Faktorijā ieradās arī doktors Strengls, Aleks Fredro un, protams, pulkvedis Blekberijs. Viņi visi atradās uz "Drednauta" klāja, jo viņu liktenis vēl nebija izlemts.
- Kā tā, nav izlemts? - Doroteja brīnījās.
- Ah, - Regīna atvairījās. - Tās ir vīriešu darīšanas. Bet man jāsaka, ka viņiem draud lielas nepatikšanas.
- Bet kāpēc?
Tāpēc, ka pastāv uzskats, ka kapteinis Ficpatriks un viņa virsnieki ir vainīgi pie tā, ka "Glorija" nonāca ienaidnieka rokās. Galu galā "Glorija" bija labāk apbruņota nekā korsārs Surkufs, tai bija vairāk ieroču un jūrnieku. Galvenais gan ir tas, ka tās tilpne bija pilna ar mortīrām, kas tik nepieciešamas karam pret Birmu. Tas viss ir zudis, un Rangūnas un Pegu iekarošana kļūst visai problemātiska! - Tā Regīna arī pateica: problemātiska! Tas bija jauns modes vārds.
- Un jūs tam ticat, misis Vitla?
- Cik reizes es tev esmu teikusi: kad mēs esam vienatnē, sauc mani par Regīnu. Es negribu justies kā tava vecmāmiņa. Publiski es tev esmu misis.
- Vai jūs tam ticat, Regīna?
- Protams. Kāpēc viņi ļāva sevi uzvarēt un apdraudēja manu un tavu dzīvību?
Regīnas lielās acis dega, it kā viņa no augšas būtu ieraudzījusi medījumu. Viņa no sirds ienīda Ficpatriku un viņa virsniekus. Un tas bija kaut kas jauns.
Vispār gan leitnants Artūrs Stjuarts, tajā pašā vakarā Dorotejai visu paskaidroja.
Viņš uzaicināja pastaigā pa krastmalu. Tiesa, lūdzot misis Vitlai atļauju.
- Kas vēl nebūs! - Regīna protestēja. - Un, ja nu kāds ieraudzīs, ka jūs pastaigājaties ar guvernanti? Un par to uzrakstīs jūsu vecākiem?
- Mani vecāki atbildēs, - Stjuarts atsaucās, - ka viņi lepojas ar mani, jo visi cilvēki ir vienlīdzīgi Dieva priekšā.
- Vai jūs esat papists, leitnant?
- Jā, es esmu katolis, misis Vitla, bet šīs problēmas, mūsu valstī, par laimi, jau sen atrisinātas.
- Staigājiet, staigājiet, es tikai pajokoju, - Regīna apžēlojās.
Viņi gāja gar krastu augšup pa upi, prom no noliktavām un piestātnēm. Tur stāvēja klosteris, no kura sākās klusa ciemata iela - nevarēja nojaust, ka tā pavisam netālu no skaļās Rangūnas ostas.
No rīta Stjuarts bija pabijis uz "Drednauta" un tur ticies stūrmani Fredro. Viņš pastāstīja, ka Doroteja atradusies, un, acīmredzot, Alekss nespēja apslēpt prieku, kas izraisīja greizsirdības dūrienu Stjuarta sirdī, kurš tomēr bija tik pašpārliecināts, ka šādi dūrieni netraucēja labsirdīgi sarunāties ar neveiksmīgajiem sāncenšiem. Bet visi viņa sāncenši noteikti bija starp zaudētājiem.
- Kāpēc mana kundze priecājas par to, ka nolemts tiesāt kapteini Ficpatriku un pārējos virsniekus? - taujāja Doroteja.
- Vēlies patiesu atbildi vai diplomātisku? - leitnants jautāja.
Viņi apsēdās uz zemās akmens sienas, kas bija ap klosteri. Kāds zēns piegāja pie viņiem un ar atvērtu muti skatījās uz ārzemniekiem. Tad viņa māte pieskrēja un, birmiešu valodā atvainojusies, aiznesa mazuli. Stjuarts iesmējās.
- Es gribu, lai jūs man pateiktu visu patiesību, - sacīja Doroteja.
- Bet pie savas kundzes ar to neskriesiet?
- Nē, - Doroteja vienkārši teica.
- Šādām acīm nevar atteikt, - Stjuarts nopūtās. Vispār viņš pats vēlējās padalīties ar viņam iepatikušos meiteni, galvenajās Rangūnas tenkas.
Stjuarts nenoliedza sev prieku pieskarties Dorotejas kailajam elkonim un, zinot, ka tagad viņa neiebildīs, sacīja:
- Tas ir vienkārši. Jo dzīvē viss ir vienkārši. Pār mums valda nauda un tiekšanās pēc varas. Iedomājieties ko tādu: Ostindijas kompānijas faktors un turklāt paša mistera Vitla dēls ar tēva palīdzību nolemj mūsu impērijas teritorijai piešķiebt vēl vienu vai divus apgabalus. Ļoti mīļi. Bet šī operācija ir slepena un iespaidīga. Es domāju, ka tai iztērēta gandrīz puse no visiem kompānijas ienākumiem pēdējos gados. Un vajag taču: stipro, labi apbruņoto kuģi "Glorija", kas ved vai visu artilēriju un uz kura atrodas pati misis Vitla, notver kaut kāds pirāts! Operācija lido pie visiem velniem, nekādas grāfistes nesanāk. Rīt Londonā sāks noskaidrot, kam ir taisnība un kuram nav. Direktoru padomē sers Vils pats saņems pērienu, bet viņa dēls, visticamāk, pazaudēs Rangūnas faktora amatu. Viņa karjera beigsies bez goda, un viņam atliks tikai audzēt ziedus savā ģimenes īpašumā. Bet kāds trieciens viņa skaistajai sievai! Viņa taču bija iecerējusi kļūt par gubernatori un pat speciāli atbrauca šurp ... bet tagad - nekā!
Stjuarts uzjautrināts papleta rokas un piepūta vaigus, lai atdarinātu vistu. Pavicināja spārniņus un turpināja:
- Turklāt Glorijas virsnieku vidū klīst baumas, ka misis Vitla, šis morāles balsts, sev nopirkusi brīvību, tas ir, aizbēgusi no pirātu kuģa, ne jau gluži par velti ... Vai tā bija?
- N-nezinu, - Doroteja ātri atbildēja.
- Tātad bija. Un viss tavas pazušanas un pēc tam atgriezšanās stāsts, man, un arī pārējiem ļaudīm, šķiet visai aizdomīgs un pilnīgi neticams. Tāpēc Vitlu ģimenei jāatrod kāds vainīgais.
- Un tas būs kapteinis Ficpatriks ...
- Kapteinis Ficpatriks, viņa palīgs, abi stūrmaņi, kā arī artilērijas priekšnieks - visi pieci virsnieki, kuri izturējās gļēvulīgi, organizēja sliktu aizsardzību un nodeva nicināmā ienaidnieka rokās labāko kompānijas kuģi.
- Bet tā taču nav taisnība!
- Vai gan tev, ak, kalponīt, spriest par šo traģēdiju! Leitnants patētiskā tonī iesaucās. Un tūlīt turpināja: - Regīnas un viņas vīram par labu bija tas, ka tika sagūstīts pulkvedis Blekberijs, kompānijas apsardzes priekšnieks un vecākais virsnieks uz "Glorijas". Arī viņš baidās no skandāla un pazemināšanas amatā. Tāpēc jau no paša sākuma apvienojās ar Vitlu ģimeni. Saprati?
- Varbūt viņš pats visu arī izdomāja?
- Nav izslēgts. Jebkurā gadījumā rīt notiks kara tiesa pār pieciem virsniekiem, un es tev jau iepriekš varu pateikt, ka tiesas spriedums būs ļoti bargs. Varbūt jau ar pirmo kuģi viņi, pazemināti amatā un notiesāti uz ieslodzījumu cietumā, tiks nosūtīti uz Angliju... Ja vien Vitli un Blekberijs neizdomās citu veidu, kā šeit tikt galā ar bīstamiem lieciniekiem.
- Bet tas ir šausmīgi!
- Un nelietīgi.
- Bet lai taču pajautā man. Es pateikšu visu patiesību.
- Bet lūk to no tevis gan neviens negaida. Tiklīdz tu atvērsi savu skaisto mutīti, viņi to aizvērs ar nūju vai lodi.
- Nerunājiet tā, mister Stjuart!
- Ja tev nepateikt patiesību, tu patiešām vari izdomāt uzstāties tiesā, kur viss norunāts jau iepriekš.
- Un kas tad viņus tiesās?
- Faktors Vitls būs tiesas priekšsēdētājs, un tās locekļi būs vecākie virsnieki: pulkvedis Blekberijs un komandors Stouns, "Drednauta" kapteinis.
- Bet kā tad Blekberijs ...
- Viņš nav kaujas virsnieks, un neviens nelika viņam organizēt "Glorijas" aizsardzību.
- Bet kaut kas taču ir jādara!
- Diemžēl es tev varu dot tikai vienu padomu: ciet klusu un vēlreiz ciet klusu! Tikai tas ir tavs glābiņš. Tu nevari palīdzēt savam stūrmanim. Es zinu, par ko runāju.
- Bet es visu tā atstāt nevaru!
- Tad apprecies ar mani, mēs abi nolaupīsim tavu Aleksu un nopirksim viņam braucienu ar kādu ķīniešu džonku uz Keiptaunu.
- Vai nevar viņu izzagt bez visām laulībām?
- Kāpēc gan ne? - leitnants apžēlojās. - Tikai pēc tam tev vienalga būs jāprecas ar mani.
- Paldies, - Doroteja iesmējās, - jūs paglaimojāt nabaga meitenei. Tagad aizvediet mani atpakaļ uz faktoriju, citādi jau kļūst tumšs, un šeit var gadīties bandīti.
- Pat labāk, - sacīja draiskais leitnants. - Jūs varēsiet novērtēt, kāds esmu kaujā.