, mēģinot izspiest asaras. - Cik laimīga esmu, ka varēju atgriezties pie jums! Es domāju, ka neskaitāmajos pārbaudījumos, kas mani piemeklējuši, jūsu lūgšanas ir izglabājušas mani un manu godu.
- Bet tu taču... - sacīja Regīna, šķobot muti. - Galu galā, tu...
- Jā, - Doroteja steidzās palīdzēt Regīnai, - jā, vilnis mani izmeta aiz borta, mani kā skaidu mētāja pa viļņiem. Bet airis, kuru jūs izmetāt aiz manis, mani izglāba, misis Vitla.
Tad, par laimi, viņas acīs beidzot parādījās glābjošās asaras, un Doroteja no sirds apraudājās.
Viņa ar roku noŗausa asaras un paspēja saskatīt, kā draudīgi satumsa gredzenā esošais akmens. "Domāju gan," viņa domāja, "jo Regīna mani tagad ienīst ar dzīvniecisku naidu, viņa baidās no patiesības... Bet vai šī nelietīgā vista tiešām nesapratīs, ka cenšos viņai palīdzēt?"
- O paldies! - šņukstēja Doroteja un mēģināja noskūpstīt roku saimniecei, kuru bija pievilkusi, bet viņu apturēja vīra balss, kurš beidzot bija aptvēris, kas notiek.
- Tātad šī ir tava kalpone! - teica faktors, it kā atklājis, ka Zeme griežas. - Tā pati, kura noslīka!
Atteikusies no mēģinājuma noskūpstīt Regīnas roku, Doroteja ar jūtām sacīja:
- Es nenoslīku, ser. Mani uzņēma zvejnieki, es vairākas nedēļas nodzīvoju zvejnieku ciematā... tālu no šejienes, mežoņu vidū. Un tiklīdz radās izdevība, es no viņiem aizbēgu. Ne jau ar pirmo mēģinājumu, bet mana bēgšana tomēr izdevās.
- Kāpēc tad viņi jūs neatlaida? - leitnants Stjuarts bija pārsteigts. - Jums tikai vajadzēja pateikt, ka esat Britānijas padotā, un faktorija samaksātu par jums jebkuru izpirkuma maksu.
- Nē, - Doroteja iebilda, turpat uz vietas izgudrojot romantisku stāstu. - Diemžēl manī iemīlējās vietējā tudži, tas ir, vadoņa dēls. Viņi gribēja mani ar viņu saprecināt. Bet viņš bija tik greizsirdīgs!
- Vienalga, - Doroteja beidzot sadzirdēja Regīnas balsi. Tātad saimniece jau bija paspējusi saņemties un sapratusi, ka neatkarīgi no kalpones uzvedības, kura kaut kā bija uzzinājusi misis Vitlas piedāvāto versiju, viņai vajadzētu priecāties, ka Doroteja atgriezusies. Pretējā gadījumā viņa izrādīsies mele. Tieši tā, mele. - Tik un tā tev vajadzēja uzstāt uz tikšanos ar britu faktoru un pateikt, ka izpirkuma maksa, kuru esmu gatava samaksāt, pārsniegs viņu iztēli. Vai nav tiesa, Džulian?